Inteliģenti kolēģi ar higiēnas problēmām  (41)

Vienu no tādiem apskatīsim šajā rakstā - ko darīt, ja darba kolektīvā ir cilvēks, kuram ir problēmas ar personīgo higiēnu? Ja nu kolēģis sāk traucēt citiem, jo viņam ir vai nu spēcīgs sviedru aromāts, vai smirdīgas kājas, vai vēl kādas citas apkārtējiem nepatīkamas lietas? Parasti šādus jautājumus cilvēki vēlas atrisināt diplomātiski, bet nav skaidrs, kā to varētu izdarīt. Cāļotājām ir dažādi iespējamie risinājumi un pieredze šādās situācijās.

Lai arī visbiežāk šķiet, ka šādas problēmas rodas, jo cilvēks neievēro personīgo higiēnu, iemesli var būt dažādi. Protams, var būt tā, ka cilvēks bērnībā nav apguvis personīgo higiēnu un domā, ka nomazgāties vienreiz nedēļā ir pilnīgi pietiekami. Bet var būt arī tā, ka cilvēks ir kļuvis nevīžīgs personīgu iemeslu dēļ - ir piedzīvots emocionāls vai fizisks zaudējums, nespēj tikt galā ar kādu problēmu vai arī cilvēkam ir veselības problēmas, kuru dēļ rodas pastiprināta svīšana un citas apkārtējiem nepatīkamas blakusparādības.

Var būt arī tā, ka cilvēks ir tīrīgs, bet dzīvojamajā platībā ir mitrums, kas rada nepatīkamu drēbju smaku, vai arī kāds no līdzcilvēkiem telpās pīpē, un tāpēc kolēģa drēbes pievelkas ar dūmu smaku. Tāpēc svarīgi būtu saprast, kāds ir iemesls. Jebkurā gadījumā risinājumi ir un turklāt vairāki.

Nemanāmi mājieni

Viens no risinājumiem ir izteiktas aizplīvurotas piezīmes, kas varētu pievērst arī konkrētā cilvēka uzmanību. Piemēram, kolektīvā varat apjautāties, kas tā ož, un izteikt dažādas versijas. Varbūt cilvēks aizdomāsies. Bet jārēķinās, ka cilvēks savu nepatīkamo aromātu visbiežāk nejūt. Vienalga, vai tas ir sviedru, nemazgātu zeķu vai sastāvējušos drēbju aromāts. Tāpēc ir draudzīgi kolektīvi, kur kolēģi, kuriem jāstrādā vienā telpā, ir sarunājuši - līdzko no kāda jūt kādu nepatīkamu aromātu, noteikti saka. Un tad nav jāsatraucas, ka pats nejūt, bet citiem, iespējams, ir nepatīkami.

Viens no variantiem, kā tikt galā ar šādu situāciju, ir kolēģu starpā sajūsmināti runāt par jaunāko dušas želeju vai kādu citu lietu. Visiem kolēģiem var izdalīt kādus paraudziņus, lai katrai ir iespēja izmēģināt, arī cilvēkam, kam ir problēmas ar personīgo higiēnu. Var arī uzdāvināt ziepes, kas kalpos kā netiešs mājiens.

"Vienu kolēģi izmācījām vienkārši ar paraugu. Vilkām topiņus un deguna priekšā cilājām rokas, kaut ko ņemot no plauktiem. Gājām uz "Drogām" un pēc tam publiski apspriedām pirkumus. "Skat, kādu skuvekli nopirku!" "Šis šampūns baigi labais!" "Šis dezodorants netaisa baltus pleķus uz melnām drēbēm un ir ļoti lēts."

Tolaik mēs kopīgi kaut ko pasūtījām no "Oriflime" vai "Avon" un viņu ievilkām. Tik tālu runājām, kamēr pamanījām - nav vairs ne kušķu padusēs, ne spalvainu kāju, ne netīru matu. Bet bija tādi gadījumi, ka pat no attāluma uz spalvām varēja redzēt sviedru kārtu. Pavilkās. Jocīgi izklausās, bet ir cilvēki, kuri vienkārši nesaprot, ka sevi kopt ir viegli un patīkami."

Saruna aci pret aci

Visbiežāk ar cilvēku tomēr ir vērts izrunāties viens pret vienu un nedarīt to nosodoši. Var gadīties, ka cilvēks pats nejūt un neiedomājas, ka kādam tā ir problēma. Ir cilvēki, kas kolektīvi mēdz apsmiet šādus cilvēkus tā, lai vaininieks to dzirdētu. Bet visbiežāk tas nav risinājums. Labāka un efektīvāka ir personīga saruna, apjautājoties, kā cilvēkam iet, vai nav kādas problēmas. Iespējams, ir kāda problēma, par ko citi pat nevar iedomāties.

Ja cilvēkam ir veselības problēmas, kas rada ārēji nepatīkamas izpausmes, tad jautājums, vai cilvēkam ir iespēja apmeklēt ārstu un iegādāties visu nepieciešamo, lai ārstētos. Var piedāvāt palīdzību, ja nepieciešams, piemēram, aizvest līdz ārstam vai pieskatīt bērnus, kamēr cilvēks apmeklē ārstu u. tml.

