Amata noslēpumi - aptiekāre: no narkomāniem līdz pļāpīgām tantītēm un viltotām receptēm  (3)

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Cilvēki vienmēr ēdīs, slimos un mirs. Droši vien ķirurgs vai stomatologs izklausās daudz labāk nekā farmaceits, tomēr viņiem ir ilgi jāstudē, bet pēc tam vēl prakse… Ticiet man, tik ilgā laika posmā daudziem apņēmība noplok. Un arī atbildība ir pārāk liela. Jau kopš skolas gadiem mani allaž interesējusi ķīmija un bioloģija. Būtu interesanti izstrādāt jaunus medikamentus, taču šis process ir neticami ilgs un dārgs, turklāt nav teikts, ka rezultātu sagaidīsi: strādājot pie savas "sapņu tabletītes" pēc desmit gadu ilga darba var izrādīties, ka tai ir nevēlamas blaknes un viss darbs vējā. Spriediet paši, patentētus medikamentus, kas radīti Latvijā, var saskaitīt uz pirkstiem. Farmācija ir ķēdes posms starp ķīmiju un bioloģiju, ar medicīnas "piešprici".

Es studēju Rīgas Stradiņa universitātē (bijušajā Medicīnas akadēmijā). Skolā man bija labas atzīmes, varētu tikt arī Latvijas Universitātē, taču Stradiņi topošajiem mediķiem ir klasiska izvēle. Konkurss bija liels. Jāmācās tikai pieci gadi. Ar katru gadu šajā specialitātē parādās aizvien vairāk vīriešu, tomēr par "saldu" privāto dzīvi var nesapņot - sāncensība ir liela. Daudzi farmaceiti savu amatu izvēlas, jo tā pieņemts viņu ģimenē - no paaudzes paaudzē. Ja pacenšas, tad līdztekus stipendijai var saņemt papildu finansējumu no kādas medicīnas iestādes vai farmācijas uzņēmuma - viņi mūs mīl.

Četrus gadus mācies, piektajā - prakse un pētnieciskais darbs.

Visa anatomija tiek apgūta vienā semestrī (salīdzinājumam - topošie ārsti to mācās trīs semestrus). Jā, protams, mūs veda uz Anatomikumu - nekā īpaša tur nav! Visspilgtāk atmiņā palikušas smadzenes. Tās tur izņem no katliņa - kā boršču padomju ēdnīcā. Taču atšķirībā no mediķiem mums vismaz nebija tās jāaiztiek ar rokām.

Arī līķi mani neizbrīnīja un nešokēja - nu, guļ miris cilvēks: kauli, muskuļi, cīpslas, saites, skrimšļi - iekšu nav, tās izņemtas. Jāteic, ka mums rādīja, tā sacīt, ne pirmā svaiguma līķus - diezgan nobružāti, kā jau viss, ko izmanto milzum daudz studentu. Atceros, sēžam lekcijā, dzirdam aiz sienas riebīgu, nepārtrauktu zāģējošu troksni. Jautājam - kas tas? Pasniedzējs attrauc, lai nesatraucamies, otrais kurss galvaskausu zāģējot. Ar kauliem - pavisam smieklīga iepazīšanās: aizej uz noliktavu, uzrādi studenta apliecību, tantīte pasniedz paplāti ar kauliem. Ej un saliec puzli.

Ja godīgi, man visinteresantākā šķita botānika, bet mīļākais priekšmets bija farmakognozija - zinātne par ārstniecības augiem: kurā auga daļā koncentrējas vērtīgās vielas un kā tās vislabāk izvilkt. Starp citu, ir augi, kas vizuāli ir ļoti līdzīgi ārstnieciskajām zālītēm, taču var kaitēt. Arī kumelītei ir milzums līdzinieku, bet tikai aptiekas kumelītei ir īpašā smarža. Mūsu ģimenē vienmēr priekšroka tikusi dota zāļu tējām, farmakognozijas studijas apstiprināja, ka mammai un tētim taisnība.

