Amata noslēpumi. Pavāra labākie draugi - 'mikrene', koncentrāti un biznesa pusdienas  (26)

"Pasakiet savam pavāram, ka viņš nejēdz gatavot! Un atlaidiet viņu…" - vietējie kulināri pat aci nepamirkšķina, kārtējo reizi dzirdot šādu vēstījumu no klienta, kurš, pasūtījis kartupeļus ar siļķi, sašutumā klaigā, ka zivs nav sagriezta kā "smalks tartars", bet pasta "al dente", viņaprāt, ir neizvārīta.

Pieredze rāda, ka labs Latvijas pavārs bez darba nepaliks. Ja konkrētajā mirklī nekā piemērota nav dzimtenē, viņu ar visiem nažiem (jā, jā, nopietniem pavāriem ir savi personīgie naži) aizšaus uz Norvēģiju vai Austriju. Pietiek vien ielikt sludinājumu tajā pašā "ss.lv". Eiropā zina, ka darbinieki no Latvijas raujas kā zvēri un gatavo ļoti pieklājīgu ēdienu par samērā nelielu naudu.

Latvijā ir vairāki varianti, kā saņemt pavāra diplomu. Klasika - tehnikums vai koledža. Var iet pēc devītās klases, var - pēc divpadsmitās. Bet var arī tad, kad radusies vēlme mainīt dzīvi, jo līdzšinējā profesija piegriezusies līdz mielēm - tieši tā notika ar mani. Atkarībā no izvēlētās skolas un izglītības - mācies četrus gadus (paralēli iegūstot vidējo izglītību), divus gadus vai arī dažus mēnešus, apmeklējot kursus.

Laiku pa laikam mani aicina kā vērtētāju gala eksāmenos. Atzīšos, topošo amata brāļu līmenis brīžiem gāž no kājām burtiskā nozīmē. Droši vien tādēļ, ka padomju laikos šī profesija kotējās santehniķu un apkopēju - zemākā apkalpojošā personāla - līmenī. Attiecīgi par pavāru mācīties bieži aiziet tie, kas nav iestājušies "pieklājīgās" skolās. Pēdējo eksāmenu, kuru es pieņēmu, no 20 cilvēkiem nokārtoja vien 10, un tie paši ar pūlēm un izvilkšanu.

Laba ir "Restorānu servisa skola", kuru nopirka zivju restorāna "Le Dome" bijušais šefpavārs Māris Astičs. Šajā skolā top jēdzīgi pavāri, bet viņi apjūk, ja viņiem palūdz uzcept kotletes vai kaut ko no sērijas "kā mājās". Tomēr klienti nereti pieprasa tieši to. Kvalitatīva un ne pārāk dārga ir koledža "Riman".

Kursi mēdz būt ļoti ātri - četri mēneši, plus, viens prakses mēnesis. Maksā ap 500 eiro, un pēc pusgada jau vari stāties pie plīts. Kursos, kurus izgāju es, mācījās 12 cilvēki, izlaiduma eksāmenu kārtoja deviņi, no kuriem viens bija apsēsts ar ideju kļūt par pavāru, vienam jau bija darbs un bija nepieciešams tikai diploms, pārējo motivācija - "pavāram maksā vairāk nekā viesmīlim", "gribu apprecēties, tādēļ jāiemācās garšīgi gatavot", "vecāki negrib mani vairs uzturēt".

Vēl pirms kursu sākuma es gatavoju itin pieņemami. Darbam restorānā trūka vien zināšanu par tehnoloģijām un standartiem. Kā vēlāk noskaidrojās, lielāko daļu iemaņu iegūst prakses laikā. Praktikanta darbs netiek apmaksāts. Vispirms liek mizot kartupeļus, tīrīt dārzeņus, strādāt ar sagatavēm vai vienkāršiem ēdieniem, piemēram cept maizi. Galvenais - tiek gūts priekšstats par to, kā notiek kustība īstā virtuvē - to nevienā skolā neiemācīs.

