Amata noslēpumi - stjuarte: no izpletņiem un flirta ar pilotiem līdz kaprīziem un neadekvātiem pasažieriem  (8)

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Darbā ņem gandrīz visus. Galvenais, lai būtu pabeigta skola un daudzmaz zinātu trīs valodas - latviešu, krievu, angļu. Agrāk stjuartus darbam gatavoja bez maksas - kursi ilga divus mēnešus. Tagad, kad trūkst darbinieku, māca vēl īsāku laiku, turklāt par maksu, kuru vēlāk atskaita no darba algas.

Kursos stāsta par aviācijas vēsturi, skaidro, ka lielākajā daļā aviokatastrofu vainīgs cilvēciskais faktors, māca, kā sniegt pirmo palīdzību. Mums jāprot noteikt diabēta, epilepsijas, sirds mazspējas, kā arī parastas panikas lēkmes simptomus. Turklāt mums nav tiesību pasažierim dot medikamentus - kaut aspirīna tableti. Galvenais palīglīdzeklis - skābeklis no īpašiem baloniem. 95% problēmu pamatā ir skābekļa trūkums. Smagākos gadījumos uzrunājam pasažierus, vaicājot, vai starp viņiem nav kāds mediķis.

Reiz kādam vīrietim kļuva slikti ar sirdi - līdz pat nosēšanās brīdim stjuartes viena pēc otras veica netiešo sirds masāžu, tomēr, ierodoties "ātrajiem", vīrietis nomira. Dzemdības, par laimi, man nav nācies pieņemt. Mums tika pateikts - ja kāda dzemdē, viņai jāpalīdz iekārtoties ērtāk, jāpasniedz spilveni, segas, taču pašām nekur nevajag līst un griezt.

Mums bija īpašas apmācības, kurās tika izspēlētas dažādas katastrofu situācijas - dzēsām ugunsgrēkus, lēcām no degošas lidmašīnas, informējām pasažierus, ka aizdedzies dzinējs, mēģinājām noslāpēt paniku. Reizi divos gados mums jānolaižas no slaida jeb piepūšamā trapa un jāglābj citam citu. Pirms pamest klāju, jāpārbauda pilots, jāpaņem aptieciņa, lukturīši, signālierīce ūdens, ēdiens, tomēr stratēģisku pārtikas krājumu lidmašīnā nav.

Tiek uzskatīts, ka stjuartes prot vadīt lidmašīnu. Patiesībā mums ir tikai speciālais kurss par lidmašīnas uzbūvi un aprīkojumu, un mēs "mācāmies", kā palīdzēt vienīgajam pilotam, ja otrs pilots "izgājis no ierindas". Savu izpletņu mums nav. Ja reiz lidmašīnas krīt, reti kad tas beidzas veiksmīgi. Bet, ja "paveicies", tad mūs māca izdzīvot - kā džungļos meklēt avotus, kā ūdeņos sapulcināt visus izglābušos aplī, bērnus iekļaujot apļa iekšienē. Un to, ka jākustas pēc iespējas mazāk, lai nezaudētu ķermeņa siltumu.

Nejautājiet man neko par romantiku! Kāds vēl skaistums, debesis, ceļojumi… Vai mēs to redzam? Sak, Abramoviča un Putina sievas bija stjuartes? Viņas bija arī sievas - bija! Es neteiktu, ka savās uniformās mēs izskatāmies ļoti seksīgi. Tērpi ir reti neērti: ziemu un vasaru vilna, viss noslēgts, apspīlēts. Mamma saka, ka es darba tērpā izskatoties kā sieviešu cietuma uzraudze…

Jaunās stjuartītes… Kad ieiet pilota kabīnē, aiz matiem nevar izraut ārā, taču nopietnas attiecības reti kad izveidojas. Piloti (mūsdienās tie var būt arī 24-25 gadus veci jaunieši) to izmanto: papriecājas un pamet. Arī ar stjuartiem nav vērts rēķināties. Palūgsi kādam pacelt kasti, bet viņš attrauks: "Es tikko manikīru uztaisīju!"…

Pasažieriem patīk flirtēt. Saka, ka skābekļa trūkuma dēļ viņi ātri noreibst. Rokas gan reti kad palaiž - smaida, uzdod neskaitāmus nevajadzīgus jautājumus, atstāj telefona numuru…

Agrāk lidostas man šķita romantiskas - vietas, kur dzelzs putni traucas debesīs, bet dažādu tautību cilvēki tiekas un šķiras. Tagad man tās ir tikai darbs. Cilvēki… Radies iespaids, ka, pārkāpjot lidmašīnas slieksni, viņi pārvēršas kaprīzos un izlutinātos bērnos.