Tāpat mūs mācīja gatavot zāles pēc individuālām receptēm, lai gan pēdējā laikā aptiekas ar to nodarbojas aizvien retāk. Man ļoti patīk - tā ir kā kulinārija, taču daudz striktāk. Ļoti svarīgi precīzi ievērot gatavošanas secību, citādi parādīsies nogulsnes vai notiks nepareizā reakcija. Tāpat jāseko līdzi proporcijām un devām, īpaši, ja strādā ar spēcīgas iedarbības vielām. Ārsti receptēs var aizmirst pievienot nullīti vai gluži pretēji - pievienot lieku - viņiem jāseko līdzi ļoti rūpīgi. Un tas rokraksts it kā rakstītu ar vistas kāju, tekstu var tikai nojaust. Labi, ka pēdējā laikā receptes aizvien biežāk tiek drukātas.

Aptiekāram nav problēmu atrast darbu. Viņi ir uz izķeršanu jau pirmajā kursā - pie kases gluži nelaidīs, taču līmēt cenu zīmes, mazgāt grīdas un farmaceita uzraudzībā mācīties gatavot zāles var.

Lai nu kas, bet aptiekas mums ir uz katra stūra. Ir trīs lielie tīkli, bet daudzas mazās aptiekas arī apvienotas vienā asociācijā, un visas savstarpēji konkurē.

Algas nav sliktas, bet, kad sākas pārvilināšana no viena tīkla uz citu, summas aug vēja ātrumā. Iespējams strādāt arī nepilnu slodzi, apvienojot ar citu darbu. Īsumā - lai tevi paturētu, jebkuru kaprīzi ir gatavi īstenot par savu naudu! Droši vien citās Eiropas valstīs algas ir krietni augstākas, taču, salīdzinājumā ar citiem Latvijas iedzīvotājiem, mums ir grēks sūdzēties.

Paradoksāli, bet tie farmaceiti, kas strādā jau vairākus gadu desmitus, saņem krietni mazāk par jauniešiem, kuri tiek "medīti". Pirmspensijas vecuma aptiekāre var saņemt 700 eiro mēnesī (uz rokas), bet jaunais un zaļais - vairāk nekā 1000 eiro.

Daži tīkli saviem farmaceitiem nosaka pārdošanas plānus - sak, izpildīsi, dabūsi prēmiju. Tādēļ, kad ārsts receptē ieraksta starptautiski nepatentētu medikamenta nosaukumu, daži aptiekāri piedāvā visus variantus, bet citi ar nolūku pārdos dārgāko (oriģinālie parasti ir krietni dārgāki nekā ģenēriskie), pat nepieminot lētākos analogus. Turklāt, kā likums, ģenēriskie medikamenti nebūt nav ar sliktāku iedarbību. Tiesa, jaunā likumdošana nosaka, ka mums jāpiedāvā lētākais variants.

Cenšos saglabāt cilvēcību - ja redzu, ka klientam ir skumja rocība, vienmēr piedāvāšu lētāku preparātu. Tajā dienā mazāk nopelnīšu, bet cilvēks vēl atgriezīsies pie manis. Ja ir acīmredzami, ka klientam nav finansiālu problēmu, kādēļ gan neiepriecināt viņu ar to, ko viņš uzskata par "labāko", plus, papildus neieteikt vitamīnus un tējas? Plāni jāpilda.

Uztura bagātināju un nemedikamentozo preču izplatītāji bieži vien pielieto dažādas bonusu sistēmas, kas var ietekmēt farmaceitu algas. Prasības šiem uztura bagātinātājiem ir ne striktākas par tām, kas jāievēro, cepot maizi, bet nodoklis - 21%, nevis 12.

"Kukuļus", lai mēs klientam piedāvātu to, nevis citu deguna aerosolu, manā līmenī nedod. Tiesa, farmācijas uzņēmumu pārstāvji reizēm rīko izglītojošos seminārus par jauniem medikamentiem - jaukās vietās ar garšīgu ēdienu. Ja tā ir kosmētika - dāvina paraudziņus vai kādu krēmu. Kas gan tajā slikts? Mums taču jāzina, ko mēs tirgojam.

Ir tāda profesija - farmācijas uzņēmuma medicīniskais pārstāvis. Šim amatam nepieciešama tā pati izglītība kā mums. Viņu darbs - braukt pie ārstiem un uz aptiekām, piedāvāt savu produkciju. Tam nepieciešama nekaunība, viltība un aktiermākslas dotības. Es tā nevarētu. Cik labi viņi strādā, var nojaust, redzot, cik daudz receptes izrakstījuši tā vai cita Rīgas mikrorajona ārsti. Ja runa ir par bezrecepšu medikamentiem, ierodas aptiekā ar kūciņām un stāsta par savām zālēm pie tējas tases. Tas ir pēc iepriekšējas vienošanās un aptiekai par to tiek maksāts.

