Amata noslēpumi: Baletdejotāji ir īsti veči

Horeogrāfijas skolā bērni nonāk 10 gadu vecumā. Kā likums, meitenes nāk pašas. Viņas jau kopš bērnības kaut kur dejo un sapņo par balerīnas karjeru - balto pačku un atlasa puantēm, gulbjiem un princesēm. Zēnus atved mammas, kas reiz sapņojušas būt balerīnas. Šķiet, tā notika arī ar mani. Kopš bērnības mamma mani veda uz balles dejām, bet, kompensējot iztērēto laiku, es spēlēju tenisu.

Mamma nolēma neapstāties pie sasniegtā. Sacīt, ka viņas paziņojums - "ejam stāties baletskolā" mani neiepriecināja - nozīmētu nepateikt neko. Protams, es biju pārliecināts, ka balets domāts meitenēm. Un ar šausmām domāju, ko es teikšu puikām pagalmā: "Čau, es dejoju baletu!" Bet pretī izdzirdēšu: "Nu, čau, balerīna!" Galu galā nebija tik traki.

Atlases konkursā tevi apskata kā sagūstītu ērzeli: katru saiti un muskuli, kā kas liecas, kur kas lūst… Pavisam stīvos "buratino" patriec uzreiz, pārējiem dod iespēju. Īpaši zēniem - viņi ir deficīts. Ir tādi centīgie, kas gada laikā no neglītā pīlēna pārvēršas par īstiem gulbjiem - viņi diennaktīm dzīvo pie stieņa un zem tā. Un otrādi - ir audzēkņi, kuriem slinkums iznīcinājis dabas doto talantu.

No 12 uzņemtajiem zēniem, ieskaitot mani, skolu pabeidza tikai divi. Kaut kādā mirklī mana sākotnējā pretošanās pārvērtās sportiskā interesē. Gribēju kļūt par labāko, ja reiz esmu te nonācis. Toreiz uzņēma arī vairāk nekā 20 meitenes, līdz finišam nokļuva astoņas, bet Operā darbu dabūja vien trīs… Lai saprastu, cik sāpīgi tas ir - trenējies astoņus gadus sešas stundas dienā, sešas eizes nedēļā. Un galu galā - ne gulbju, ne princešu…

Atsijāšana bija ļoti nežēlīga: reizi pusgadā uz mums skatījās caur lupu - kurš cik daudz sasniedzis. Un tas ir pareizi, jo profesija saistīta ar milzīgu fizisko un emocionālo slodzi. Ja cilvēks to nespēj turēt — labāk saprast to laicīgi. Pieredzējuši pasniedzēji visu zina uz priekšu. Domāju, Barišņikovs un Godunovs tika izskaitļoti jau pirmajā mācību gadā.

Vispārējo izglītību mēs apguvām kopā ar bērniem no Emīla Dārziņa mūzikas skolas, bet pēc stundām izklīdām pa dažādiem korpusiem. Mācīties ne pārāk gribējām - kaut kā šķita, ka pēc tam taču tāpat būs jādejo, kam gan mums tie visi sinusi–kosinusi. Bet skolotāji mums nepiekrita, tādēļ attiecības neklapēja. Laikā, kad mūsu vienaudži vakaros dzenāja futbolbumbu un veda meitenes uz kino, mēs domājām vien par to, kā pacelt apakšējo ikru, attīstīt kustības un grāciju, salauzt pacēlienu vai apsēsties špagatā. Divus, trīs gadus pēc kārtas es lecu uz vienas kājas pa kāpnēm uz ceturto stāvu - augšup un lejup, taisīju masāžas un pārsaitēju kājas. Tikai tādēļ, lai mainītu savu ikru formu, jo tā uz skatuves izskatītos labāk. Citi zēni gandrīz gulēja vardes pozā.

Pedagogi ar mums neceremonējās - auroja un klapēja ar nūjām. Visi raudāja. Ne tik daudz sāpju dēļ, cik aiz aizvainojuma. Parastam cilvēkam tas varētu šķist sadisms, bet ar katru brīdi mēs aizvien labāk sapratām, ka citādi no dažiem rezultātu nesagaidīt. Cilvēkam raksturīgi sevi žēlot. Un vajadzēja būt gataviem tam, ka fiziskās sāpes un traumas — dejotājam tas ir normāli: visiem gadījies noberzt pirkstus līdz asinīm, sastiept muskuļus vai kaut ko izmežģīt.