Reiz man tika iedots "cerīgs" praktikants, kurš uz lūgumu pagatavot boršču atbildēja, ka to stundu neesot apmeklējis. Murgs. Neviens nemāca gatavot konkrētas zupas - māca principu, kā vispār tiek gatavotas zupas. Pavāram jāsaprot, kas ir buljons, kādā secībā katlā liek produktus u.t.t. Un tad var vārīt visu. Gluži tāpat ir ar citiem ēdieniem.

Pavārs bez galvas un matemātiskās domāšanas virtuvē ir tukša vieta. Jo nemitīgi galvā jākalkulē - derīguma termiņi, produktu un pasūtījumu daudzumi… Bez tā visa būsi vien šefa palīgs. Labākajā gadījumā.

Mums ir tik daudz restorānu, ka ar vietējiem iedzīvotājiem nepietiek. Visas cerības uz tūristiem. Ja restorāns noturas gadu - labi, otrais gads jau ir zem jautājuma zīmes. Visvienkāršāk ir tīkliem - tie balansē starp cenu un kvalitāti. Patiesi labas vietas ar autorēdienkartēm un labu klientu bāzi var saskaitīt uz pirkstiem - "Vincents", "Bibliotēka Nr.1", "3 Pavāru restorāns", "Le Dome" un vēl daži… Pārējie ar lielākiem vai mazākiem panākumiem tiražē tradicionālus ēdienus. Bet arī apmeklētāji parasti nav pārāk izvēlīgi - visi pasūta vienu un to pašu.

Labs pavārs, kurš prot apkalpot arī banketus un izbraukuma ēdināšanu, bez darba nepaliks nekad, taču reāli labās vietās, kur maksā pienācīgi un laikā, visi turas. Strauja kadru mainība parasti ir ieskrietuvēs un restorānu-kafejnīcu-picēriju ķēdēs, kur ir fiziski grūts, turklāt ne pārāk interesants darbs. Diennaktīm jāšmorē viens un tas pats.

Algas ir ļoti atšķirīgas. Izplatītākais modelis - maksa par maiņu, kas ir ne īsāka par 12 stundām. "Aukstais pavārs" (uzkodas, salāti, deserti) Rīgā par vienu maiņu uz rokas saņem 35-45 eiro, "karstā pavāra" likme sākas no 50 eiro. Vasarā Jūrmalā darba stundas ir garākas, bet arī maksa lielāka - no 80 eiro par maiņu.

Strādājot populārākajā režīmā (trīs dienas strādā, trīs - brīvas), labā vietā var saņemt 800-1000 eiro uz rokas. Ja kapā kā zvērs, bez brīvdienām, var droši nopelnīt ap 1500.

Jā, labas summas savācas tikai tad, ja oficiāli maksā "minimālo" (reizēm pat to - nepilnu), bet pārējo - aploksnē. Bet tas, paši saprotiet, nozīmē - ne normāli slimot, ne atpūsties, un bieži vien darba devējs centīsies nesamaksāt laicīgi. Vai nesamaksāt vispār - velk garumā, vilcinās, līdz tu nospļaujies uz visu un aizbrauc kaut kur uz ārzemēm.

Rīgā daudzi pavāri tā arī kursē - ziemas sezonā kādā kalnu kūrortā Norvēģijā vai Austrijā, bet februārī vai martā, kad kļūst siltāks, atgriežas mājās. Kā gājputni. Mūsu pavārus ārzemēs ļoti ciena. Zina, ka no Latvijas nāk kapātāji. Sāc kā pavāra palīgs, bet pēc mēnešiem desmit jau esi normāls pavārs, kam maksā 10 mārciņas stundā.

Restorānu un picēriju ķēdēs ir "baltās algas" - ar visiem nodokļiem. Parasti tas ir ap trīs eiro par stundu. Norauj 20 maiņas, saņem 600 eiro uz rokas. Toties ir apmaksāts atvaļinājums, slimības lapas un pensija - ja līdz tai nodzīvosi. Neslikti maksā "Makdonaldā" - ap četriem eiro stundā. Jaunībā esmu daudz kartupeļu tur izcepis. Ja apmierina šis līmenis - brīnišķīgi!

Latvijas restorānos lielākā daļa pārtikas produktu nonāk no vienas noliktavas un no tiem pašiem piegādātājiem. Pamatā - ne no vietējiem.