Lai ko arī viņi nestāstītu, es zinu, ka bieži vien medikamenti cits no cita daudz neatšķiras. Tagad aptieku tīkli pasākuši aktīvi virzīt sava zīmola produktus (uztura bagātinātājus un tējas) - pasūta tajā pašā Eiropas rūpnīcā, kur top pazīstamu zīmolu produkti, bet pārdod par krietni zemāku cenu. Es šos produktus iesaku - kvalitatīvi un par pieņemamu cenu.

Farmaceitiem nemitīgi jāapmeklē kvalifikācijas celšanas kursi. Beidzot universitāti, mums piešķir tiesības strādāt (to apstiprina īpaša nozīmīte) trīs gadus, pēc tam regulāri jāapmeklē kursi, kas pagarina darba atļauju vēl par 5 gadiem.

Farmaceita profesija īpašu karjeru neparedz - ja vien neplāno kļūt par veselības ministru. Augstākais punkts - aptiekas vadītājs: tīrs darbs, labi apmaksāts, bet ļoti atbildīgs - ja tavs darbinieks izsniegs psihotropos medikamentus ne tam cilvēkam un ne tik, cik nepieciešams, atbildēt nāksies tev un pēc pilnas programmas.

Daudz vienkāršāk būt par parastu aptiekāru. Kaut gan arī te ir svarīgi nemitīgi izvērtēt, kam ko ieteikt. Protams, cilvēkam ar cirvi mugurā es neteikšu - izvelciet cirvi, brūci apsmērējiet ar jodu un iedzeriet pretsāpju līdzekli. No pieredzes varu teikt - aizmirstiet par pašārstēšanos, ejiet pie ārsta! Ja nav nopietnu problēmu, varu ieteikt kādu preparātu. Un tas ir mirklis, kad es uzņemos atbildību. Ja cilvēks ierodas, apdedzis Turcijas saulē, un lūdz krēmu, es jautāju, vai viņam nav aizdomīgu dzimumzīmīšu (ja ir aizdomas par melanomu, nekavējoties jāvēršas pie ārsta), ja nav - pārdošu krēmu.

Izgāzt dusmas uz aptiekāru - iecienīta nodarbe. Pie mums reti kad nāk priecīgi un laimīgi cilvēki, ja vien pēc prezervatīviem vai krēmiem. Īpaši, ja aptieka atrodas blakus poliklīnikai, slimnīcai vai sociālajam namam. Parasti viņiem kaut kas sāp, kas nozīmē, ka noskaņojums labākajā gadījumā ir viduvējs. Citkārt apmeklētājs daudz labprātāk grib izgāzt niknumu, nevis iegādāties līdzekli savas problēmas risinājumam. Mūs mācīja, kā runāt ar šādu publiku, neļaujoties provokācijām.

Atnāk kurla vecenīte - dziļa ieelpa un sāc skaļi un skaidri runāt, aktīvi žestikulējot. Vientuļām sievietēm gados nav, ar ko papļāpāt. Neko darīt, māj ar galvu, pieklājīgi liekot manīt, ka ne jau tādēļ tu te stāvi.

Reizēm no laukiem atbraukušas tantītes mani uzrunā: "Dakterīt". Un negribu apbēdināt cilvēku, kurš tic cilvēkiem baltos uzsvārčos. Jādomā, kā izārstēt viņas ceļgalus. Man tādas tantītes ir rakstījušas pateicības un nesušas pīrādziņus un konfektes. Patīkami. Viņas var saprast. Pie ārsta nepieciešams pieraksts un jāgaida mēnešiem. Līdz sagaidīsi savu vizīti, var nomirt - nākas uzņemties atbildību mums.

Pēdējā laikā modē nākusi pašapkalpošanās. Brīvi pieejami plaukti - ņem, ko vēlies. Nāk narkomāni un zagļi - atliek vien uz mirkli novērsties, pazūd asinsspiediena mērītājs. Nezinu, kādēļ, bet tā ir viņu iecienītākā prece. Pēc tam pārdos tantiņai par 10-20 eiro, bet atbildība jāuzņemas mums.

