Ripzāģis, signālraķetes un citi apbrīnojami sieviešu izgudrojumi  (33)

Daudzkārt pierādījies, ka pie mazā sievietēm piederošo patentu skaita nav vainojams izdomas vai drosmes trūkums, bet gan ilgus gadus pastāvējušie likumi un nerakstītās sabiedrības normas, kurās sievietei nākt klajā ar izgudrojumu šķita neiedomājami. Turklāt daiļā dzimuma pārstāvēm līdz pat nesenam laikam nebija gandrīz nekādu iespēju apgūt tehnisko izglītību.

Spilgts piemērs ir Sibilla Mastersa. Novērojusi Amerikas pirmiedzīvotājas, viņa izgudroja jaunu veidu, kā no graudiem iegūt to pārslas. Viņa devās uz Lielbritāniju, lai iesniegtu patentu, taču tajā laikā sievietei nevarēja piederēt tāds īpašums, tajā skaitā arī intelektuālais īpašums, kā patents. Attiecīgi īpašums varēja būt uz tēva vai vīra vārda, kā dēļ arī Mastersas graudu pārslu ražošanas ideja tika patentēta, taču dokumentēta kā viņas vīra Tomasa Mastersa izgudrojums, vēsta portāls "How Stuff Works".

Pārmaiņas pienāca, kad 1790. gadā ASV Patentu akts paredzēja, ka intelektuālo īpašumu var pieteikt jebkurš neatkarīgi no dzimuma. Joprojām spēcīgo stereotipu dēļ daudzas sievietes gan to vēl labu laiku nedarīja. Pirmā sieviete, kas pieteica patentu bija Marija Kīza teju divdesmit gadus pēc likuma izmaiņām. Viņa 1809. gadā patentēja jauna veida cepuru ražošanas tehnoloģiju, atklājot kā iespējams kopā saaust salmus, diegu un zīdu. Tā kā šajā laikā Napoleons, vēloties vājināt savu ienaidnieku ekonomiku, bija bloķējis teju visu Eiropas valstu tirdzniecību ar ASV, lielākā daļa šā laika amerikāņu izgudrojumi nesastapās ar ārvalstu konkurenci un to autoriem ienesa milzu peļņu. Arī jaunā cepuru ražošanas tehnoloģija nebija izņēmums.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar desmit ievērojamākajiem daiļā dzimuma pārstāvju izgudrojumiem:

18. gadsimta beigās Lielbritānijā un vēlāk arī ASV parādījās reliģiskā sekta (tautā saukta par kratītājiem) "The Shakers", kuras locekļi gaidīja Jēzus Kristus otro atnākšanu. Viņi dzīvoja lielās kopienās, atzina pilnīgu dzimumu līdztiesību un smagu darbu. Masačūsetsā dzīvojošā sektas locekle Tabita Babita 1810. gadā atklāja veidu, kā atvieglot savas komūnas ikdienu.

Viņa novēroja, ka vīri, zāģējot kokus, ļoti daudz patērētās enerģijas izniekoja velti. Viņi izmantoja zāģus, ar kuriem vajadzēja strādāt vismaz diviem cilvēkiem, katram zāģi velkot uz savu pusi, taču pati zāģēšana notika tikai vienā virzienā, kamēr, zāģi slidinot otrā virzienā, tā zobi koksni neķēra, izniekojot iztērēto spēku. Šīs situācijas uzlabošanai viņa izstrādāja ripzāģa prototipu, kurš drīz vien tika ieviests arī komūnas ikdienā, ļaujot radīt efektīvas liela apjoma zāģētavas, kādas joprojām pastāv visā pasaulē.

Tiesa, ripzāģis tolaik tā arī netika patentēts, jo to nepieļāva reliģiskās kopienas iekšējie noteikumi, skaidro portāls "How Stuff Works".

Liela daļa ēdiena recepšu ir radušās dažādu negadījumu un pat sākotnēji šķietamu "neveiksmju" dēļ. Viens no tādiem ir arī Amerikāņu teju vai nacionālais našķis - cepumi ar šokolādes gabaliņiem.

To radītāja Rūta Veikfīlda kādu laiku bija strādājusi par diētas un ēdiena speciālisti, līdz pagājušā gadsimta sākumā viņa kopā ar vīru Bostonas pilsētas pievārtē iegādājās iebraucamo namu. Pāris namu pārveidoja par viesnīcu ar restorānu, kurā paši arī apkalpoja viesus.

Kādu dienu 1930. gadā, kārtējo reizi gatavojot šokolādes cepumus, saimniece pārāk vēlu pamanīja, ka tai beidzies kakao pulveris, tāpēc tā vietā sadrupināja "Nestle" šokolādes plāksnīti, cerot, ka šokolāde izkusīs. Gabaliņi tomēr saglabāja savu formu un tādējādi bija dzimusi viena no pasaules populārākajām cepumu receptēm.

