Kā panākt, lai bērni darbavietā netraucē  (14)

Kā viens no piemēriem tiek minēta kompānijas Ask Me Inc. (tā nodarbojas ar viesnīcu un tūrisma ceļojumu mārketingu) līdzdibinātāja un vadošā darbiniece Merilina Keiro. 2010. gada vidū viņai nebija kur atstāt savu sešas nedēļas veco meitiņu Giju, un sieviete viņu sākusi ņemt līdzi uz darbu. M. Keiro stāsta, ka par šādu risinājumu viņai sākumā bijis nepieciešams vienoties ar saviem kolēģiem. Kaut gan uzņēmēja savu darba grafiku bija saplānojusi tā, ka virtuālās sanāksmes un sarunas ar klientiem notikušas laikā, kad meitiņa parasti guļ, vienmēr pastāvējis risks, ka viņa var pēkšņi pamosties - šādos gadījumos kāds no darbiniekiem vienmēr bijis gatavs uzņemties rūpes par mazulīti, līdz māmiņa atbrīvosies no sapulces.

M. Keiro atgādina, ka zīdaiņi samērā ātri pierod pie konkrēta dienas režīma - viņi zina, kad ir laiks barošanai, kad ir jāguļ. Ja māmiņa spēj organizēt darbu, ievērojot šo režīmu, lielām problēmām nevajadzētu rasties. Uzņēmēja arī uzsver, ka, pirms ņemt bērnu, jo vairāk zīdaini, līdzi uz darbu, šis nodoms jāapspriež ar pārējiem kolektīva dalībniekiem. M. Keiro mudina uzklausīt kolēģu padomus, ņemt vērā iespējamos iebildumus. Uzņēmēja arī atgādina, ka mazi bērni ātri pierod pie savām rotaļlietām - tas nozīmē, ka darbavietā jābūt otram rotaļlietu komplektam, ja vien tās katru dienu neved līdzi no mājām. Viņa norāda, ka deviņu mēnešu laikā (tik ilgi Gija vadīja dienas mātes darbavietā, līdz viņu iekārtoja bērnudārzā) meitenīte nav radījusi gandrīz nekādas problēmas, un kolēģiem pašlaik viņas pat mazliet pietrūkst.

Zīdaiņi lielāko daļu dienas pavada miegā, bet kā ir ar gados vecākiem bērniem, kuri mēdz būt ļoti aktīvi? Vai viņu ņemšana līdzi uz darbu nerada lielas neērtības? Tipogrāfijas kompānijas Evolution Printing līdzīpašniece Tifānija Tērlija apgalvo, ka nē. Vasarā, kad skolā ir brīvlaiks, viņas septiņus gadus vecais dēls Raiders trīs reizes nedēļā ierodas birojā gluži kā štata darbinieks (vēl divas dienas nedēļā viņu pieskata klasesbiedra vecāki). "Es Raideru sāku ņemt līdzi uz biroju pirms diviem gadiem, un, šķiet, viņam ir iepaticies," saka T. Tērlija. Kompānijas administrācijas telpā zēnam ir savs darbagalds, pie kura viņš zīmē, vingrinās matemātikā, darbojas pie datora.

T. Tērlija stāsta, ka pirmais, ko viņa izdarījusi - izstāstījusi zēnam, kas viņam ir atļauts, bet kas ne. Piemēram, Raideram kategoriski aizliegts ieiet telpā, kur atrodas tipogrāfijas iekārtas - tas var būt bīstami. Zēns arī sapratis, ka mātes darbavietā jāuzvedas tāpat kā skolā - nedrīkst būt skaļš (it īpaši tad, ja māmiņa vai kāds no viņas kolēģiem runā pa telefonu), pirms ko sacīt, jāpaceļ roka, jāpagaida, līdz pieaugušie pievērsīs viņam uzmanību. Uzņēmēja norāda, ka ne mazāk svarīgi ir dot bērnam sīkus uzdevumus, kas liktu viņam justies noderīgam un paaugstinātu pašnovērtējumu. Zēns ar prieku tīra durvis un skapju stiklus. "Kad Raiders ar papīra dvieļiem un stiklu tīrāmo līdzekli soļo pa biroju, tad apzinās, ka arī viņš ir daļa no kompānijas," saka māte.

Savukārt kompānijas Barkeater Chocolates īpašnieki Džims un Deba Morisi savu 16 gadus veco meitu un divus dēlus (8 un 13 gadus veci) jau apzināti gatavo kā topošos ģimenes uzņēmuma pārņēmējus. Mācību gada laikā visi bērni uzņēmumā uz pāris stundām ierodas pēc mācību beigām, bet vasarā mēdz pavadīt tajā vairākas dienas nedēļā. "Mēs mēģinām viņiem atrast uzdevumus, kurus viņi spēj paveikt, turklāt paveikt labi. Jaunākajam dēlam tiek uzticēta uzlīmju līmēšana uz šokolādes kastēm, vecākie jau nodarbojas ar iesaiņošanu, reizēm strādā ar pasūtījumiem," stāsta D. Morisa. Viņa uzsver, ka bērniem par savu darbu jāsaņem atalgojums - jaunākajam dēlam pagaidām pietiek ar kādu lieku šokolādes tāfelīti vai izklaides parkā pavadītu nedēļas nogali, savukārt vecākie vēlas saņemt lielāku kabatas naudu.

D. Morisa uzsver, ka bērnus ir jāspēj ieinteresēt. Pirms ņemt viņus līdzi uz darbu, vecākiem ir rūpīgi jāpārdomā, kādus pienākumus viņiem uzticēt - ja bērniem nebūs konkrētu uzdevumu, viņi sāks garlaikoties vai draiskuļoties. Uzņēmēja atzīst, ka bērni mēdz ne īpaši nopietni uztvert darbu, kurā viņu priekšnieki ir vecāki. "Tādēļ es vecāko meitu mudināju vasarā sameklēt darbu citā kompānijā. Kad viņa atgriezās, jutu, ka meitenes profesionālā attieksme patiešām ir mainījusies," stāsta D. Morisa.

Pilna raksta versija šeit.