Ja kolēģēm ir grūti saņemties, var runāt arī ar vadību. Iespējams, vadība vairāk var ietekmēt to, lai cilvēka rīcība mainītos. Ja nav dūšas ne pateikt acīs, ne vadībai, var nosūtīt neitrālu e-pastu, vēstuli vai nolikt uz galda zīmīti, kurā ir atklāta esošā problēma. Gan tiešā sarunā, gan vēstulē var pateikt: "Tu esi laba darbiniece, un mēs visi tevi cienām, bet tev ož kājas, un tas bojā visu iespaidu par tevi."

Viens no cāļotāju ieteikumiem skan šādi: "Par konkrēto problēmu runātu. Un neprasītu palīdzību priekšniekiem. Lai gan tas ir viņu lauciņš, nešķiet pareizi veidot netiešu komunikāciju, informējot citus cilvēkus par visnotaļ apkaunojošu faktu un padarot zinātāju loku plašāku. Sapulcinātu kopā visas kabinetā sēdošās un visu noskaitītu pa punktiem, izvēloties neitrālus, taču precīzus vārdus. Nevis "Tev smird kājas", bet "Kad novelc apavus, telpā izplatās nepatīkama smaka".

Noteikti ir jārunā, jo patiesībā jūs kolēģei palīdzēsiet. Ja viņa regulāri zaudē darbu nepietiekamās higiēnas dēļ, šī informācija viņai palīdzētu attīstīties. Iespējams, tas palīdzētu iegūt jaunus draugus, atrast mīlestību utt. Vismaz es noteikti gribētu, lai man kaut ko tādu pasaka."

Sušķa iespējamā rīcība

Protams, arī tad, ja cilvēki, gribot labu, runās par problēmu, jārēķinās, ka cilvēks var reaģēt dažādi. Viens būs pateicīgs, cits apvainosies, vēl kāds vēlēsies atriebties, cits turpinās dzīvot, kā dzīvojis, uzskatot, ka tā ir nevis viņa, bet citu problēma.

Cāļotājas ir saskārušās ar to, ka arī runāšana neko nav mainījusi, jo ir cilvēki, kas uzskata, ka smirdēt sviedru dēļ ir normāli. Ir arī cilvēki, kuri apvainojas tāpēc, ka esi atļāvies viņam ko aizrādīt. Tomēr ir arī tādi, kas apzinās, ka smird un rada problēmas citiem, bet nezina, kā ar to tikt galā.

"Esmu tā saucamā sušķe. Bet ko darīt tiem, kas smird, paši to saož un redz, ka kolēģi arī saož un mokās? Esmu izstaigājusi vairākus ārstus, lietojusi zāles un kosmētiskos līdzekļus. Nepalīdz! Vai arī palīdz ļoti īslaicīgi. Man ir kāju sēnīte. Manā gadījumā dermatologs neieteica pārāk daudz mazgāties. Ūdens spēj glābt tikai uz mazu brīdi, bet pēc tam paliek vēl sliktāk. Ko darīt šādiem smirdētājiem? Mēs esam ļoti nelaimīgi, ka smirdam un traucējam."

Visbiežākais, ko var darīt, ir meklēt arvien jaunus risinājumus, meklēt cilvēkus, kuriem ir tādas pašas veselības problēmas. Noskaidrot, kā viņi tās risina, apmeklēt dažādus speciālistus, jo cik speciālistu, tik viedokļu. Parādās arvien jauni līdzekļi, kas var palīdzēt.

Arī cāļotāji piemin dezodorantus, kas ne tikai noņem sviedru aromātu, bet arī dziedē. Arī pret slimībām, kurām neizbēgama blakusparādība ir nepatīkams aromāts, varētu būt jauni līdzekļi, kas palīdz cīnīties ne tikai ar pašu slimību, bet arī nepatīkamo blakusparādību.

Vēl viens sadzīvisks ieteikums: "Varbūt jāpārskata ēdienkarte, jo mēdz būt, ka tādēļ mainās sviedru aromāts. Es vairs konkrēti neatceros, kura tēja palīdz kurai problēmai. Var taisīt novārījumus. Piemēram, sunīšu tējā vai ozolmizu novārījumā var mērcēt kājas, lai tās tik ļoti nesvīstu.

Man ļoti svīst galva. Lai mati vienmēr būtu tīri, vajadzētu mazgāt divas reizes dienā, kas darba laikā nav iespējams. Friziere ieteica kefīra maskas un brīvajās dienās staigāt ar nemazgātiem matiem, kā arī nelietot šampūnus, kas paredzēti taukainiem matiem, bet bērnu šampūnus. Tā arī daru, un ir labāk."

"Apavus var pārvilkt klusākā vietā un neglabāt kopīgajā darba skapī. Arī apavu dezodorants ("Spodrības" ražojums) ir labs. Jācenšas nenēsāt vienu un to pašu apavu pāri vairākas dienas pēc kārtas, it īpaši ziemas zābakus.

Man kāju sēnes nav, ir pārbaudīts. Apavi arī ādas, bet nākas piedomāt. Nezinu, kur vaina, sēni pārbaudīju, nav. Ēdienkarti pārskatīt un skraidīt pie vēl nez cik ārstiem negribu, tad jau labāk piedomāju pie tā, kur un kā es pārvelku un nolieku apavus. Jā, un vajadzīgi divi pāri ziemas zābaku, tad viens diennakts laikā pagūst kārtīgi izžūt, un nav nekādu problēmu."