Kompānija "Nestle" ievēroja, ka vienā konkrētā apgabalā pieprasījums pēc šokolādes turpināja pieaugt un ātri vien noskaidroja, ka vainīga ir Veikfīldas cepumu recepte. Tās pārstāvji ieradās pie viesnīcnieces un apmaiņā pret recepti piedāvāja viņai bezmaksas šokolādes piegādi mūža garumā. Viņa šim darījumam piekrita, un drīz sākās arī rūpnieciska cepumu ražošana.

Tiek uzskatīts, ka šokolādes tāfelītes dalīšana viegli salaužamos gabaliņos ir tieši Veikfīldas nopelns.

Bete Grehama nebija labākā mašīnrakstītāja, taču ar savu šarmu un centību spēja kļūt par Teksasas Bankas un noguldījumu fonda priekšsēdētāja sekretāri.

Kad ap 1950. gadu tika ieviestas pirmās elektroniskās rakstāmmašīnas, daudzas sekretāres saskārās ar ikdienas problēmu - nespēju labot pieļautās kļūdas. Arī Grehama saskārās ar šo problēmu. Kādu dienu viņa vēroja krāsotājus, gleznojam reklāmas saukļus uz skatloga, un ievēroja, ka pieļautu kļūdu gadījumā viņi tās nomaskē ar vēl vienu krāsas kārtu un tad glezno tai pāri pareizo saukli.

Viņai šī metode iekrita prātā, un mājās blenderī viņa sajauca tempera krāsu uz ūdens bāzes, cenšoties uzjaukt toni, kas atbilda viņas kompānijas izmantotā papīra krāsai. Uzjaukto vielu viņa nelielā trauciņā paņēma uz darbu un ar otiņu uzklāja uz vietas, kurā bija kļūdījusies, lai pēcāk no jauna tai pāri uzdrukātu pareizo teksta versiju. Ātrā kļūdu dzēšanas metode iepatikās arī citām mašīnrakstītājām un Grehama pa dienu strādāja, bet naktīs savā virtuvē taisīja balto mikstūru.

Viņa gan drīz vien tika atlaista, jo darba laikā bija pārāk aizrāvusies ar sava produkta izplatīšanu. Tas gan sievietes biznesam nāca tikai par labu, jo viņai bija laiks to vēl attīstīt, panākot ātrāku krāsas nožūšanu, un reklamēt plašākai publikai. 1958. gadā viņa iesniedza korektora patentu.

Parasti ar sasniegumiem datoru pasaulē mums saistās Bils Geits, Stīvs Džobss, un Marks Zakerbergs. Tomēr datori, kādus mēs tos pazīstam, ir vairāku simtu cilvēku intelektuālā darba rezultāts. Viena no datoru industrijas izcilākajām pārstāvēm ir ASV armijas admirāle Greisa Hopere.

Hopere 1943. gadā tika uzaicināta pievienoties militārajiem spēkiem, lai Hārvardas Universitātē strādātu pie kompānijas "IBM" un ASV armijas kopīgi veidotā "Harvard Mark I", kas bija pirmais ASV superdators. Viņa bija trešā programmētāja, kas strādāja pie konkrētā datora un ar savu darbu lika pamatus ne tikai šī, bet arī citu turpmāko datoru darbībai.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados admirāle radīja kompilatoru, kas angļu valodā izteiktās komandas pārveidoja datora kodā. Tas palīdzēja nākamajiem programmētājiem strādāt daudz ātrāk un pieļaut daudz mazāk kļūdu. Viņas otrais kompilators jau tika izmantots pirmajos komerciāli pieejamajos datoros "UNIVAC I" un "UNIVAC II". Admirāle Hopere bija atbildīga arī par vienas no pirmajām programmēšanas valodām - "COBOL" izveidi.

Par savu darbu viņa saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, tostarp godu, ka viņas vārdā nosaukts viens no ASV armijas karakuģiem.

Kad Marta Kostona 1847. gadā kļuva par atraitni, viņai bija tikai divdesmit viens gads un četri bērni. Pārskatot sava mirušā vīra - jūras spēku kareivja - dokumentus, viņa atrada skices un pierakstus, kuros viņš bija aprakstījis signālraķešu sistēmu, kas varētu palīdzēt kuģiem sazināties naktī.

Meklējot veidus, kā uzturēt kuplo bērnu pulciņu, jaunā sieviete speciālistiem piedāvāja sistēmu izmēģināt, taču tā tika atzīta par nederīgu. Teju turpmākos desmit gadus viņa pavadīja, uzlabojot vīra atstāto mantojumu.

