Ļauties pārmaiņām vai komfortam? Kā saņemties jauniem karjeras apvāršņiem

Kaut kur pa ceļam ir pazudusi tā dzirkstele, kas reiz palīdzēja sevi "piešķilt", lai rīta agrumā priecīgā solī dotos uz darbu vai saprotoši izturētu nogurdinošus vakarus, strādājot virsstundas. Tu jūties izsmelta un vēlies kaut ko mainīt, taču, iespējams, vēl nezini, ko un kā. Vai arī sirds dziļumos to skaidri zini, taču pēkšņi ārkārtīgi baidies spert pirmo soli pretim pārmaiņām.

Kad vienā svaru kausā stāv labs amats, stabili ienākumi un citi patīkami bonusi, bet otrā – milzu nezināmais, šaubīties par savu izvēli un raizēties par nākotni ir tikai dabiski. Ja nu man neizdodas? Ja nu, darot kaut ko citu, es nevarēšu nopelnīt pietiekami daudz naudas? Ja nu es pēcāk nožēlošu savu lēmumu aiziet no darba?

Izklausās pazīstami? Ja arī tu ilgojies pēc pārmaiņām karjerā, bet cīnies ar daudzajiem "ja nu...", izvērtēt esošo situāciju un, iespējams, pieņemt lēmumu par labu pārmaiņām palīdzēs kognitīvi biheiviorālās psihoterapeites, klīniskās psiholoģes Marijas Ābeltiņas ieteikumi.

Sajūtot vēlmi pēc pārmaiņām, nevajag nobīties doties tām pretim, turklāt, arī tad, ja uzreiz nav skaidras atbildes par to, ko vēlies darīt turpmāk. Ir svarīgi kādu laiku "pabūt ar jautājumu" un izmantot šo starpstāvokli jeb apjukumu, lai atbalstītu savus iekšējos meklējumus. Ir jāļauj sev izmēģināt vairākas nodarbošanās vai jāizzina vienas profesijas dažādi virzieni, lai saprastu, kas patiešām patīk.

Astoņpadsmit gadu vecumā, sēžot skolas solā, neviens nezina, ko patiesībā vēlas. To reāli saprot, tikai darot. Vēlme pēc pārmaiņām nekad nav muļķīga – tā apliecina, ka esam dzīvi. Tas ir normāli, ja kaut ko gribam, sasniedzam un izbaudām, taču kādā mirklī gribas pieredzēt vēl kaut ko – vai nu citādāk, vai padziļinātāk – un tam vajag ļauties.

Jebkuram cilvēkam ir daudzas "iekšējās balsis" – viena čukst, ka vecajam jāsaka ardievas, bet kāda cita vienlaikus pārmet vieglprātību. Ir svarīgi sevi pazīt un saprast, kura balss atbalsta pamatvajadzības un palīdz īstenot sapņus, bet kura ir tā saucamais iekšējais kritiķis, kas kritizē jebko.

Klausot tikai iekšējo kritiķi, attīstība un izaugsme nenotiek, ir grūti būt radošam un rast jaunus risinājumus. Savukārt, trenējot iekšējo iedrošinātāju, izdosies pieņemt adekvātus lēmumus. Bieži tieši apmierinātība ar sevi veicina panākumu gūšanu, nevis otrādi.

Pārliecība, ka kaut kas varētu nesanākt, ir domāšanas kļūda. To pašu var attiecināt uz vēlmi rast perfektu risinājumu ar visideālāko iznākumu. Realitātē vienmēr kaut kas tiek iegūts un kaut kas – zaudēts. Perfektā risinājuma nav. Pirmkārt, ir svarīgi apzināties iespējamos ieguvumus un zaudējumus. Otrkārt, ir jāmācās pieņemt, zaudējuma iespēju kā tādu.

Stresa situācijās un šaubu periodos līdzšinējie panākumi mēdz aizmirsties. Šādos brīžos ieteicams sevi iedrošināt, apzinoties savu pieredzi, resursus, spējas un prasmes, talantus, kontaktus un tamlīdzīgi. Ja izdevās iepriekš, izdosies arī tagad.

Pārliecība, ka kļūdīties nedrīkst, ir vēl viens domāšanas "slazds". Kļūdīties drīkst, tas ir normāli. Vienmēr pastāv zināmi riski, taču var domāt par to, kā tos saprātīgi samazināt. Domājot par darba vietas vai karjeras maiņu, ir jāapzinās, kādi finanšu līdzekļi ir nepieciešami komfortablai dzīvošanai, cik daudz laika vēlies veltīt darbam, cik – atpūtai.

Jebkura neizdošanās kaut ko iemāca, savukārt nožēla par neizmantotu iespēju izaugsmi neveicina. Dažkārt ir jāuzņemas zināmi riski un kaut kas jāziedo īstermiņā, lai sasniegtu vēlamo un kāroto ilgtermiņā.

Ja māc šaubas, ieteicams konsultēties ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga pieredze un ir izdevies veiksmīgi īstenot ar karjeru vai nodarbošanos saistītas pārmaiņas. Pieredzējušu personību padoms palīdzēs apzināt iespējamos šķēršļus un padomāt, kā tos varētu pārvarēt. Radinieks, kurš divdesmit gadus nostrādājis vienā darba vietā vai nekad nav kāpis pa karjeras kāpnēm, nebūs labākais padomdevējs. Ieteikumus, kā rīkoties, var lūgt arī dažādiem ekspertiem, tai skaitā, finanšu speciālistiem.