Amata noslēpumi – vecmāte: 19 gados domāju, ka bērni dzimst caur nabu  (6)

Aprēķināts, ka diennakts dežūras laikā vecmāte noskrien vairāk nekā 10 kilometrus. Pieņemot kārtējās dzemdības, viņa izcieš gandrīz to pašu, ko dzemdētāja - gandrīz tāpat aiztur elpu, spiež, cieš un priecājas… Visu izlaiž caur sevi.

Kādreiz es vēlējos kļūt par ārsti. Manā ģimenē ir mediķi, tādēļ vienmēr pret ārstiem attieksme bijusi kā pret dieviem. Tie ir cilvēki ar ļoti augstu intelekta līmeni un izsmalcinātu humora izjūtu. Kad dzirdu, ka pacienti saka: ko gan tā dakterīte, viņa neko nesaprot - es protestēju!

Divus gadus pēc kārtas stājos medicīnas institūtā, taču nesekmīgi: fizika nebija mans draugs, taču tā bija nepieciešama iestājeksāmenos. Galu galā nolēmu iet caur "dienesta ieeju" - pabeigt medicīnas skolu ar sarkano diplomu, ar kuru doties uz Medicīnas akadēmiju. Bet arī tur konkurss nebija no vienkāršākajiem - pieci cilvēki uz vienu vietu. Pēc divarpus gadiem saņēmu "sarkano diplomu", bet tobrīd biju iemīlējusies un akadēmija vairs neinteresēja. Nolēmu strādāt par vecmāti, turklāt uzreiz sapratu, ka tā ir mana īstā vieta.

Gadījuma cilvēki mūsu profesijā ilgi neaizkavējas. Jau mācību laikā - no 40 kursabiedrēm līdz finišam nonāca tikai 20. Daudzas pameta jau pēc pirmajām pieredzētajām dzemdībām. Vēl daļa - pēc nodarbībām morgā. Līķi mani nesatrauca. Jau tad, kad stājos institūtā, radi - mediķi man sarīkoja pārbaudījumu - aizveda parādīt, kā notiek sekcija vecam vīrietim, kurš miris no insulta. Viņu preparēja no matu galiņiem līdz galvaskausam. Un šis process man šķita ļoti interesants. Es domāju, ka ģībšu, taču tā nenotika.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Jūs smiesieties, taču līdz brīdim, kad pirmajā kursā mūs aizveda skatīties pirmās dzemdības, man nebija ne jausmas… kā pasaulē nāk bērni.

Bērnībā es domāju, ka mazuļi guļ specializētu veikalu plauktos - vecāki nāk un pērk, kurš iepaticies. Atceros, es pat krāju naudu "brālītim" - ložņāju zem visiem kioskiem, vācot nokritušās monētas. Un saņēmu, ko vēlējos. Vēlāk man nāca apjausma, ka mazuļi parādās no lieliem vēderiem. Bet kā? Nebija, kam pajautāt - ar vecākiem par tādām tēmām nerunājām, bet skolā kautrējos kādam to jautāt.

Galu galā uz dzemdībām gāju ar miglainu nojausmu, ka bērni… izlien no nabas. Un tā mūs, sešas meitenes, nostādīja rindā, tieši pretī dzemdību ceļiem. Stāvu un domāju: kaut kā nepareizi esam nostādītas - nabu nevar redzēt. Pakāpos malā un sāku blenzt uz iedomātajām "durtiņām". Pēc neskaitāmām manipulācijām vecmāte pēkšņi mums pienesa jaundzimušo, bet es sastingu nesaprašanā - kā gan es palaidu garām brīdi, kad naba atvērās?! Spriežot pēc dažu manu kursa biedreņu reakcijas, ne es vienīgā biju tāda sapņotāja. Turklāt pāris meiteņu tobrīd gulēja uz grīdas bezsamaņā. Kad man paskaidroja, kā jaundzimušais nācis pasaulē, es nespēju noticēt - kā gan viņš izlīda caur tādu sīku caurumiņu. Ak, kāds naivums!

