Sieviešu asaras mazinot agresiju, secināts jaunā pētījumā

Veizmana Zinātnes institūta ("Weizmann Institute of Science") Izraēlā veiktais pētījums atklājis, kādu iespaidu sieviešu asaras var atstāt uz vīriešiem. Eksperti norāda, ka cilvēka asarās atrasts ķīmisks savienojums, kas raida signālu samazināt aktivitāti divos ar agresiju saistītos smadzeņu reģionos vīriešiem.

Lai veiktu pētījumu, zinātnieki savāca sieviešu asaras, kas ritēja pār viņu vaigiem, skatoties skumju filmu. Savukārt 31 vīrietis spēlēja datorspēli, kas viņus saniknoja, jo tajā tika negodīgi atņemti punkti, kas spēlētājos izraisīja agresīvu reakciju.

Pēc tam eksperimenta dalībnieki iešņauca vai nu fizioloģisko šķīdumu vai tiešās sieviešu asaras, kā arī šķidrumu (sviedrus), kas spēles laikā radušies virs viņu augšlūpas.

Saskaņā ar pētījumu, agresīva uzvedība atriebības formā bija par 43,7 procentiem mazāka nekā salīdzinot ar fizioloģisko šķīdumu. Smadzeņu attēli arī atklāja, ka tiem vīriešiem, kas iešņauca asaras, bija funkcionālāka savienojamība starp reģioniem, kas atbild par smaržām un agresiju, un aktivitāte par agresiju atbildīgajās zonās bija zemāka.

Institūta neirobioloģijas vadošais profesors un pētījuma vadītājs Noams Sobels norāda, ka agresijas samazināšanās viņiem šķitusi iespaidīga.

Iepriekšējais pētījums, kas veikts Sobela laboratorijā, atklāja, ka sieviešu asaras arī samazina vīriešu seksuālo tieksmi un testosterona līmeni, taču pētījumā netapa skaidrs, vai tas ietekmē arī vīriešu uzvedību. Skaidrs, ka tas notiek dzīvnieku pasaulē – lai pasargātu sevi no agresoriem, grauzēji sevi pārklāj ar asarām.

Sobels atzina, ka asarās esošajām ķimikālijām, visticamāk, nebūs liela ietekme uz pieaugušo sociālo mijiedarbību, bet viņš min, ka asaru sastāvs, iespējams, attīstījies, lai pasargātu neaizsargātus mazuļus. "Zīdaiņi nevar pateikt – "beidziet būt agresīvi pret mani". Viņiem ir ļoti ierobežotas spējas sazināties, un viņi ir bezpalīdzīgi. Bet evolūcija, iespējams, nodrošinājusi mazuļus ar šo rīku, lai agresiju samazinātu," zinātnieks spriež.

Tā kā cilvēki turpina raudāt arī būdami pieauguši, Sobels uzskata, ka raudāšana ir "uzvedība, kas mūs pavada visas dzīves garumā".

Pētījumā secināts, ka asaras ir rīks, kā pasargāt sevi brīžos, kad jūties neaizsargāts. Turklāt emocionālo asaru sastāvs ķīmiski atšķiras no tām asarām, kuras rodas aizsargrefleksa rezultātā, piemēram, acī iekļūstot gruzim.