Teiksim, galvenais dārzeņu un augļu piegādātājs un teju monopolists restorāniem un veikalu ķēdēm ir "Augļu serviss"… Fūres viņiem nāk no visas pasaules. Piezvani, nosauc savu kodu un pasūtījums jau nākamajā dienā tev piegādāts. Vasarā lielāko daļu dārzeņu un augļu normāli pavāri cenšas pirkt nakts tirgū, pēdējā laikā modē nākuši vietējie produkti - cidonijas, jāņogas, ērkšķogas. Tās ir lētas un efektīgas. Vietējie tomāti no Getliņiem? Kaut arī tie ir ļoti labi un smaržo kā īsti, kurš gan var tos atļauties?

Tie laiki, kad restorāni pasūtīja veselu govi un to dalīja virtuvē, ir pagājuši. Latvijā nav normālu uzņēmumu, kas nodarbotos ar gaļas izciršanu un iepakošanu, tāpēc gandrīz visi gaļas produkti pie mums nāk no leišiem - viņi zina, kā strādāt, visu sacērt, notīra un sadala atsevišķi filejas, kakla daļu, steiku, ribiņas… Un cenas viņiem ir par procentiem 40 zemākas nekā Latvijas piegādātājiem.

Kāda ir šīs gaļas izcelsme, ar ko lops barots un cik reizes saldēts - to mēs diezin vai uzzināsim. Taču, ja man piezvanīs un piedāvās cūkas kakla karbonādi par 2,40 eiro, es bez liekiem jautājumiem saldētavā iemetīšu 80 kilogramus, saimniekam ietaupot ap 200 eiro. Pie tik zemām gaļas cenām atkrīt jautājumi par pīrādziņiem "ar kaķēniem". Ir skaidrs, ka lētā cūkgaļā nekā laba nevar būt, bet kaķēni ir dārgāki.

Gadās arī iegrābties - biju iepircis lētu vistas fileju, iemarinēju, sacepu - klients griež, bet tur pa vidu - nagla! Labi, ka neiekodās. Pieņemu, miesniekam bija pēdējā darba diena un viņš gribēja ieriebt saimniekam. Tā mēdz gadīties. Laiku pa laikam miltu maisā gadās atrast siļķi…

Pavāri nestaigā pa tirgu ar iepirkumu groziņu. Ja arī izmanto vietējos produktus, tad izvēlas savus piegādātājus un saimniecības, viens zvans un produkti jau ir pie restorāna durvīm. Tirgū ari ir sava "mafija", kas cīnās par klientiem, tajā pašā laikā nenolaižot cenu. Ja esi pastāvīgais klients un kaut ko saproti no produktiem, tev neiesmērēs 3-4 reizes pārkūpinātu zivi, kādas tur var atrast kaudzēm. Labākais variants - kad jau tirgū produktus notīra, izķidā un sagriež - virtuvē nav jāķēpājas vai jāalgo liekas rokas.

Ejošākā zivs ir lasis, bet, sitiet mani nost, nesaprotu, kāpēc cilvēki to ēd! Lašus tirdzniecībai audzē šauros baseinos, bet, lai neslimotu, gluži tāpat kā vistas - baro ar antibiotikām. Tītaram, piemēram, antibiotikas nevajag - viņš neslimo, turklāt gaļā ir maz holesterīna. Bet tītara gaļa ir sīkstāka, tāpēc šo putnu nemīl. Tāpat tikai daži izvēlas baltās zivis - zandartu, samu, kas ir daudz garšīgāki un veselīgāki. Īpaši vietējie un sezonā. Nesezonā no saldētajām zivīm itin labs ir Āfrikas sams.

Gaļa tiek sagriezta porciju gabalos, iemarinēta un pārlieta ar eļļu, lai ilgāk saglabātos. Šādi to var glabāt nedēļu, reizēm pat ilgāk. Ja nedēļa pagājusi, bet gaļa vēl nav apēsta, to iesaldē vai steidzami izmanto biznesa pusdienām.