Otrajā mācību gadā sākās prakse dzemdību iestādē. Mani savā paspārnē paņēma uzreiz divas pieredzējušas vecmātes. Sākumā man tika doti uzdevumi no sērijas "atnes to, padod šo!", pēc tam sāka mācīt visas profesionālās nianses un smalkumus - burtiskā nozīmē turēja aiz rokas, līdz es sajutu, kā visam jānotiek… Tolaik mūsu nodaļā diennaktī pieņēma 20 līdz 24 dzemdības.

Un tā reiz dzemdību zālē starp diviem galdiem, uz kuriem jau "cīnījās" divas dzemdētājas, iestūma ratiņus ar vēl vienu pacienti. Prakses vadītājas man saka: "Šī ir tava, pieņem!" Ratiņi bija bez bremzēm, man nācās pieņemt savu pirmo jaundzimušo, ar vienu kāju bremzējot riteņus, ar otru balstoties pret grīdu. Par laimi, sievietei tās nebija pirmās dzemdības, viss bija vieglāk. Tajā pašā laikā abas vecmātes palīdzēja pirmdzemdētājām, paralēli kontrolējot arī manu mācību procesu. Viss izdevās. Es uzreiz sajutu, kā tas notiek.

Pabeidzot skolu, es sāku strādāt bez virsvadītāja, bet pie dzemdētājām tolaik laida nebūt ne visus un uzreiz. Daudzas akušieres ilgus gadus nemaz nav tikušas līdz dzemdībām. Ārsti izvēlējās tikai tās, kurām "rokas pareizi aug", ar kurām viegli kontaktēties, kuras prot strādāt komandā un saprot no pusvārda. Mūsdienās principā jebkura jaunā akušiere var tikt ielaista dzemdību zālē. Tiek uzskatīts, ka ar laiku viņa iemācīsies. Bet bieži vien tādēļ cieš visa komanda - nav laika un iespēju kaut ko pajautāt, paskaidrot, labot kļūdas.

Man mēdz jautāt: vai jums ir ērti tā pieņemt dzemdības? Uz ko es atbildi - man vienalga, galvenais, lai dzemdētājai būtu ērti. Savas karjeras laikā kur gan es neesmu pieņēmusi dzemdības! Ir gadījies arī uzņemšanas zālē, kā arī "ātrajos", kad dzemdētāju pat nepaguva izcelt no mašīnas. Populārākā vieta - dzemdību nama kāpnes. Padomju gados lifts bieži vien iesprūda, tādēļ ir dzemdēts arī liftā.

Ir pieredzēts, ka viss notiek tualetē - dzemdētāja nepagūst piecelties no klozetpoda, bet bērns jau "iznācis". Sieviete panikā, viņa nespēj piecelties - šajā gadījumā vecmātei ir jābūt ļoti manīgai un jāprot viņu nostumt tā, lai jaundzimušais neiekristu podā. Un ja sieviete ir trīsreiz lielāka par tevi? Visumā šis darbs nav viegls.

Citkārt sanāk pieskatīt uzreiz divas dzemdētājas. Spēj tikai mainīt cimdus. Bet padomju laikos mēs bieži vien strādājām kailām rokām - cimdi bija vairākkārtēji lietojami, tos vajadzēja nemitīgi mazgāt, pārkaisīt ar talku un sterilizēt - vesels process. Kaut kā nācās izgrozīties. No vienas dzemdētājas atej - mazgā cimdus, dezinficē rokas, ej pie nākamās.

Tiesa, pie darba nelaida, ja uz pirkstiem bija grieztas brūces, ja biji saaukstējusies vai ja bija herpe uz lūpām. To stingri kontrolēja galvenā vecmāte. Ierodies darbā, pilnībā izģērbies un uz dušu! Mēs ģērbāmies gluži kā kosmonauti - mati savākti zem tīkliņa, uz sejas maskas, kājās bahilas, ap vidu - smags, gumijots priekšauts. Un to visu bija pašām jāmazgā, jātīra, jāsterilizē.

