"Ir laiks!" mūziķim Andrejam Jahimovičam teica zinošas paziņas. Tobrīd viņš nupat bija nosvinējis 64. dzimšanas dienu, izgaršojis pastāvīga darba labumus un atgaiņāja domu par pelnīto nākotnes statusu. Lai morāli sagatavotos, vajadzēja pusgadu. Tad – aidā! Kad sākt procesu? Kur jāiet? Kuri ir tie "reāli pieklājīgie cilvēki", kas palīdzēs un atbalstīs? Bet varbūt valsts visu pati izdara? Bet varbūt vēl nesteigties, varbūt turpināt strādāt? Vajag, Jahim, vajag! Jaunizceptais pensionārs "Delfi" stāsta visus izietos lokus.
... Amatabrāļa bērēs, rādot svaigi saņemto pensionāra apliecību, Jahimovičs priecājās par citu izbrīnu: "Ko tu saki, tiešām? Nevar būt!" Bet pēc mirkļa pauzes jautājumi sāka birt kā no pārpilnības raga: bet cik ir pensija, kā to saņemt, kur jāiet, kas jādara...
"Ātri vien sapratu, ka viņiem šķiet – valsts atnāks un visu noliks galdā. Ha, sapņojiet vien!" stāsta Jahimovičs. "Skaidroju – parūpējieties par sevi, kamēr nav par vēlu! Bet viņi man – nu kam mums to visu, mēs tur neko nesaprotam. Bet es taču zinu – neviens cits to nekārtos, izņemot mūs pašus.
Pensija pati neatnāks. Lai spēlētu ģitāru vai bungas, jābūt formā. Lai kļūtu par pensionāru, arī diezgan jāpašiverējas. Un labāk to darīt laikus... Jo, ja šogad man vajadzēja pierādīt vismaz 15 gadu darba stāžu, tad nākamgad tie jau būtu 20 gadi oficiāla darba vai mācību. Kur un ko meklēt? Stāstu no savas pieredzes..."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