Iepriekš tiek tīrīti arī dārzeņi, bet kartupeļi - novārīti. Pēc nepieciešamības viss tiek sildīts mikrenē vai katliņā - tas ir restorāna līmeņa un pavāra godprātības jautājums. Esmu bijis restorānā, kur mikrenē gatavoja pat steikus, nerunājot par kartupeļu vai biešu vārīšanu 15 minūtēs, kas ir itin iecienīta lieta. Iemet maisiņā un uz priekšu! Bet gaļu ātri atkausēt citādāk nemaz nav iespējams.

Visas zupas vāra iepriekš, bet klientam tās tiek sildītas. Gadās, ka katli stāv pat trīs dienas. Bet, ja pārāk sabiezē, var atšķaidīt ar ūdeni un piemest kubiņu. Arī makaroni, ja vien tas nav restorāns, kas specializējas uz itāļu virtuvi, vienmēr tiek uzvārīti pirms tam. Pasniedzot tos tikai uzsilda.

Normāli restorāni cenšas strādāt bez vegetveidīgām piedevām, bet ēstuves, kas specializējušās strādājošo ēdināšanā, var pievienot gan vegetu, gan glutamātu, lai klientus piebarotu. Īpaši, kad nesen atvērušies. Ar glutamātiem grēko arī lielākā daļa austrumu virtuvju - ja ne ar mērcēm, tad ar garšas pastiprinātājiem, pēc kuriem viss normālais ēdiens šķiet pliekans un negaršīgs. Agrāk glutamātu dūšīgi izmantoja arī viens labi pazīstams vietējais ēdināšanas tīkls, taču pēdējā laikā tur notikušas pārmaiņas. Vai glutamāts atstāts, nezinu.

Toties visur ļoti aktīvi izmanto buljona pulverus un mērču koncentrātus, ko atšķaida pēc instrukcijas. Principā tā ir ķīmija, kaut gan kaut kāds buljona ekstrakts un pat kaltēti zaļumi vai dārzeņi arī ir. Piemēram, populārākā gaļas mērce "Demi-glace" tiek šķaidīta ar sarkanvīnu - neviens pat neatšķirs no oriģinālās, kurai, ievērojot gatavošanas tehniku un recepti, kauli jāvāra un jātvaicē 36 stundas.

Man pazīstami pavāri eksperimentēja ar vienu slavenu itāļu kulināru, kurš zvērēja, ka gatavo "demi" jau kopš bērnības pietikšot ar vienu karoti, lai īstu mērci atšķirtu no koncentrāta. Viņam iedeva nogaršot koncentrātu, kas atšķaidīts ar diviem dažādiem sarkanvīniem, un lika pateikt, kura no mērcēm ir īstā. Un viņš… pateica! Kaut arī īstās mērces nemaz tur nebija. Tāpat notiek ar Holandes mērci, bešamelu u.t.t. "Knorr" rada brīnumus!

Latvijā visi cep ar rapšu eļļu - vislētākā un pieejamākā. Nopērc 10 litru bunduli un nekādu problēmu. Labās vietās šķērdējas ar olīveļļu. Bet lai kāds ceptu kaitīgajā palmu eļļā - nē, neesmu dzirdējis. Bāzē pat tādas izvēles nav.

Normālās vietās friterī eļļu maina samērā bieži. Ar pārdedzinātu eļļu nemaz pats nevari pastrādāt - tā smird, bojā skatu un garšu. Friterī lej 5-6 litrus eļļas, kurus, piemēram, es mainu reizi trijās dienās - šajā laikā tiek cepts 40-60 reizes. Katrā ziņā - ne vairāk par 100. Tāpēc nesaindēsiet. Darba laikā friteris darbojas visu laiku (kaut uzturot minimālos 40-60 grādus), tāpēc, ka jebkurā mirklī var tikt pasūtīti kartupeļi frī. Izmantoto eļļu nododam specializētajam servisam - viņi atbrauc, savāc, aizved un kaut kā pārstrādā - nezinu īsti, vai apkurei, vai lakām un krāsām.

Ir lieta, ko es pats nekad neēstu, bet bērniem nedotu, pat ja būtu bads, - kebabi. Iedomājieties, cik ilgi tā pusjēlā gaļa griežas siltumā! Īsts mikrobu un citu riebeklību perēklis!