Lai kolēģiem nodotu informāciju - uz klāja notiek terora akts -, mums ir savas slepenās zīmes un frāzes. Turklāt mēs nedrīkstam spert nekādus varonīgos soļus, lai pretotos teroristiem - viņi ir neprognozējami. Jābūt maksimāli neitrāliem un jāpadara atmosfēra mierīgāka.

Reiz dispečeri man atklāja, ka, ja līdz nosēšanās brīdim neizdodas atrisināt terora aktu, tad lidmašīnu notriec, bet oficiāli tiek paziņots par nelaimes gadījumu vai dabas kataklizmu. Nezinu, varbūt tie ir viņu jociņi. Lai nemēģinātu piezemēties ar agresīviem teroristiem un iedarbinātiem spridzekļiem. Starp citu, ekipāža tiek barota ar diviem dažādiem ēdienu variantiem - gadījumā, ja puse komandas ar kaut ko saindējusies, otra puse nosēdina lidmašīnu. Viss ir pārdomāts!

Mācībās galvenais uzsvars tiek likts uz to, kā no pasažieriem paņemt pēc iespējas vairāk naudas. Piemēram, ja cilvēks pērk ūdeni, viņam jāpiedāvā ēdiens. Ja vēlas ēst, piedāvā dzērienus, pie kafijas - smalkmaizīti, pēc ēšanas - košļājamo gumiju. Parasti cilvēkiem šķiet neērti atteikties. Bet bērni, ja viņiem parādi rotaļlietu, ir neapturami.

Katram reisam ir sava pārdošanas psiholoģija. Maskavas un Milānas reisos, kurus izmanto daudzi labi situēti krievi, jāakcentē zīmoli. Jāpiedāvā nevis vienkārši pulkstenis vai smaržas, bet jāsaka: "Gucci, Versace," piebilstot, ka pie mums, lidmašīnā, ir viszemākā cena… Reizēm sievietes var pat sakauties par kādu smaržu flakoniņu. Skandināvu reisos uz urrā aiziet alkohols - mēs pārvietojamies pa eju, atkārtojot: "Spirts, cigaretes…"

Mums ir supervaizeri, kas seko līdzi tam, kā tiek ievēroti iekšējās kārtības noteikumi. Tajā skaitā, dreskods. Visi pārkāpumi tiek ierakstīti personiskajā lietā. Gumijām jāatbilst matu krāsai, ponijs nedrīkst būt garāks par uzacu līniju, mati - ne garāki par plecu līniju (vai arī tiem jābūt saņemtiem), nagi - ne garāki par puscentimetru, manikīrs - klaiskais franču vai neitrālā krāsā. Auskari - noteikta diametra (zelta, sudraba vai perlamutra), pulkstenis - ne lielāks par trīs centimetriem diametrā un noteikti ar sekunžu rādītāju, lai ārkārtas situācijā varētu skaitīt laiku. Ne vairāk par vienu gredzenu uz katras rokas. Nekādu pīrsingu, tetovējumus vai zelta zobu! Zeķubikses: vasarā - miesas krāsas, ziemā - melnas. Zeķubiksēm ik mēnesi tiek tērēts ap 50 eiro - nemitīgi tiek aizķerti valdziņi…

Sliktākie ir Maskavas un Milānas reisi. Viena vienīga izrādīšanās un pirkstu vicināšana. Turklāt ekonomiskajā klasē pretenziju ir vairāk nekā "biznesā". Sievietes augstpapēžu kurpēs, vakarkleitās un pilnā kaujas krāsojumā iedomājas sevi esam kā "Sekss un lielpilsēta" varones un runā ar mums, kā ar kalpiem: "Ei, tu, noliec manu somu!"

