Kad darba devējs rīkojas neprofesionāli, neētiski vai vienkārši savādi - dīvaini darba pārrunu kuriozi  (21)

Lai sniegtu ieskatu par profesionālo ikdienu "karjeras ierakumu otrā pusē", portālā "Cālis" aicinājām sūtīt savus pieredzes stāstus par dīvainākajām darba intervijām, kādās gadījies piedalīties, un potenciālajiem darba devējiem, kas pārsteiguši ar savu rīcību! Lūk, lasītāju atbilžu apkopojums!

Studiju gados strādāju par pārdevēju un, beidzot augstskolu, pieteicos uz lietveža amatu lielā uzņēmumā. Visu intervijas laiku tās vadītāja jautāja un pārjautāja, vai es apzinoties, cik lietveža darbs esot garlaicīgs, vienmuļš un neinteresants. Darba intervija jeb, precīzāk, viņas monologs, beidzās ar viņas secinājumu, ka man nederot šis darbs, jo tirdzniecības jomā strādājošais nespēs tādu garlaicīgu darbu ilgi izturēt. Uz manu argumentu, ka strādāju tirdzniecībā, jo varēju savienot darbu ar studijām, viņa sāka mani tirdīt ar jautājumiem, vai es gribot teikt, ka pārdevēja amats esot slikts darbs, un norādīja uz manu iedomību. Saprotams, ka šo darbu nedabūju.

Kādā darba intervijā pirms tās bija praktiskais uzdevums. Vajadzēja pārtulkot tekstus no vairākām svešvalodām uz latviešu un otrādi. Vienā no svešvalodām manas zināšanas bija ļoti sliktas, lai neteiktu, ka nekādas, bet darba intervijas laikā mani slavēja, ka es esot ļoti labi veikusi šo uzdevumu, piebilstot, ka man esot labas svešvalodu zināšanas, kas savukārt radīja man šaubas par intervētāja svešvalodas zināšanām vai vismaz aizdomas, ka rezultāti ir sajaukti.

Mani pieņēma darbā, domājot, ka es esmu kāda cita persona, jo mums bija vienādi uzvārdi ar ieteikto kandidātu, kurš nebija ieradies. Sākotnēji centos norādīt, ka neesmu tā persona, par kuru mani uzskata, bet, redzot, ka šie cilvēki ir lielā sajūsmā par šī nezināmā kandidāta darbu, ko kāds ir ieteicis, es padevos un šo darbu dabūju. Interesanti, ka to, ka pieņēmuši darbā citu cilvēku, ne cerēto, darba devēji nekad tā arī nesaprata, vai negribēja saprast, bet visas manas darbības jau no sākta gala pavadīja vadības atzinība un lepnums par mani.

Viena uzņēmuma personāldaļas pārstāve darba intervijas laikā gremoja košļājamo gumiju un vīlēja nagus, kā arī nebija iepazinusies ar manu CV, nemaz nerunājot par to, ka nevarēja īsti atbildēt uz manis uzdotajiem precizējošajiem jautājumiem par potenciālā darba pienākumiem. Beigās paziņoju, ka, ja šāda ir uzņēmuma "seja" (nu, zināmā mērā, jo es jau nezinu, kurš ar kuru guļ, ja pieļauj šādu uzvedību), tad nemaz nevēlos šeit strādāt. Piecēlos, savācu no galda savus papīrus un aizgāju.

Vienā no intervijām ar mani sarunājās sieviete, kura meklēja sev palīgu, jo pati netika vairs galā ar darba apjomu. Stāstīja, cik daudz un dažādus atbildīgus darbus viņa darot un cik tas viss esot ļoti nopietni un grūti. Tur nebija nekā tik grūta, viss bija jau zināms, izdarāms un atrisināms, par ko es, protams, paklusēju, bet, kad, uzdodot jautājumus, vai es to visu spēšu iemācīties, viņa saņēma atbildi, ka es to jau protu darīt, intervētājas acīs ieraudzīju acīmredzamas bailes, paniku.

Muļķīga situācija. Man toreiz steidzami bija vajadzīgs darbs, sludinājums tik veiksmīgi sakrita ar manām prasmēm un nebija nekāda nolūka viņu "gāzt no troņa". Viņa tiešām sev būtu atvieglojusi ikdienu. Bet nu labi, ka tā, jo pēc divām nedēļām dabūju citu, daudz labāku un interesantāku darbu, kuru pie cita iznākuma nebūtu pat meklējusi.

Diezgan pamatīgi kaitina tā saucamās "telefonintervijas", kas parasti izpaužas kā "Labdien, te no SIA "X" - sakiet, cik lielu jūs gribat saņemt algu?" Cik noprotu, tā ir tāda kā izsole, un uz nākamo kārtu tiek aicināti tie pretendenti, kuri sola mazāk. Prasmēm un darba pieredzei pat nav nozīmes. Vēl šai sakarā ir bijis, ka pārrunu laikā tiešā tekstā tiek pateikts - mums ir otrs kandidāts, kas gatavs strādāt par tik un tik. Manuprāt, tas pašos pamatos ir nepareizi, būtu jābūt otrādi - ir cipars, cik darba devējs gatavs maksāt, un no tiem, kas par šo ciparu gatavi strādāt, izvēlas labāko pēc prasmēm.