Mums bija leģendārs pedagogs Valentīns Bļinovs - viņš bija labākais, mācīja atdot sevi par 200%, turklāt bija ļoti skarbs. Viņš varēja mācību stundas laikā neattapīgam zēnam mest ar kaut ko smagu vai meitenei, kas sajaukusi kombināciju, uzkliegt: "Meitenīt, pacel poniju - tev uz pieres četri burti redzami "D-U-R-A"!"

Bija viņam mīluļi, bija viņam tādi, kurus viņš nicināja bezgala. Toreiz tas likās zvērīgi netaisnīgi, bet pieaugot sapratām, ka viņam bija taisnība, vērtējot bērnus. Ja darīji visu, lai uzvarētu, viņš uzmundrināja, ja viņš redzēja, ka cilvēks ir uz izsīkuma robežas - sakārtoja smadzenes. Ja audzēknis neizturēja psiholoģisko spriedzi, tātad šī profesija nav viņam. Balets — tas ir nepārtraukts elles darbs. Dažu bērnu vecāki mēģināja sūdzēties par skolotāju, bet tas bija bezjēdzīgi, viņš bija uzticīgs savai metodei līdz dzīves beigām. Par to viņam daudzi pēc tam teica lielu paldies.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Droši vien ir izņēmumi, bet baletdejotāji, ko es pazīstu, ēd kā zirgi. Zēniem un vīriešiem nekādu diētu nav. Slodze ir tik liela, ka tiek nodedzināts jebkurš kaloriju apjoms. Protams, jāseko līdzi, lai ēdiens būtu ļoti enerģētisks, lai pietiktu spēku.

Meitenēm ir ar hormonālās sistēmas pārmaiņām saistīts periods, kurā viņas nedaudz uzblīst. Šajā laikā viņām kategoriski aizliedz miltu izstrādājumus, tortes un konfektes, turklāt visu laiku baksta: "Tu esi resna, esi uzēdusi ciskas un dibenu." Dažas meitenes noveda sevi līdz badošanās izraisītiem ģīboņiem un anoreksijai. Pieaugušām balerīnām, ņemot vērā viņu slodzi, diētas nav nepieciešamas.

Atceros, kāda meitene — viena no labākajām — pēkšņi izstiepās augumā gandrīz līdz diviem metriem. Viņai nācās pamest baletu, jo grūti atrast tik garu partneri, turklāt gara auguma balerīnai ir daudz grūtāk savākt rokas un kājas. Kaut arī mēdz būt izņēmumi: piemēram, Uļjana Lopatkina nebūt nav maza auguma. Bet viņa savas tiesības pierādīja ar pārcilvēcisku darbu.

Konkurence sākas jau skolā. Zālē pie spoguļiem visi stājas, veidojot burta "n" formu. Ja esi nostādīts vidū, tu esi labākais. Ja atrodies malā - kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, jācenšas darīt visu, lai no sāniem tiktu tuvāk centram. Bet mēdz arī būt pretēji - kad pasniedzējs no centra pārvieto uz sāniem - tā ir slikta zīme. Tādēļ, ka operā pēc tam šī dispozīcija saglabāsies.

Nevaru teikt, ka zēni kaut kā sacenstos un izmantotu neglītas metodes. Mēs mierīgi varējām apvienoties un sākt kādu kaitināt, bijuši arī kautiņi — viss kā parastiem puišeļiem. Meitenēm sāncensība un skaudība ir daudz izteiktāka. Visbiežāk tā bija vārdiska bakstīšana, bet ir gadījies nonākt arī līdz kautiņiem ģērbtuvēs. Stāstus par saberztiem stikliem, kas iebērti puantēs, es nekad neesmu pieredzējis.

Ārzemēs, Eiropā vai ASV, geju īpatsvars baletā ir krietni izteiktāks. Nezinu, kādēļ tā. Esmu dzirdējis arī par tā dēvēto geju mafiju. Mūsu teātrī varētu būt divi vai trīs. No četrdesmit. Un neesmu manījis īpašu attieksmi vai apspiešanu. Turklāt arī viņi paši sevi nekādi neizceļ.