Padomju laikos tumšādains jaundzimušais bija gluži kā kauna traips. Daudzi vecāki no šiem mazuļiem atteicās. Kāda manis aprūpētā māmiņa, kas pilnīgi oficiāli bija precējusies ar tumšādainu viesstudentu un dzemdēja divus bērnus, galu galā aizbrauca no Latvijas, jo ar bērnu nevarēja mierīgi iet pa ielu - visi rādīja ar pirkstu.

Gadās, ka bērns piedzimst ar gaišu ādu, bet pēc kaut kāda brīža kļūst tumšāks. Mēdz gadīties, ka pilnīgi parasta, slāviska izskata vecākiem piedzimst mazulis ar "mongoļu pleķiem" uz dupša - drošu tumšādainās rases pazīmi. Sākumā brīnās un nervozē, bet pēc tam sāk cilāt radu rakstus un izrādās, ka māmiņai tālos rados ir kāds, piemēram, uzbeks… "Krāsaini" bērni tagad vairs nevienu nepārsteidz.

Atceros, kāda mana radiniece gaidīja bērnu, es tolaik biju, lai gan gados jauna, tomēr jau ļoti pieredzējusi vecmāte. Radiniece, ziņkāres dzīta, palūdza mani paklausīties mazuļa sirdspukstus. Tie bija skaļi un izteikti. Es teicu, ka viss ir labi, pie sevis nodomājot - būs puika. Paiet laiks, radiniece man zvana, ka dzemdējusi. Jautāju: "Puika?" "Nē," skan atbilde. "Meitenīte?" es nopriecājos (man meitenes labāk patīk, viņas vienmēr dzimst vieglāk). "Nē! Divus puikas," ziņo radiniece. Un es izplūdu asarās.

Tagad ļoti bieži dzimst dvīnīši un trīnīši. Augļi no valsts īstenotās mākslīgās apaugļošanas programmas. Parasti ievieto trīs apaugļotas olšūnas un, ja visas trīs implantējas, piedāvā izvēlēties, cik bērnus sieviete gatava laist pasaulē un audzināt, pārējos ņem laukā. Parasti atstāj vienu vai divus, bet gadās, ka grib saglabāt visus. Tas, protams, ir varonīgi!

Ticiet man, ar savām grūtniecībām vecmātēm un ārstiem ir ne mazāk satraukumu kā "parastām dzemdētājām". Vēl jo vairāk, novērots, ka mediķiem nekas nenotiek bez neparastiem un pārsteidzošiem stāstiem. Arī es varēju kļūt par kurpnieku bez kurpēm. Bērni ilgi nenāca - visu pārbaudījām, ārstējos, piedalījos mākslīgās apaugļošanas izmēģinājumu programmā, taču nekas nenotika. Galu galā izlūdzos tikai vienu.

Strādāju līdz dekrēta atvaļinājumam, beigās darbojos gandrīz tikai uz tausti - skatu aizsedza mans milzīgais vēders. Turklāt biju kļuvusi ļoti sentimentāla - pieņemu jaundzimušo un pati raudu. Sak, viņai piedzimis, bet man drīz pašai savs būs! Un pēc dzemdībām ilgi nevarēju atgriezties darbā, jo traucēja sentimentalitāte. Vēl joprojām reizumis no satraukuma kaklā asaru kamols sakāpj.

Tagad jau vairs nestrādāju ar pilnu jaudu - drīzāk tas ir sirds darbs. Strādāju ar konkrētiem līgumiem, bet vairs neuzņemos apkalpot desmit pacientus mēnesī. Mana telefona numuru bijušās pacientes nodod no rokas rokā.

Pēdējā laikā mūsu darbā parādījies milzumdaudz dažādu jauninājumu. Sākot no tā, ka tagad pa nodaļām brīvi pastaigājas cilvēki no ielas, labi, ka izdevās pastāvēt uz bahilām un piebremzēt radu pulkus, kas kā karavānas klaiņoja pa palātām.