Kostonas lielākais izaicinājums bija nodrošināt, lai raķešu izstarotā gaisma būtu spilgta un ilglaicīga, un tādējādi nodrošinātu, ka tās pilnīgi noteikti tiktu pamanītas. Līdzšinējā versijā raķetes gaisma bija tikai īslaicīgi uzliesmojoša, ko varēja pamanīt tikai tad, ja jau iepriekš zināja, kurp skatīties. Pie galīgā signālraķetes dizaina, kurš praktiski nav mainījies līdz pat mūsdienām, viņa nonāca vērojot uguņošanu un saprotot, ka raķetes ir jāaprīko ar pirotehnikā izmantotajiem materiāliem.

Viņas krāsaino signālraķešu sistēma tika plaši izmantota ASV pilsoņkara laikā. Lai gan, spriežot pēc dokumentiem, vientuļā sieviete kara laikā saražoja 1,2 miljonus signālraķešu, kuru vērtība bija teju 120 000 ASV dolāru, viņa algā saņēma tikai 15 000 ASV dolāru. Armijas atteikums viņai maksāt pamatots ar to, ka viņa ir sieviete, atsaucoties uz viņas autobiogrāfiju, raksta "How Stuff Works".

Mārgareta Naita ir pazīstama kā daudz un dažādu patentu īpašniece un nereti pat dēvēta par Tomasa Edisona daiļā dzimuma līdzinieku. Viens no viņas populārākajiem izgudrojumiem bija papīra iepirkuma maisiņš.

Lai gan papīra maisiņš pats par sevi nebija unikāls, līdzšinējie varianti, kas atgādināja aploksnes, viegli plīsa. Naita 1870. gadā radīja automatizētu koka darbagaldu, ar kura palīdzību itin viegli varēja izveidot papīra maisiņus, kuru apakšas bija izgrieztas, salocītas un salīmētas taisnstūra formā. Šādi tie bija daudz izturīgāki un ātri kļuva populāri dažādu priekšmetu iepakošanai. Tieši viņas izgudrojums uzskatāms par priekšteci arī mums ierastajiem dāvanu maisiņiem.

Kamēr viņa strādāja pie darbagalda metāla versijas izveidošanas, izgudrotāja pamanīja, ka ideju bija nozadzis uzņēmējs Čārlzs Anans, kurš viņas pirmo darba galda prototipu bija redzējis pāris mēnešus iepriekš. Viņa iesūdzēja Ananu tiesā un uzvarēja, kā arī saņēma patentu. Jāatzīst, ka arī zaglim bija tiem laikiem spēcīgs arguments, ka "sieviete nemaz nespēj radīt tik sarežģītu mašīnu".

Naitai par labu gan nāca tas, ka viņa jau 12 gadu vecumā bija izgudrojusi konveijera stop pogu, liekot industriālajām mašīnām apstāties, izjūtot mazāko pretestību. Kopumā dzīves laikā sieviete ieguva vairāk nekā 20 patentus.

Protams, varētu padomāt, ka trauku mazgājamo mašīnu radījis kāds, kas visu mūžu pavadījis mazgājot traukus, šķendējoties par izšķiesto laiku un sabojāto roku ādu. Trauku mazgājamās mašīnas patentētāja Džozefīne Kohreina gan ir pilnīgs šāda tipāža pretstats. Viņai tās ideja radās pēc tam, kad kalpi bija saplēsuši kārtējo Ķīnas porcelāna trauku.

Kohreina bija sabiedrības krējuma dāma, kura 1883. gadā kļuva par atraitni un kopā ar milzu māju un kalpu saimi mantoja arī lielu parādu. Tas gan viņu netraucēja turpināt dzīvot grezni, tomēr lika daudz rūpīgāk pārskatīt, kā tieši nauda tiek tērēta. Viņai sirdēstus radīja arī kalpi, kas reizēm mēdza ko saplēst, tāpēc viņai radās ideja par trauku mazgājamās mašīnas radīšanu, kurā šādas neveiksmes būtu novērstas. Tās pamatā bija spēcīga ūdens strūkla, kas kustējās turp un šurp, skalojot metāla režģī saliktos traukus.

Pēc vairākiem gadiem viņa atzina, ka izgudrošana pati par sevi neprasīja ne tuvu tik daudz pūļu, cik mašīnas reklamēšana. Daudzu mājās nebija ūdens sildītāji, kas bija nepieciešami mašīnas darbības nodrošināšanai, bet tiem, kam tādi bija, nevajadzēja trauku mašīnu, jo bija kalpi, kas traukus mazgāja bez papildus samaksas. Līdz ar to Kohreinas pirmie klienti bija viesnīcas un restorāni, kuros viena mašīna spēja aizvietot vairākus darbiniekus. Tomēr ar laiku, sievietēm aizvien vairāk ienākot darba tirgū, trauku mazgājamās mašīnas kļuva populāras arī parastās mājsaimniecībās.

