Par izsūtīšanu, dzīvi un papiņu – manas vecmāmiņas stāsts

Jau gandrīz desmit gadu man ir palikušas tikai atmiņas, ko es vēlos un reizē nevēlos izcilāt. Lasu neskaitāmas grāmatas par vectēviem, kuri ir nīgri, bet sirdī neticami mīloši, par vecmāmiņām, kuru priekšautos allaž atrodas kāda zapte ar vasaras garšu, bet gandrīz desmit gadu es apzinos, ka viss, kas man ir piedzīvots ar saviem vecvecākiem, jau ir bijis. Pagājis. Ak, kā man gribētos vēlreiz dzirdēt vecmāmiņas balsi, atklāti parunāt ar vectētiņiem par visu, ko nedrīkstēja runāt, baidījās vai nespēja izstāstīt. Ak, kā man gribētos, kaut būtu bijusi drosmīgāka un prātīgāka iemūžināt audiovizuālus failus. It sevišķi mūsdienās, kad video un audio iespējas ir ikvienam rokas stiepiena attālumā.

Nav jau gluži tā, ka es par to nekad neesmu domājusi. Ja ne universitātes iedots mājasdarbs, visdrīzāk, arī pēdējās dzīvi palikušās vecāsmātes diktofonā ierakstītais stāsts paliktu tikai "kaut kad vēlāk" stadijā. Galu galā 20 gadu vecumā viss cits liekas tik steidzīgi aizraujošs un sentimentam un nāves tēmai nav vēlmes pieskarties. Un tomēr, tikai tagad – gandrīz pilngadību vēlāk kopš mājasdarba universitātē – es apzinos, cik ļoti mana un vecāmātes saruna jau ir uz atvadīšanās sliekšņa. Daudzus gadus vēlāk no manas mīļās omītes bija palikusi vien viņas čaula, fizisko slimību un demences saēsts prāts, kas tik ļoti kontrastēja ar sirdssiltajām atmiņām par visu, kas bijis…

Klusuma balss dvēselē

"Tas bija vasaras laiks. Mēs bijām laukos – Zālītes pagastā, mums tur bija izīrēta zeme, kur parasti vasarās braucām atpūsties, citreiz pastrādāt. Viņi bija ar automātiem. Es biju istabā un pa logu redzēju, kā atbrauca automašīna, kurā kājās stāvēja zaldāti. Viņi meklēja manu papu. Domāja, ka ir paslēpies. Vasarā cūkām ārā bija izveidota tāda kā sile – viņi pat līda iekšā tur, lai meklētu. Neticēja, ka paps uz Jelgavu aizbraucis. Bet viņš tiešām tur bija aizbraucis darīšanās."