Vēl viens jaunums, kas bieži vien ļoti atvieglina visus procesus gan mums, gan dzemdētājām - epidurālā anestēzija. Dažas manas kolēģes kategoriski iebilst pret to, paziņojot, ka viņas iestājas par dabiskām dzemdībām. Es neko sliktu un nedabisku tajā, ka sāpes tiek mazinātas, ja paciente to vēlas, nesaskatu. Vairumam dzemdētāju tas palīdz kļūt mierīgākām un adekvātām.

Tiesa, ne katrai šī anestēzija būs piemērota. Reizēm to labāk neizmantot, lai nepaildzinātu dzemdības, kas bērnu samoka. Bet daudzas sāk ar to, ka saklausījušās par "dabiskām dzemdībām", saka, ka viņām nevajag, bet jau dzemdību procesā pieprasa, lai viņām dod anestēziju, kas noteiktā dzemdību fāzē vairs neiedarbojas. Tādēļ te, gluži kā it visur, pieeja ir individuāla, bet lēmums jāpieņem speciālistam.

Dzemdniecībā ir savi profesionālie kanoni. Pirmās dzemdības - no 18 līdz 24 stundām, ne ilgāk. Ja process ieilgst, kaut kas jādara, lai to paātrinātu, lai vēlāk mazulim nebūtu problēmu. Nedrīkst sēdēt un gaidīt, līdz paciente pati izķepurosies. Katras nākamās dzemdības - ātrākas un īsākas.

Pēdējo gadu laikā pieejams arvien vairāk dažādu ierīču, lai dzemdību procesu padarītu patīkamāku - dzemdētājas var karāties sienā iestiprinātā āķī, šūpoties uz bumbas, sēdēt ūdenī… Esmu atvērta visam - galvenais, lai māmiņai būtu labi. Savukārt pret jauno modes kliedzienu - mājas dzemdībām - esmu ļoti noraidoša. Es neriskētu ne ar savu reputāciju, ne ar sievietes veselību. Es ļoti labi zinu, cik ātri fizioloģiskās dzemdības var kļūt par patoloģiskām - un ko tad? Ved uz stacionāru. Mums visu laiku par šo tēmu ir skaļi strīdi.

Mūsdienās dzemdētājas nāve ir ārkārtas gadījums, kas notiek ļoti reti. Manā ilgajā pieredzē, par laimi, tāda nelaime nav notikusi. Bet bērni dzemdībās, diemžēl, reizēm mirst. Vairumā gadījumu tas saistīts ar kādu patoloģiju. Gandrīz nereāli ir tas, ka viss būtu labi un tad pēkšņi… Visbiežāk pēc tam tiek noskaidrots, ka jaundzimušajam bijusi vai nu nopietna infekcija vai attīstības anomālijas, kas nav savienojamas ar dzīvību.

Padomju laikos bija atsevišķas nodaļas māmiņām, kas nebija stājušās uzskaitē - tām, kuras reizēm pat nezināja, ka ir stāvoklī, līdz nebija pienācis dzemdību brīdis. Protams, viņu bērni vienmēr tika īpaši kontrolēti. Riska grupā ietilpa arī armijnieku sievas, kā arī sievietes, kuru ikdiena saistīta ar kaitīgām vielām. Esmu redzējusi dažādas novirzes no normas. Par laimi tagad daudzas anomālijas un saslimšanas diagnosticē agrīnā stadijā - tādos gadījumos grūtniecību parasti pārtrauc.

Viena no anomālijām - lieks pirkstiņš. Parasti to noņem pirmajā dzīves gadā. Atceros, reiz piedzima mazulis ar sešiem pirkstiem, es ļoti minstinājos, kā paziņot dzemdētājai. Kad saņēmos un pavēstīju, māmiņa atbild: "Tas nekas, es pati sešpirkstīte, mani brāļi, mamma un visi bērni tādi paši!" Mēdz būt arī citi atavismi - piemēram astīte (astes kaulam lieks kauliņš), vilniņa… Nu un kas?!