Ne vienmēr izdodas aprēķināt, cik klientus nāksies apkalpot. Vienā dienā var būt trīs banketi, izbraukuma vakariņas un 60 biznesa pusdienas, bet nākamajā - vien trīs biznesa pusdienas. Un viss. Bet produkti jau pasūtīti un pa pusei sagatavoti. Tur jākustina smadzenes.

Maģiskās pārvērtības Nr.1 - biznesa pusdienas. Tieši šai ejošajai un nedārgajai ēdienkartes pozīcijai bieži vien tiek nosūtīti vakardienas dārzeņi un ledusskapī aizķērusies gaļa. Ja arī biznesa pusdienās neapēd, var sasaldēt, bet vēl pēc dažām dienām karbonādes šķēles pārvēršas… gulašā, kotletēs vai Boloņas mērcē. Vēl variants - zupā. Starp citu, uzbekiem pieņemts iepriekšējās dienas plovu pārvērst sātīgā un aromātiskā zupiņā. Soļanka ir pavāra mīļākais ēdiens, kurā var utilizēt visu gaļu, kas citos ēdienos nez kāpēc nav apēsta. Arī no gaļas platēm banketos.

Ja kaut kas labs paliek pāri no pamatēdieniem (no katliem un pannām), tas parasti tiek oficiantiem. Garnīri (pētersīļi, tomātu vai gurķu šķēles) virtuvē parasti neatgriežas, visi trauki no zāles nonāk trauku mazgātavā.

Restorānā neviens nemazgās no salātlapām majonēzi. Svaigu produktu pievienošana vakardienas salātiem - šo triku biežāk izmanto kulinārijas vai kafejnīcas. Bet ir skaidri jāsaprot - zem majonēzes var noslēpt ko vien vēlies. Normālos restorānos salātus gatavo pēc pasūtījuma. Bet pamatēdienos vienmēr var ieekonomēt ar gaļu un zivīm. Vārdu sakot, normālā vietā salātus nemazgā.

Lielākā daļa klientu, pat tie, kas sevi uzskata par izsmalcinātiem gardēžiem, pasūta vienu un to pašu. Meitenes spiež uz zupiņām, salātiņiem un desertiem. Topā - Cēzara salāti. Bieži vien viņi ne pārāk saprot, kas zem šī nosaukuma slēpjas. Pasūta, piemēram, Cēzaru ar vistu un tad rauc degunu - jūsu vista pēc zivīm garšo! Bet klasiskajā Cēzara mērcē taču izmanto anšovus! Mans paziņa kādā it kā pieklājīgā restorānā pasūtīja Cēzaru ar vistu, bet vistas vietā viņam atnesa sagrieztus nagetus.

Večiem vajag gaļu. Viņiem ļoti garšo kartupeļu pankūkas, īpaši - ar lasi. Vairumā restorānu pankūkas cep friterī no saldētiem pusfabrikātiem. Mums bija klients, kuram tik ļoti tās pankūkas iegaršojās, ka aiznesa sievai un pieprasīja, lai viņa ceptu tādas pašas. Viņa centās, rīvēja zaļus kartupeļus, ņēma labāko eļļu, bet viņš tikai viebās.

Frāze, ko necieš neviens pavārs un oficiants - uztaisiet man to ēdienu, bet, pārnestā nozīmē runājot, ar perlamutra pogām. Noņemiet to, aizvietojiet šito… Rezultātā sanāk ēdiens, kas nepatīk ne klientam, ne pavāram.

Atsevišķa tēma - krievu tūristi. Pasūta visu ko, nenormāli ilgi sēž un, kad iet projām, reizēm ir laimes pārpilni, bet reizēm nikni, visas savas sajūtas un emocijas paužot skaļi. Viņiem patīk pamācīt - mana mamma to gatavo šādi! Tādās reizēs ļoti gribas iekliegties - ka tavu māti! Bet citreiz sāk brāļoties un aicināt par privāto pavāru - baigi vajag! Tas nozīmētu, ka jebkurā diennakts laikā jābūt gatavam jebkurai kaprīzei.