Visas tās runas par to, ka puiši triko ir pa pusei meitenes - tās ir muļķības. Normāli zēni, bet pēc tam - normāli vīrieši. Es pat teiktu, ka ne katrs vecis tādu slodzi spētu turēt. Atceros, kā Aleksejs Avečkins (pirms pāris gadiem aizsaulē aizgājušais Latvijas Nacionālās operas premjers - red. piez.) pats, būdams smalks kā stīga, 60 kilogramus smagas balerīnas cilāja kā pūciņas. Un tas nav nekāds svaru stienis, kuru ērti pacelt, bet dzīva balerīna, kas nemitīgi kustas! Šis ir ārkārtīgs fiziskais darbs un līdz milimetram atstrādāta tehnika. Viena nepareiza kustība var beigties ar invaliditāti līdz pat mūža galam.

Jau no 13–14 gadu vecuma tevi sāk aicināt praksē - no skolas uz teātri. Dejojām kā pāži "Raimondā" vai Annas brāļi "Aņutā". Ja aicina - tas ir ļoti labi. Tu jau dejo ar zvaigznēm, sāc inficēties ar aplausu indi, skatītāju enerģiju - visu to, kas ir galvenais māksliniekam, ņemot vērā nebūt ne lielās algas un ļoti īso laiku, kas dots skatuves dzīvei. 16 gados jau aicina uz "Riekstkodi". Veterāni pret bērniem vienmēr izturas labi un aizbildnieciski - dod padomus, morāli atbalsta.

Izlaiduma eksāmenā Aivars Leimanis pavēsta, kurš dodas uz teātri, bet kurš - nē. Kurš izgāzies, lemj savu likteni pats: vieni turpina mācīties pedagoģijas novirzienā, citi dodas uz ārzemēm, trešie meklē darbu kādā varietē, bet ceturtie maina profesiju pilnībā. Traģiskāk to uztver vecāki. Jo, ja nav talanta un rakstura, kādēļ visu dzīvi mocīties?

Diemžēl daudzi labi, talantīgi dejotāji ilgi te neaizkavējas, brauc projām. Tas pats Timofejs Adrijašenko, kurš šobrīd dejo La Scala, no paša sākuma bija ar labiem dotumiem un raksturu - viņš jau 13 gadu vecumā centās sadraudzēties ar vadošajiem solistiem. Malacis. Jurijs Safonovs Amerikā izveidojis savu trupu. Dace Radiņa ir vadošā soliste Budapeštā, Anna Laudere - vadošā soliste Hamburgā pie dižā horeogrāfa Džona Noimaijera.

Runājot par lomu sadalījumu - ja proti ar visiem draudzēties, tad tu esi uz viļņa un topā. Bet līdz neseniem laikiem mums bija samērā īpatnēja sistēma, kad dejotājiem bija jābūt gan solistiem, gan kordebaletam (brīžos, kad neesi aizņemts solo). Analoģiski — it kā tu būtu gan profesors, gan auditorijās grīdas mazgātu. Protams, jebkurš darbs ir cienījams, bet no baleta viedokļa — tas bremzē. Vai nu tu esi kaut ko sasniedzis, vai ne.

Ilgu laiku apmaksas sistēma bija ļoti netaisnīga: maksāja tikai divas likmes — kordebalets vai solo. Nekādu vadošo baleta solistu, baleta solistu, jauno baleta solistu vai premjeru. Lai gan slodzes atšķiras. Tādēļ zaudēti daudzi labi solisti. Atceros, reiz kāds spilgts dejotājs devās pie vadības, sakot, ka viņam nepietiek naudas - viņam tika ieteikts pārdot mašīnu. Solists aizgāja no darba, viņam sekoja citi neapmierinātie. Par laimi, tagad sistēma mainījusies.

Tagad sākuma alga kordebaletā - virs 600 eiro. Augstākos līmeņos - vairāk. Vadošie solisti saņem ap pusotru tūkstoti. Plus, solistiem un premjeriem maksā papildu honorāru par katru lomu uzvedumā. Un tas nemaz nav tik daudz, ņemot vērā slodzi un nebeidzamās veselības problēmas. Labi, ka pēdējā laikā parādījusies veselības apdrošināšana.