Bija reiz gadījums, kad jaunai ģimenei divreiz piedzima miris bērns. Es pieņēmu dzemdības, zinot, ka mazulis nav dzīvs. Tā bija rēzusu nesaderība. Galu galā sieviete apprecējās ar citu vīrieti, ar kuru nebija šāda nesaderība - viņi pasaulē laida brašu un veselīgu bērniņu.

Pārsteidzoši, bet ar HIV inficētām sievietēm dzimst veseli bērni. Reizēm pat dabiskās dzemdībās, kaut gan lielākoties šādos gadījumos notiek ķeizargrieziena operācija. Bet dzemdējošas narkomānes - tas ir baiss skats. Gadās, ka spēcīgas kontrakcijas sakrīt ar ārprātīgām "lomkām" - viņa zvana vīram un prasa atvest devu. Un viņu jaundzimušie parasti piedzimst, mokoties "lomkās", t.i., dzīvi sāk kā narkomāni, kuriem nepieciešama nopietna ārstēšana.

Grūtākas dežūras parasti ir pilnmēness laikā. Sievietes ierodas īpaši uzvilktas, daudz biežāk ir sarežģītas dzemdības. Vēl ir arī "pāru likums", kuru zina visi mediķi. Nezinu, kā izskaidrot, bet tas darbojas. Ja dežūrā gadās pieņemt dvīnīšu dzemdības - ar ļoti lielu varbūtību var gaidīt vēl vienas. Lai gan principā tās ir retums. Ja kāda no dzemdētājām sāk pēkšņi asiņot - jābūt īpaši modrai ar visām nākamajām.

Pirmās ģimenes dzemdības Latvijā pieņēma jau astoņdesmito gadu sākumā, bet tas netika īpaši popularizēts. Masveidā šī prakse parādījās deviņdesmito gadu vidū. Uz dzemdībām līdzi brauc draudzenes, bērni, vīramātes un pat vīratēvi! Tomēr visbiežāk, protams, jaunie papucīši.

Ja jauno vecāku attiecības ir saskanīgas, ja vīrs pats grib piedalīties - es atbalstu. Jo tās ir vēl vienas rokas, acis un uzticēšanās pilnas attiecības. Ja māmiņa vīrieti uz dzemdību zāli velk ar varu un viņš pēc tam ar visiem iespējamajiem līdzekļiem rādīs, ka viņš ir gadījuma cilvēks, kuram viss notiekošais ir vienaldzīgs vai pat pretīgs, tad labāk nevajag. Tas traucē gan sievietei dzemdēt, gan man - darīt savu darbu.

Tagad ģībst retāk, agrāk - teju visi kā viens. Nopietns jautājums - kā vīrietis jūtas pēc dzemdībām. Kāds man reiz atzinās, ka viss pieredzētais tik ļoti iespiedās atmiņā, ka viņš vairs nespēja turpināt intīmās attiecības ar sievu. Viņi izšķīrās. Vienos kursos mums stāstīja, ka nereti tādi tēvi dodas uz konsultāciju pie psihoneirologiem. Bet cik vēl slēptu problēmu netiek atrisinātas?

Tādēļ es aicinu visus kārtīgi apdomāties. Ja ir mazākās šaubas - neuzstāt. Bet daudzas sievietes spriež - kādēļ man vienai jācieš? Dažas dzemdībās sarīko īstu drāmu - lauza rokas, ieņem dramatiskas pozas. Tās nav dzemdības, bet izrāde publikai. Viņas nesaprot, ka vīrietis tajā brīdī nevar palīdzēt, tādēļ tā vietā, lai žēlotu, sāk niknoties.