Pašā 20. gadsimta sākumā, kad mašīnas vēl bija ārkārtīgi liels retums, Mērija Andersone ieradās Ņujorkā. Braucot tramvajā pa Ņujorkas sniegotajām ielām viņa ievēroja, ka tā vadītājam ik pēc brīža bija jāapstājas, lai notīrītu priekšējo stiklu, kuru pēc brīža jau atkal aizmigloja sniegpārslas un ūdens pilieniņi.

Turklāt, uznākot spēcīgākiem nokrišņiem, visi tam laikam moderno transportlīdzekļu vadītāji bija spiesti apstāties pavisam. Tā tika uzskatīta par normālu neērtību, taču Andersonei radās ideja šīs problēmas likvidēšanai. Viņa pie logiem ierosināja pielikt uz ass uzskrūvētu mīksta materiāla lāpstiņu, kuru šoferi varēja manuāli kustināt ar roku no auto salona.

Jau 1903. gadā viņa saņēma patentu par savu izgudrojumu, bet vēl desmit gadus vēlāk tas jau bija kļuvis par katra jauna auto pašsaprotamu sastāvdaļu.

Reičela Brauna un Elizabete Heizena pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados izstrādāja pirmo veiksmīgo sēnīšu apkarošanas līdzekli Nistatīnu.

Abas zinātnieces vienlaikus strādāja dažādās Ņujorkas štata pilsētās - Heizena pētīja dažādus augsnes tipus, vērojot vai tie kaut kā reaģē uz sēnīti un, ja ko tādu atklāja, nosūtīja augsnes paraugu Braunai, kura savukārt mēģināja atrast vainīgo augsnes sastāvdaļu. Iegūtos rezultātus viņa atkal sūtīja atpakaļ pāriniecei. Tālāk Heizena pārbaudīja atrasto mikroorganismu vēlreiz, kā arī noskaidroja tā toksiskumu.

Lielākā daļa sēnītes nogalinošo vielu tomēr izrādījās pārāk toksiskas, lai tās varētu izmantot cilvēku ārstēšanai. Pēc ilgstoša darba un simtiem savstarpēju sūtījumu, kurās zinātnieces apmainījās ar pētāmajiem materiāliem un pētījumu rezultātiem, 1950. gadā viņas nonāca pie zālēm, kuras spēj ārstēt sēnīti.

Viņas to nosauca par Nistatīnu ("Nystatin" jeb "N(ew) Y(ork) stat in") par godu Ņujorkas štatam). Sieviešu atklāto vielu ar dažādiem zīmoliem patlaban pasaulē plaši izmanto visa veida sēnīšu slimību ārstēšanā, kā arī koku slimību apkarošanai un pieminekļu tīrīšanai paredzētās vielās.

Lai iekrātu naudu studijām medicīnas skolā, Stefānija Kvoleka 1946. gadā uzsāka darbu ķimikāliju kompānijā "DuPont". Vēl divdesmit gadus vēlāk viņa uzņēmumu nebija pametusi, bet tieši otrādi - iesaistījusies pētnieciskajā darbā, meklējot kā polimērus pārveidot ārkārtīgi izturīgā sintētiskā šķiedrā.

Kvoleka īpaši pievērsās tiem polimēriem, kuru stienīšiem līdzīgās molekulas izkārtojās vienā virzienā. Viņa uzskatīja, ka šāda veida audums varētu būt daudz izturīgāks, taču bija ārkārtīgi grūti radīt paraugu, kas būtu testējams. Kad viņa beidzot bija izstrādājusi metodi tā iegūšanai, operators, kas strādāja ar filjēru (mašīnu, kas veido šķiedru) sākotnēji gribēja viņai atteikt, jo baidījās, ka ar viņam nezināmās struktūras vielu filjēra tiks salauzta. Sievietei gan izdevās viņu pierunāt un eksperimenta rezultātā tika iegūts audums, kas izturības ziņā līdzinājās tēraudam.

Audums tika nosaukts par kevlāru. Tas mūsdienās tiek izmantots slēpju, riepu, bremžu kluču, tilta trošu, drošības ķiveru, kā arī dažādu tūrisma inventāra priekšmetu izgatavošanā. Tomēr kevlāra lielākais nopelns ir cilvēka dzīvību glābšana - tas ir pamata materiāls bruņuvestu ražošanā.