Reiz, kad lidmašīna jau gāja uz nosēšanos, vienam ievajadzējās uz tualeti. Es pieklājīgi apturēju: "Vairs nedrīkst". Kā viņš sāka aurot pa visu lidmašīnu: "Kā tu uzdrošinies mani pazemot?! Es nopirkšu visus jūsu pilotus un lidmašīnu komplektā!" Šādu pasažieru mīļākā frāze: "Mana somiņa maksā dārgāk nekā jūsu lidmašīna!" Kāda kolēģe uz šādu pasažiera repliku atbildēja: "Nu, tad lidojiet ar savu somiņu!"

Ļoti neglīti uzvedas arī dažas krievu skatuves zvaigznes. Timati (populārs mūziķis no Krievijas - red. piez.) skaļi pauda savu sašutumu, kad cits biznesa klases pasažieris pastūma viņa somu rokas bagāžas nodalījumā. Marats Bašarovs (TV šova "Ekstrasensu cīņas" vadītājs) pieprasīja, lai viņu apkalpo kā pirmo. Kliedza uz manu kolēģi - latvieti: "Es te uz nārām sēžu? Kāpēc man nepievērš uzmanību?" Kolēģe nezināja, kas viņš ir. Mūsu valsts varenie arī ne vienmēr ir adekvāti. No kādas Eiroparlamenta deputātes baidās visas stjuartes - baidās viņai neizpatikt. Piedāvājam avīzes: "Kādēļ krievu valodā ir augšā?" Ēd kruasānus un purpina: "Jums vēl jāiemācās gatavot!"

Cita visiem labi zināma, augsta ranga amatpersona lidoja rīta pusē no Briseles - atlocīja galdiņu un aizmiga. Stjuarte nesaņēmās viņu modināt. Pirms nosēšanās pasažiere atver acis un saka: "Vai neredzat, ka man galdiņš atlocīts? Kur manas brokastis? Man tagad jābrauc uz televīziju, kā jums šķiet, kur es paēdīšu"!" Galu galā stjuartes lidmašīnas nosēšanās laikā sildīja viņai smalkmaizītes. Toties Lembergs (Ventspils mērs Aivars Lembergs) ir jautrs un atraisīts. Vienmēr iesaistās sarunās, iešauj konjaciņu, visiem uzlabo garastāvokli.

Igauņu un lietuvieši priekšnieki vienmēr lido ekonomiskajā klasē un nezīmējas. Bet vispatīkamākie pasažieri ir skandināvi. Kaut arī viņiem ir niķis tā agrāk no rīta iedzert aliņu ar jāgermeistaru un uzdzert vīnu ar degvīnu, tomēr viņu uzvedību tas reti ietekmē. Vienmēr atturīgi un ieturēti, rokas bagāžu kārtīgi novieto plauktā, piesprādzējas, galdiņus uzloka, telefonus izslēdz, bet, ja kaimiņš savējo atstās ieslēgtu, izsauks stjuarti un nosūdzēs.

Mums ir strikts noteikums - pat biznesa klases pasažieri nedrīkst dzert līdzpaņemto alkoholu. Drīkst dzert tikai to, kas iegādāts lidmašīnā. Tas ir ne tikai ienākumu jautājums, bet arī, lai kontrolētu, cik kurš izdzēris. Tāpēc, ka reizēm ir neomulīgi. Reiz, aptuveni pusstundu pirms nosēšanās, kāds pasažieris atnāca uz aizmugurējo virtuvi neadekvātā stāvoklī, saķēra stjuarti aiz drēbēm, pievilka sev klāt, atvēzējās. Ar grūtībām viņu atrāva, piesprādzēja pie krēsla, bet lidostā - nodeva policijai.

Arī smēķēšana ir stingri aizliegta. Bet daudzi uz to nospļaujas. Turklāt, ja latvieši vai krievi uzsmēķēs tualetē, viņi nekad neatzīsies, gluži pretēji - sašutīs. Ja aizrādīsi kaukāziešiem - tūliņ pat atzīsies un kritīs ceļos, lai atvainotos. Starp citu, mums ir tiesības nodot smēķētājus policijai.

Manos reisos nav bijis gadījumu, ka tualetē kāds nodarbojas ar seksu. Kolēģiem gan sanācis pieķert pārīšus, kas iznāk no kabīnes. Nesaprotu, kas tur romantisks - vietas maz, turklāt tie aromāti…

Kāda kolēģe piedzīvoja nepatīkamu gadījumu. Pieklājīga izskata pusmūža vecuma amerikānis iznāca no tualetes un pajautāja: "Kādēļ jūs neesat pielāgojušies tam, lai cilvēks varētu mierīgi pakārties?" Viņš apsēdās savā vietā, bet drīz vien sāka žņaugt blakus sēdošo sievieti - ar grūtībām viņu atrāva. Man bija reiz gadījums - meitene gribēja nomirt, es viņai pusstundu smadzenes skaloju. It kā nomierinājās.