Ja tūristi no Eiropas var pateikt: "Nododiet pavāram, ka tas bija nedaudz pārsālīts, bet karbonāde pasīksta, bet visumā viss bija labi," tad krievi neceremonēsies: "Jūsu pavārs nejēdz gatavot, atlaidiet viņu!" Esam ievērojuši, ka tā izrunājas cilvēki, kas pasūta, piemēram, kartupeļus ar siļķi, sagaidot, ka zivs būs sagriezta caurspīdīgās strēmelītēs kā tartars. Un viņi arī pastu "al dente" var nosaukt par neizvārītu. Gadās, ka viss jāgatavo vēlreiz - no nulles.

Gadījās reiz tā - pieskrien menedžeris: "Pasmaidi!" "Ko ko?" "Pasmaidi, tev visi zobi vietā?" Noskaišos. Izrādās, klients pīles filejā atradis… zobu. Jautāju - kurš ēda pīli? Izrādās, bērns. Sešgadnieks. Viņam izkritis piena zobs, bet viņš jau ir iekodēts - sevi nevainos! Daži reizēm vēl pacentīsies ieriebt, internetā kaut kādas riebeklības sarakstīt. Bet tas nevienu nesatrauc. Viņš raksta vienu, tu atbildi pretī desmit rindiņas.

Vienā restorānā, kur bija dzelžains noteikums "nekādus kartupeļus frī!" mēs vienmēr saldētavā glabājām vienu paciņu kādam klientam - arābam, kurš brauca pie mums reizi trīs nedēļās, pasūtīja savu iecienīto ēdienu ar kartupeļiem-frī un maksāja par to apaļu summiņu. Vai iespējams neizdabāt?

Tajā pašā laikā nekādi negribējās izpatikt mūsu uzlecošajām hokeja zvaigznēm - jums būtu jāredz, kā viņi izpildījās, iedomājušies sevi tik varenus kā Ozo, bet pēc tam piedzērās un apmētāja personālu ar kotletēm. Runā, ka šādiem klientiem, nesot ēdienu, daži oficianti spļauj šķīvjos, es gan neko tādu neesmu pieredzējis.

Kāzas pēdējā laikā kļūst aizvien bēdīgākas. Vieni izvēlas pāris stundas dzert tēju ar smalkmaizītēm. Citi tumsā lasa dzeju. Atmiņā palicis kāds bankets, kurā jaunais pāris uz piecām stundām aizkavējās savā "kāzu ceļojumā", par ko viņus ienīda ne tikai viesi, bet arī pavāri un oficianti.

Jautrākās ir bērnu dzimšanas dienas. Ja kāds jūs pierunā uz dārgu un bagātīgi klātu galdu, neticiet viņam! Patiesībā bērni gandrīz neko neēd un daudz dzer. Vecāki mēdz pasūtīt "tikai bērnu galdu", bet paši sēžas kaut kur stūrī un piedzeras. Viena kompānija tā iesila ar viskija kasti, ka pat nepamanīja, ka viņu sešgadnieki un septiņgadnieki izskrēja pagalmā un puspliki skraidīja pa mauriņu, kur darbojās laistīšanas sistēma. Kad oficianti to pavēstīja vecākiem, atbilde bija - tikai tā var iepazīt īsto dzīvi. Beigās bērni atgriezās paši un vēl aiztrieca piedzērušos vecākus mājās.

Pavārs pārtiek no ūdens (vai kolas) un maizes, reizēm pievienojot olīveļļu, lai nesabojātu kuņģi. Viņš taču visu ir nogaršojis un saostījies, neko negribas, tāpēc ieturas ar to, kas vienmēr pa rokai. Vai arī aizrāpo mājās pusnaktī un ēd… maķīti, picu vai suši. To, kas pa ceļam.

Banketu ēdienu pārpalikumus vairumā gadījumu noēd oficianti, kas pasākuma beigās ir ļoti izsalkuši. Pavāri beigas parasti nesagaida. Pēdējā laikā pasūtītāji gan pieprasa visus pārpalikumus salikt kastītēs līdzņemšanai. Es no restorāna uz mājām nenesu neko. Lai gan ir cilvēki, kuri nesīs ārā visu, lai kur arī nestrādātu.