Mēdz uzrādīt viltotas receptes, īpaši narkotiskajām vielām. Speciālās receptes (psihotropajiem, narkotiskajiem un kompensējamajiem medikamentiem) mēs pārbaudām teju ar lupu. Reizēm nes zagtas receptes - ārstam nočiepj tukšas veidlapas ar zīmogiem un saraksta, ko vajag. Aptiekās uzreiz nonāk informācija, ka receptes ar konkrētiem numuriem nav derīgas. Visam jāseko līdzi.

Cenšos nesprēgāt ar margināliem tēliem, kas pieprasa kaut ko aizliegtu bez receptes - mazums, kas viņiem prātā ienāk? Tādus labāk nedzīt projām, bet pieklājīgi atbildēt: "Atvainojiet, šīs zāles nupat beidzās" vai arī "Mūsu aptieka to vairs netirgo". Mazā aptiekā var arī uzbrukt - kādai kolēģei narkomāns metās virsū ar nazi. Viņai nācās ieslēgties kabinetā un izsaukt policiju. Pēc šī atgadījuma es vienmēr tuvumā turu atslēgas - uzbrucējam ceļā nestāšos. Bet tā notiek ne tikai aptiekās.

Ir tēmas, par kurām cilvēki bieži kautrējas jautāt skaļi, īpaši, ja tuvumā ir citi klienti. Piemēram, urīnceļu slimības, caureja un utis. Nāk jaunas meitenes - viņas kautrējas palūgt paketes vai līdzekļus pret piena sēnīti. Bet es atbildu tik droši un pārliecinoši, ka kautrīgums drīz pazūd. Mans iecienītākais apmeklētāja tips - pusaudzis, kurš ienāk un sāk lūkoties riņķī ar meklējošu skatienu. Parasti es klusējot norādu virzienu, kur meklēt prezervatīvus. 19 gadījumos no 20 man ir taisnība.

Rudenī, kad bērni atgriežas no nometnēm, laukiem un vasarnīcām, mēs nespējam vien pasūtīt pretutu līdzekļus. Izķer kā karstus pīrādziņus! Solīda izskata mammas un tēti par problēmu stāsta čukstus - nākas viņiem skaidrot, ka tā ir pavisam normāla parādība.

Runājot par cenām… Godīgi sakot, mani pārsteidz mūsu slimnieku izturība un vīrišķība. Es nekad dzīvē nemaksātu tādas summas par parastām zālēm. Aerosols pret iesnām -16 eiro! Večiņa samaksā puspensiju un pat ar aci nepamirkšķina! Un cenas tikai kāpj. Nedaudz lētāki kļūst tikai valsts kompensējamie preparāti.

Cenu atšķirība dažādos aptieku tīklos ir nebūtiska, jo uzcenojumu zālēm reglamentē likumdošana. Pamatā cenas atkarīgas no ražotāja. Izteiktāka cenu atšķirība dažādās aptiekās ir uztura bagātinātājiem un kosmētikai.

Jo ilgāk es strādāju aptiekā, jo mazāk zāļu lietoju. Jo visām potenciāli ir milzums blakņu (palasiet anotācijas!). Bet mūsu ārsti, manuprāt, bieži vien nepamatoti izraksta kaudzi medikamentu. Un arī paši cilvēki - pie mazākajām galvassāpēm steidz iedzert tabletīti tā vietā, lai noskaidrotu sāpju cēloni. Citkārt labāk padzerties ūdeni un pagulēt, atpūsties. Cita lieta, ja ir angīna - tad bez antibiotikām ir grūti. Bet es vienmēr apspriežos ar ārstu, kas un cik daudz jādzer.

Es mīlu ārstnieciskos augus - padzerot tējiņu, bieži vien problēma tiek atrisināta. Tā nav homeopātija, kas, man šķiet, ir kaut kas apšaubāms. Mēs tirgojam homeopātiskos preparātus, taču personīgi es nekad un nevienam to neiesaku. Jo tās tabletes un bumbiņas - parasts piena cukurs. Tam visdrīzāk ir placebo iedarbība, kas dod organismam laiku pašam tikt galā ar vieglu saaukstēšanos vai nervu satricinājumu. Bet, ja homeopātijas dēļ tiek kavēta nopietnas slimības ārstēšana, - tas jau ir skumji.