Par dzeramnaudu citās zemēs  (34)

Patiesībā dzeramnauda vēstures dokumentos eksistē vismaz kopš 14.gadsimta, kad tā likumu ruļļos tika ierakstīta šādi: "neliela naudas summa kā atlīdzība par ārpusdienesta pakalpojumiem." Tolaik tā tiešām nozīmēja atzinību par tādiem pakalpojumiem, par ekstrām, kas neietilpa oficiālajā pakalpojumu klāstā.

Laiki ir mainījušies un tiem līdzi - arī tradīcijas. Anglijā un vēl dažā labā Eiropas zemē gadu desmitiem, pat simtiem ilgi bija pieņemts dod dzeramnaudu jau iepriekš, nevis pēc pakalpojuma. Šim nolūkam turpat pie kroga ieejas bija nolikta speciāla lādīte. Ja viesa iemestā dzeramnauda, piemēram, krodziniekam šķita par mazu, tad viņš par viesi nelikās ne zinis. Laika gaitā ļaudis tomēr nonāca pie secinājuma, ka no šādas kārtības nav īstas jēgas, jo arī pietiekami lielas dzeramnaudas ziedošana nebūt nenozīmēja pienācīgu apkalpošanu. Tā nu šī sistēma tika mainīta - vispirms pakalpojums, pēc tam dzeramnauda.

Mūsdienās attieksme pret dzeramnaudu ir dažāda. Piemēram, Īslandē nacionālā pašlepnuma un sociālās vienlīdzības vārdā tā nemaz netiek gaidīta, un līdzīga situācija valda arī Japānā. Īsts pretstats šīm abām valstīm ir, piemēram, Ēģipte, Tunisija un tām līdzīgās zemes, kur bez attiecīgas dzeramnaudas vairums pat pirkstu nepakustinās, un, ja arī pakustinās, tad pēc tam pieprasīs tādu summu, no kuras mati sacelsies stāvus. Protams, vienmēr mēdz būt arī izņēmumi, tāpēc strikti apgalvot, ka vieni dara tikai tā, bet otri - atkal šitā, nebūtu prātīgi.

Pie tām valstīm, kur dzeramnaudu drīzāk uzskatīs par apvainojumu, nevis pateicību, pieskaitāma arī Ķīna. Ja nu tomēr ļoti gribas pateikties naudas veidā, tad tas jādara ļoti diskrēti, savukārt Japānā kā pateicību vēlams pasniegt mazu dāvaniņu, nevis "plikas" monētas. Arī tādā augsti attīstītā Eiropas valstī kā Šveice dzeramnauda restorānos netiek uzskatīta par pašsaprotamu lietu - to drīzāk nedod nekā dod.

Daudzās valstīs dzeramnauda jau ir ieskaitīta rēķinā un par to galva nav īpaši jālauza. Šī iemesla dēļ, piemēram, Austrālijā dzeramnauda netiek gaidīta, taču par tās došanu arī nepavainosies. Ja apkalpošana bijusi ļoti laba, tad var atstāt naudiņu 10 procentu apmērā.

Beļģijā restorānu cenās ir iekļauti 16 procenti par apkalpošanu, arī Francijā ir līdzīgi - cenā bieži vien iekļauta arī dzeramnauda, tomēr iebraucējiem tiek ieteikts tik un tā atstāt oficiantam vēl 10 - 15% no šīs summas! To pašu var sacīt arī par Izraēlu, Itāliju, Maltu, Portugāli, Spāniju, Kipru.

Ir arī tādas zemes, kur nepietiekami liela dzeramnauda tiek uzskatīta par apvainojumu, kura dēļ no apkalpojošā personāla ir iespējams sagaidīt arī dažu labu nepatīkamāku izgājienu. Piemēram, Jamaikā apvainojums skaitās dzeramnauda, kas ir mazāka par 50 Jamaikas dolāriem jeb 70 eiro centiem. Arī Honkongā apkalpojošais personāls gaida dzeramnaudu, ne mazāku par 5 procentiem. Taizemē par apvainojumu uzskata pateicības naudiņu, kas ir mazāka par 10 vietējām naudiņām. Toties Dienvidāfrikā ir jāņem vērā cita lieta - tur ir aizliegts dot dzeramnaudu eiro monētās, bet Singapūras lidostās vispār ir aizliegts dot pateicības naudiņu - vienalga, kādas monētas tās arī būtu.

Tad vēl ir virkne tādu valstu, par kurām tūrisma birojos tiek atgādināts apmēram šādi: "ir pieņemts dot tik un tik procentus lielu dzeramnaudu, taču atcerieties, ka šīs zemes iedzīvotāju mīt lielā nabadzībā ..." Tas vienlaikus nozīmē divus variantus: pirmkārt, viņiem pat vismazākā dzeramnauda būs labs ieguvums, bet, otrkārt, viņi ir nabadzīgi, tāpēc dodiet tiem tik lielu naudas summu, cik vien iespējams. Kurš variants šķiet pareizākais, tas lai paliek katra paša ziņā...