Mums ir īpašas veidlapas, kurās pasažieri var ierakstīt savas sūdzības un ierosinājumus. Slavē reti - biežāk ir ar kaut ko neapmierināti. Bet reizēm raksta kaut ko, apmēram: "Gribu ēst!!!", "Pagāja pusstunda, es joprojām gribu ēst!!!", "Nomainiet "Aldara" alu pret Užavas." Uzdod daudz savādu jautājumu. Piemēram, viens pasažieris ļoti satraucās, ka "lidmašīna lido nevis līdzeni, bet pa diagonāli". Nācās iet pie pilota, fotografēt un rādīt pasažierim attēlu, kurā redzams, ka horizonts ir taisns un mēs lidojam taisni.

Tipiska situācija: reiss uz Maskavu. Lidmašīnā 90% krievvalodīgo. Sagaidot pasažierus, teju visiem automātiski saki "Labdien!" krievu valodā. Un pilnīgi noteikti atradīsies kāds, kurš sašutīs, kādēļ nacionālajā aviokompānijā viņu sveicina krievu valodā un kādēļ stjuartes savā starpā sarunājas krieviski. Un viņš arī nepaslinkos uzrakstīt sūdzību.

Situāciju, kurās domās jau atvadies no dzīves, pietiek. Rudenī, kad sāk pūst stiprāki vēji, lidmašīnu šūpo tā, ka pilots ar pirmo reizi nevar nosēdināt lidmašīnu. Reiz notika salona dekompresija - kļuva grūti elpot, pasažieri sāka nervozēt… Un ko domājat? Līdzko veicām ārkārtas nosēšanos, tehniķi pateica, ka lidmašīna var doties tālāk, tikai esot jālido zemu. Viņiem, vai ziniet, negribējās kavējumus.

Labi, ka ir nelaimes gadījumu apdrošināšana - ja nu kas notiek, tuviniekiem kaut kas paliks. Padomju laikos stjuartes profesija tika uzskatīta par kaitīgu - varēja agrāk doties pensijā. Tagad mūsu arodbiedrība par to cīnās, bet pagaidām bez rezultātiem. Tikmēr stjuarte ar labu veselību ir milzīgs retums. Teju visām ir problēmas ar muguru - slodze paceļoties un nosēžoties ir milzīga, ratiņi - nepaceļami.

Daudzām stjuartēm ir grūtības ieņemt bērnu - reproduktīvie orgāni cieš no pastāvīga apstarojuma. Zobi un nagi bojājas, plombes krīt ārā, āda visu laiku sausa, ja ir kaut nelielas iesnas - sāp ausis… Valda mīts, ka stjuartes ilgi paliek jaunas - it kā skābekļa trūkums palēninot vielmaiņas procesus. Ja tas tā arī būtu, pie tādas fiziskās un morālās slodzes visi "bonusi" zaudē savu spēku. Esmu dzirdējusi, ka dažās Eiropās aviokompānijās stjuartes, kas šādā veidā tikušas pie krūts vēža, tiesājās un saņēma kompensāciju.

Mēnesī aptuveni 70 stundas mēs pavadām gaisā, gadā - 900. Lidojumi ir gandrīz katru dienu. Pamatalga - minimālā (360 eiro), plus, stundu likme (atkarībā no aviokompānijas un dienesta pakāpes) 4-15 eiro dienā. Nedēļas nogalēs, svētku dienās un nakts reisos maksā vairāk. Aprēķinā tiek ieskaitīta arī stunda pirms un pēc lidojuma. Plus, tiek izmaksāta Ministru kabineta noteiktā komandējuma nauda par atrašanos citā valstī.

Reizēm pasažieri kaut ko atstāj "tējai", tomēr pēdējā laikā - aizvien retāk. Cilvēki nav sajūsmā, ka par visu jāpiemaksā. Lielākā piedzīvotā tējas nauda - reiz kāds pasažieris no Krievijas katrai stjuartei iedeva 50 eiro.