Latvijai Mišelina zvaigznes tuvākajā nākotnē nespīd - pārāk daudz nosacījumu, kurus mazā valstī nav jēgas ievērot. Toties mums ir labi pavāri. Bet ir arī uzpūstas zvaigznes, kas visu laiku grozās televīzijā.

Labs pavārs vai slikts, bet veselība sabojāta ir visiem. No stāvošā darba izspiežas vēnas, sāp ceļi, rokas, muguru lauž no smagumu pārnēsāšanas, nemaz nerunājot par regulāriem apdegumiem un grieztām brūcēm. Pamēģiniet paši katru dienu staipīt 40 litru katlu ar zupu. Reizi gadā jāiziet pilns rehabilitācijas kurss un mediķu komisija sanitārajai grāmatiņai. Viss uz pašu rēķina, protams.

Nesen Mārtiņš Sirmais paziņoja, ka daudzi pavāri ir impotenti, jo plīts visu laiku silda dzimumorgānus. Nezinu vis, man problēmu pagaidām nav, bet paziņām… Kurš gan atzīsies? Pieredze gan rāda, ka pēc darba kaut kam tādam arī nav spēka.

Gadās arī tādas virtuves, kur ir kā "Comedy Club". Kaut kur pa gaisu tiek lidinātas pannas, kaut kur - kaķi pa plauktiem ložņā. Kaut kur pa grīdām skraida peles un žurkas. Jo kā strādā deratizatori - samaksā viņiem, saki, ka viss kārtībā, uzliek zīmogu. Bet parasti jau cenšas nenovest visu līdz miskastei, galu galā klientiem jābūt sveikiem un veseliem.

Sanitāro dienestu inspektori parasti nāk pa vienam. Kamēr viņš novelk virsdrēbes un izliek papīrus, tev jau viss sakārtots. Ar desmit minūtēm pietiek, lai pārlīmētu uzlīmes veciem produktiem, kā arī sakārtotu produktus pareizajos plauktos (pastāv noteikta kārtība, kā jābūt izvietotai gaļai, zivīm, dārzeņiem un kurus produktus nedrīkst glabāt kopā). Galējā izeja - visu aizdomīgo samest saldētavā, iestumt pieliekamajā, aizslēgt durvis un teikt, ka atslēga pazaudēta.

Parasti par kārtību virtuvē atbild meitenes, bet puiši nēsā smagumus. Visvairāk trūkst trauku mazgātāju. Trauki jāmazgā kvalitatīvi, ātri un ar galvu (lai vienmēr pietiktu tīro trauku un piederumu), turklāt uz mazgātājas pleciem parasti uzkrauj arī kartupeļu un burkānu mizošanu, kā arī virtuves grīdas kopšanu. Maksā maz, bet fiziski darbs ir tikpat smags kā pavāram. To grūti izturēt ilgstoši, tādēļ laiku pa laikam nākas pie trauku mazgāšanas ķerties pašiem, kamēr tiek atrasta kārtējā aizvietotāja.

Katra pavāra Svētais grāls ir naži - griešanai, dalīšanai, mizošanai… Tos izvēlas atbilstoši rokām. Maksā neprātīgi dārgi, reizēm gadās, ka pat tūkstoti. Un no nažiem nekad nešķiras. Es savus nažus nevienam nedodu un vienmēr vadāju sev līdzi. Ja kāds paņems, kliegšu. Reiz, kad kāds nometa manu nazi uz grīdas, man bija sirdslēkme.

Atveriet ēdienkarti un droši daliet tur redzamās cenas ar trīs, iegūsiet pašizmaksu. Tādēļ es nesaprotu cilvēkus, kuri nāk uz restorānu ēst vistu vai lasi. Tak nopērc un iemet cepeškrāsnī! Vai arī nopērc kulinārijā - šos produktus nav iespējams sabojāt. Savukārt vienu pīles krūtiņu pats nenopirksi un negatavosi. Visdrīzāk pats arī neķidāsi doradu vai līdaku. To arī vajag pasūtīt!