Gadās, ka vīrietis uzreiz ierodas ar piedāvājumu: es kontrolēšu personāla darbu. Labdien! Tādi paziņojumi ir kā garantija tam, ka viņš traucēs. Tādos gadījumos es piedāvāju - lūdzu, pieņemiet dzemdības manā vietā. Reiz bija pavisam nelāga situācija - viens šāds padomdevējs mani visu laiku raustīja un bakstīja, neļaujot sakārtot domas. Vienā mirklī viņš ar abām rokām pacēla mani gaisā un sāka purināt kā ābeli - izdariet kaut ko, manai sievai ir slikti! Bet es taču redzu, ka tā ir konkrēta izrāde. Jau gribēju atteikties no šīm dzemdībām, nododot darbu kolēģēm, taču viņš sāka atvainoties. Galu galā es dzemdības pieņēmu, taču jutos ļoti nepatīkami.

Ak, šie papucīši! Ja jūs zinātu, kādus šovus viņi sarīko pie slimnīcas logiem! Simfoniskā orķestra uzstāšanās, čigānu dejas, salūts pusnaktī, debesīs palaists balonu bēbis - starp citu, biedējošs skats - rociņas, kājiņas trīc, bet tad kāāāā sprāgst!

Pēdējais modes kliedziens ir dūlas - tādas kā topošo māmiņu pavadones, kas izprot grūtniecības un dzemdību procesus un kuru aicinājums ir palīdzēt nepieredzējušām dzemdētājām. Tagad arī daudzas vecmātes apmeklē kursus un saņem dūlu sertifikātus. Mana attieksme pret dūlām ir tāda pati kā pret jaunajiem tēviem - ja viņas māmiņai palīdz, tad lai jau, taču, ja traucē man strādāt - esmu pret.

Visā visumā es esmu gatava visdažādākajām dzemdētājas reakcijām - mani tas nesatrauc. Jo dzemdības ir ļoti individuāls process, kur katrs reaģē citādi. Neba man tiesāt. Savu darbu daru godprātīgi un ar pilnu atdevi, bet, ja kādam rodas šaubas, tās ir viņa tiesības.

Šobrīd visbiežāk dzemdētājas ir 26-35 gadu vecumā. Dzemdē arī 50 gados, taču tie ir atsevišķi gadījumi, par kuriem jāpateicas jaunajām mākslīgās apaugļošanas iespējām.

Samērā daudz meiteņu dzemdē 12 un 13 gadu vecumā. Agrāk tas bija pilsētas mēroga ārkārtas gadījums - jaunās māmiņas tika milicijas bērnu istabas uzskaitē, par nevērību un neuzmanību kaunināja mācību iestādes, vecākus sauca uz dažādām komisijām. Protams, šajā vecumā meitenes nav gatavas bērniem - ne morāli, ne fiziski. Taču viņas pārsteidzoši viegli un labi dzemdē. Labvēlīgās ģimenēs jaundzimušais parasti kļūst par vecmāmiņas un vectētiņa dēlu vai meitu.

Īpaša un ļoti smaga kategorija ir izvarošanas upuri. Sirds vai lūst, strādājot ar tādu māmiņu. Agrāk tādu gadījumu bija daudz - parasti sievietes no bērniem atteicās. Tagad šādu situāciju faktiski nav - vai nu sievietes neatzīstas, vai izvēlas abortu.

Arī mūsdienās no jaundzimušajiem atsakās. Ārkārtīgi reti, bet gadās, ka māmiņa vienkārši aizmūk no pēcdzemdību palātas. Lielākoties pieredzējušas vecmātes redz pēc dzemdētājas uzvedības - šī māmiņa var atteikties. Tādā gadījumā es, līdztekus citiem jautājumiem, it kā starp citu prasu: "Jūs bērniņu paturēsiet?". Un viņa, gluži tāpat, it kā starp citu: "Nē". Šādā situācijā es dzemdības vadu citādi - jo sievietei ir vienalga, kāds mazulis piedzims, zemapziņā viņa pat var vēlēties, lai viņš dzemdībās mirtu, bet rezultātā jaundzimušais var piedzimt kropls. Bet man nav vienalga, es zinu, ka mazuli nevar nogalēt tik vienkārši (viņš ir stiprs), taču veselības problēmas var radīt. Bet šim mazulim vēl jādzīvo, viņam var būt citi vecāki - lai viņa dzīve ir laimīga.

