Lai sniegtu ieskatu par profesionālo ikdienu "karjeras ierakumu otrā pusē", portālā "Cālis" aicinājām sūtīt savus pieredzes stāstus par dīvainākajām darba intervijām, kādās gadījies piedalīties, un potenciālajiem darba devējiem, kas pārsteiguši ar savu rīcību! Lūk, lasītāju atbilžu apkopojums!
Vai jūs maz apjēdzat, cik šis darbs ir garlaicīgs?
Studiju gados strādāju par pārdevēju un, beidzot augstskolu, pieteicos uz lietveža amatu lielā uzņēmumā. Visu intervijas laiku tās vadītāja jautāja un pārjautāja, vai es apzinoties, cik lietveža darbs esot garlaicīgs, vienmuļš un neinteresants. Darba intervija jeb, precīzāk, viņas monologs, beidzās ar viņas secinājumu, ka man nederot šis darbs, jo tirdzniecības jomā strādājošais nespēs tādu garlaicīgu darbu ilgi izturēt. Uz manu argumentu, ka strādāju tirdzniecībā, jo varēju savienot darbu ar studijām, viņa sāka mani tirdīt ar jautājumiem, vai es gribot teikt, ka pārdevēja amats esot slikts darbs, un norādīja uz manu iedomību. Saprotams, ka šo darbu nedabūju.
Apšaubāmas svešvalodu zināšanas vai sajaukti rezultāti?
Kādā darba intervijā pirms tās bija praktiskais uzdevums. Vajadzēja pārtulkot tekstus no vairākām svešvalodām uz latviešu un otrādi. Vienā no svešvalodām manas zināšanas bija ļoti sliktas, lai neteiktu, ka nekādas, bet darba intervijas laikā mani slavēja, ka es esot ļoti labi veikusi šo uzdevumu, piebilstot, ka man esot labas svešvalodu zināšanas, kas savukārt radīja man šaubas par intervētāja svešvalodas zināšanām vai vismaz aizdomas, ka rezultāti ir sajaukti.
Izlikties, ka nemani sevis dēvēšanu par citu personu
Mani pieņēma darbā, domājot, ka es esmu kāda cita persona, jo mums bija vienādi uzvārdi ar ieteikto kandidātu, kurš nebija ieradies. Sākotnēji centos norādīt, ka neesmu tā persona, par kuru mani uzskata, bet, redzot, ka šie cilvēki ir lielā sajūsmā par šī nezināmā kandidāta darbu, ko kāds ir ieteicis, es padevos un šo darbu dabūju. Interesanti, ka to, ka pieņēmuši darbā citu cilvēku, ne cerēto, darba devēji nekad tā arī nesaprata, vai negribēja saprast, bet visas manas darbības jau no sākta gala pavadīja vadības atzinība un lepnums par mani.
Košļājamā gumija, nagu vīle un ne mazākās nojausmas par tēmu
Viena uzņēmuma personāldaļas pārstāve darba intervijas laikā gremoja košļājamo gumiju un vīlēja nagus, kā arī nebija iepazinusies ar manu CV, nemaz nerunājot par to, ka nevarēja īsti atbildēt uz manis uzdotajiem precizējošajiem jautājumiem par potenciālā darba pienākumiem. Beigās paziņoju, ka, ja šāda ir uzņēmuma "seja" (nu, zināmā mērā, jo es jau nezinu, kurš ar kuru guļ, ja pieļauj šādu uzvedību), tad nemaz nevēlos šeit strādāt. Piecēlos, savācu no galda savus papīrus un aizgāju.
Pārāk labs darbinieks nav labs darbinieks
Vienā no intervijām ar mani sarunājās sieviete, kura meklēja sev palīgu, jo pati netika vairs galā ar darba apjomu. Stāstīja, cik daudz un dažādus atbildīgus darbus viņa darot un cik tas viss esot ļoti nopietni un grūti. Tur nebija nekā tik grūta, viss bija jau zināms, izdarāms un atrisināms, par ko es, protams, paklusēju, bet, kad, uzdodot jautājumus, vai es to visu spēšu iemācīties, viņa saņēma atbildi, ka es to jau protu darīt, intervētājas acīs ieraudzīju acīmredzamas bailes, paniku.
Muļķīga situācija. Man toreiz steidzami bija vajadzīgs darbs, sludinājums tik veiksmīgi sakrita ar manām prasmēm un nebija nekāda nolūka viņu "gāzt no troņa". Viņa tiešām sev būtu atvieglojusi ikdienu. Bet nu labi, ka tā, jo pēc divām nedēļām dabūju citu, daudz labāku un interesantāku darbu, kuru pie cita iznākuma nebūtu pat meklējusi.
Un kāda ir zemākā alga, par ko būsiet gatavs strādāt?
Diezgan pamatīgi kaitina tā saucamās "telefonintervijas", kas parasti izpaužas kā "Labdien, te no SIA "X" - sakiet, cik lielu jūs gribat saņemt algu?" Cik noprotu, tā ir tāda kā izsole, un uz nākamo kārtu tiek aicināti tie pretendenti, kuri sola mazāk. Prasmēm un darba pieredzei pat nav nozīmes. Vēl šai sakarā ir bijis, ka pārrunu laikā tiešā tekstā tiek pateikts - mums ir otrs kandidāts, kas gatavs strādāt par tik un tik. Manuprāt, tas pašos pamatos ir nepareizi, būtu jābūt otrādi - ir cipars, cik darba devējs gatavs maksāt, un no tiem, kas par šo ciparu gatavi strādāt, izvēlas labāko pēc prasmēm.
"Vai jūs varētu kādu nogalināt?" un citi dīvaini jautājumi
- Man dīvainākais jautājums bija - "Kam jūs ejat klačoties par savu priekšnieku?"
- Man pēc aptuveni piecpadsmit minūšu garas intervijas pajautāja, kas es esmu pēc horoskopa. Kaut gan samulsu, atbildēju, ka vēzis. Uz to saņēmu atbildi, ka tad jau es ka nederot, jo vēži esot pārāk ģimeniski. Nebiju domājusi, ka kāds mūsdienās vēl tiem visiem horoskopu māņiem tic…
- Man kādā darba intervijā bija jāizpilda ļoti garš tests. Viens jautājums bija – "Vai jūs spētu nogalināt cilvēku?" Un pieejami bija tikai divi atbilžu varianti – "Jā/Nē" - bez iespējām komentēt. Atbildēju apstiprinoši. Darbu dabūju, bet ģimenes apstākļu dēļ nesāku strādāt.
- Diemžēl jums ir pārāk labas zināšanas un pieredze šim darbam.
- Mani reiz pieņēma darbā un iedeva lielāku algu nekā bija paredzēts šai pozīcijai. Personāla meitene kļūdījās. Papīri jau bija parakstīti un mainīt neko nevarēja. Tomēr vēl vairākas reizes man pieminēja šo "manu" pārkāpumu.
- No jancīgiem jautājumiem laikam visdīvainākais ir bijis par manu mīļāko skaitli. Tā arī nespēju to savilkt ar kopējo "tēmu", bet to darbu es dabūju. No smieklīgākajām atrunām, kāpēc es nevaru strādāt, ir bijis pārlieku lielais attālums no mājām līdz birojam. Man tās bija nepilnas 10 minūtes ar automašīnu. Kā būtisks arguments tika minēta ugunsgrēka iespējamība, lai gan tā ir liela biroju ēka ar apsardzi un signalizāciju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