Par viesizrādēm maksā atsevišķi. Maksā par diennaktīm, plus, par katru solo lomu. Tiesa, cik kuram tiek - neviens nezina. Vairums mēģina visādi ekonomēt ar ēdienu - ņem līdzi spirāli ūdens vārīšanai un pārtiku, lai dienas naudu varētu atvest uz Latviju. Bet, protams, ārzemju braucieni ir ļoti interesanti.

Jā, ir meitenes ar smagiem kauliem - viņas pacelt nav vienkārši. Īpaši, ja mēģinājumā ir 10 meitenes uz trim puišiem. Cik elles loku tur sanāk? Bet — jo grūtāk mēģinājumā, jo vieglāk uz skatuves.

Nav noslēpums, ka baleta trupa ir kā viena ģimene. Dejotāji nemitīgi ir tuvā fiziskā kontaktā un visi mēs esam tikai cilvēki. Mums nevajag randiņus un kino apmeklējumus, viss notiek daudz ātrāk. Tipisks stāsts, kad viesizrādēs aizbrauc ar vienu "sievu", bet atgriežas ar citu. Darbu tas neietekmē - ja nu vienīgi pamainās sarunas smēķētavās un grimētavās.

Mūsdienās balerīnas savu mātes lomu karjeras dēļ upurē reti. Bieži vien dejo, būdamas stāvoklī. Dažām bijušas ļoti nopietnas problēmas. Protams, balerīnām nākas agrāk doties pirmsdzemdību atvaļinājumā - bet viņas par to kaut kā vienojas ar ārstu.

Šai profesijai ir ārkārtīgi liela priekšrocība - iespēja iepazīties un strādāt kopā ar patiesi dižiem un talantīgiem cilvēkiem, satikt viņus dzīvē un iepazīt, kādi viņi ir patiesībā. Rostropovičs, Eifmans, Vasiļjevi (gan baletdejotājs Vladimirs, gan modes mākslinieks Aleksandrs), Ratmanskis, Kšištofs Pastors… Darbs kopā ar viņiem — tā ir lieta, par kuru lepoties līdz mūža galam.

Par mūsu orķestri nevaru sūdzēties, spēlē ļoti labi. Taču, kad pie diriģenta pults ir Rostropovičs, tā ir maģija un lidojums, tevi burtiski noklāj spēcīgā enerģijas plūsma. Viss skan citādi. Ar tiem pašiem mūziķiem. Turklāt viņš ir ļoti jautrs un absolūti cilvēcīgs.

Eifmans, gluži pretēji, ir bargs vīruks. Taču neapšaubāmi ģēnijs. Balets "Čaikovskis" — viens no labākajiem. Tajā, kā reiz, solists bija nesen mirušais Andrejs Rumjancevs.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Dejotāji pensijā parasti dodas 38–40 gados, kad uz skatuves pavadīti 18 gadi. Taču daži strādā daudz ilgāk, piemēram, Genādijs Gorbaņovs, kuru padomju laikā uzskatīja par tehniskāko mākslinieku, uz skatuves ir vēl joprojām. Laimīgus pensionārus es zinu maz. Labi, ja tev piemīt pedagoga talants, vari izstudēt Kultūras akadēmijā un strādāt deju skolā vai ar mākslas vingrotājām, vai ar pašdarbniekiem. Bet, ja talanta nav, ir skumji.

Valsts varētu atbalstīt bijušās skatuves zvaigznes, kā arī ierindas baletdejotājus, kuri, kā likums, sasniedzot pensijas gadus, kļūst par invalīdiem. Bet par viņiem neviens nerūpējas. Un, lai arī pensijas nav tās mazākās, tomēr pēc slavas un atzinības, kā arī skaļām ovācijām, atklāt, ka nevienam neesi vajadzīgs, pēkšņi attapties viens pret vienu ar sevi — morāli tas ir ļoti grūti. Tas ir kā vairs nedabūt narkotikas. Daži nodzeras. Gan vīrieši, gan sievietes. Par laimi mums ir labs rūdījums — ļoti daudzi baletdejotāji mācējuši sākt jaunu dzīvi, atrast sevi citur. Jo, lai nu no kā, bet no darba viņi nebaidās, lai gan veselība vairs nav tā.