Visbiežāk no bērniem atsakās jaunās māmiņas, kurām nav labu attiecību ar saviem vecākiem. Vecāki nav stāstījuši par izsargāšanos, arī pati neko nezina, bet partneris tāds pats nesapraša. Grūtniecība iestājusies, neviens nav atbalstījis, aborts arī maksā naudu, turklāt var kaitēt veselībai, bet dzemdības - bez maksas. Viņas raksta oficiālu atteikšanos - bērni nonāk slimnīcas karantīnā un tiek izmeklēti, pēc tam - bērnu namā. Veselus bērnus adoptē ļoti ātri. Kaut gan es nezinu, vai mūsdienās adopcija ir tikpat pieprasīta, ņemot vērā mākslīgās apaugļošanas attīstību, kas dod izredzes tikt pie sava bērna.

Neatceros nevienu "santa barbaras" situāciju, kas ir tik iecienīta seriālos - jaundzimušo samainīšanu vai nolaupīšanu. Manuprāt, tagad tas nav iespējams - mazulis visu laiku ir palātā ar māti. Agrāk jaundzimušie gulēja atsevišķi - visi kopā, bet viņi tika "iezīmēti" ar īpašām aprocēm, kā arī atsevišķu metāla birku pie sedziņas. Sajaukt nebija iespējams.

Padomju laikos placentu lika aukstumkastēs. Reizi mēnesī mūsu, padomju, placenta ar visām asinīm ceļoja uz Franciju, lai tiktu pārstrādāta kosmetoloģijas vajadzībām.

Tagad jaunās māmiņas ar savu placentu var darīt, ko vēlas. Dažas vecmātes piedāvā placentu ņemt līdzi un saglabāt, taču es uzskatu, ka tās ir muļķības. Labāk piemiņai saglabāt skaistas fotogrāfijas un labi audzināt bērnu.

Mums ir stundu likme - mazāk nekā trīs eiro par stundu. Darbs - ne vairāk kā 40 stundas nedēļā. Var piepelnīties ar līgumiem - kad grūtniece laicīgi izvēlas vecmāti (vai ārstu) un dzemdē tieši šī speciālista vadībā (pat, ja tā nav viņa dežūra). Līgums ar vecmāti šobrīd maksā 450 eiro.

Savulaik kāds pieredzējis un ļoti labs ārsts, kurš nolēma riskēt un kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi ārpus Latvijas, aicināja mani visu pamest: "Brauc, pie mums alga ir atkarīga no stāža, atbrauksi, uzreiz saņemsi ne mazāk par sešiem tūkstošiem." Taču man pat tādu domu nav bijis. Turklāt darbs ir grūts visur - gan tur, gan te.

Šobrīd galvenā kategorija, kas aizceļo - medmāsas. Viņām maksā ļoti maz un viņu katastrofāli trūkst. Akušierus un ārstus uz ārzemēm aizvilina vēl studiju laikā - studentu apmaiņas programmā - viņiem ir iespēja salīdzināt un saprast, ka tur ar šo pašu darbu iespējams vairāk nopelnīt. No "vecās gvardes" reti kurš ir gatavs visu pamest un mesties nezināmajā.

Padomju laikos laimīgie pāri mums dāvināja "indi" - konfektes un tortes. Tagad kaut kā viss kļuvis civilizētāks un sirsnīgāks. Pēdējā laikā modē nākuši rokdarbi - rakstainas zeķes un dūraiņi, vāzītes, piespraudes, izšūtas spilvendrānas. Tas ir ļoti patīkami. Bet konfekšu vietā - augļi. Jāteic - lai ko man nedāvinātu, darba kvalitāti tas nekādi neiespaido.

Mēs jokojam - 1. aprīļa joks pārvēršas Jaungada dāvanā. Novembris, decembris, janvāris mums ir klusie mēneši, pavasarī darba ir vairāk, bet vasarā - uz pilnu jaudu. Nu, ko, uzrotām piedurknes.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.