Taksista amata noslēpumi. Kronis visam – insults pie stūres  (21)

"Atceros, bērnībā pēc raidījuma "Laiks" rādīja laika prognozi. Kad runāja par Latviju un ekrānā parādījās naksnīgās Rīgas "kardiogramma", es vai plīsu no lepnuma par dzimto pilsētu. Tik skaista tā ir. Tagad es pa naksnīgo Rīgu braukāju katru nakti. Un es to neieredzu. Visas cilvēciskās kaislības un netikumi taksistiem atklājas kā uz delnas. Un arī mēs paši, gribot negribot, kļūstam par nakts dzīves tumšo daļu," atzīstas mūsu stāsta varonis.

Viņš ir daļa no biznesa, kurā pēc Rīgas domes publiskajiem datiem iesaistītas 605 taksometru kompānijas ar 2127 automašīnām. Un tas nebūt nav viss, jo Rīgā nelegāli darbojas arī taksometru vadītāji, kas licences saņēmuši citās pašvaldībās. Salīdzinājumam – 2000. gadā Rīgā darbojās 32 taksometru kompānijas un 30 fiziskās personas. Un spēkā bija automašīnu ierobežojums – 1500.

Mūsu profesija tagad ir kloāka. Vai esat lasījuši Gorkija "Dibenā"? Luga ir par mums. Visi zina, ka naudu ar to nenopelnīt. Godīgi – pilnīgi noteikti nenopelnīt. Un ar to visu taksometru un taksistu ir tik daudz. Mums ir savs profesionālais joks: katrai ģimenei pa pandai.

Liela daļa rīdzinieku iet strādāt par taksistu galējā situācijā un šajā profesijā ilgi neaizkavējas. Jo īpaši – ģimenes cilvēki. Padomājiet paši, kura sieva to spēj izturēt: aiziet vīrs uz diennakti vai pat ilgāk, atgriežas, kad ienāk prātā. Varbūt kaut ko atvedīs, bet varbūt – pilnīgi neko. Diennakts maiņas laikā tiek uzsūkts tik daudz negatīvā, ka galva no pārslodzes džinkst. Aizmigt nevar, izlādējas uz tiem, kas līdzās… Kuram visvairāk tiek? Viņai, mīļajai, labajai. Un bērniem. Manuprāt, labāk iet uz kādu citu darbu, ne pārāk augstu apmaksātu, toties ar garantētiem ienākumiem un cilvēcisku darba grafiku.

Taksis – labākais valsts ekonomiskās situācijas termometrs. Jo vairāk attīstās ekonomika, jo mazāk taksistu. Tauta atrod darbu atbilstoši savai profesijai – mazāk to, kuri gatavi darīt "vienalga ko, ka tik nauda nāk". Ne jau visi kravā koferus un pārceļas uz Eiropu.

Kas izvēlas taksista darbu? Protams, ir arī profesionāli šoferi, kas visu dzīvi pavadījuši pie barankas un bez tās sevi nespēj iedomāties. Taču lielākā daļa ir pārliecināti, ka taksī strādās uz laiku. Piemēram, tālo reisu jūrnieki – starp reisiem viņiem ir trīs, četri mēneši, mēģina piepelnīties. Mēdz būt arī inženieri no kaut kāda sabrukušā VEFa, kas nevarēja iekārtoties jaunajā sistēmā. Pirmspensijas un pensijas vecuma vīriešu ir ne mazums – viņus citur neņem. Ļoti daudz ir to, kurus krīzes laikā saīsināja un paņemto kredītu slogs lika pievērsties takšiem. Tieši tāds ir arī mans stāsts.

Parādoties vairākām zemo cenu kompānijām (nesākšu uzskaitīt – visi tās ļoti labi zina), situācija taksometru biznesā ir kļuvusi vājprātīga. Atveriet jebkuru darba sludinājumu lapu – visvairāk piedāvājumu ir tieši no viņiem. Darbā ņem visus pēc kārtas – spēlmaņus, alkoholiķus, narkomānus, kuri pēc tam skrien no vienas kompānijas, kurā iekūlušies parādos vai nepatikšanās, uz citu.

Pievērsiet uzmanību – pie spēļu zālēm bieži vien stāv tukši takši: šoferis aizgājis nospēlēt tikko saņemto. Nesen tīklos klejoja video: piedzēries vīrietis, ļogoties un zvārojoties, iet uz taksi un sēžas pie stūres. Bet neviens taču neprasa medicīnisko izziņu vai izrakstu no narkologiem. Bet kur strādāt tiem, kas no cietuma iznākuši? Darba devējs pat nenojauš sava darbinieka tumšo pagātni.

Lai dabūtu darbu zemo cenu taksometru firmā, būtībā ir nepieciešama vien B kategorijas autovadītāja apliecība un kaut kāda sākuma iemaksa, bez kuras ar tevi neviens nerunās. Zināšanas par pilsētu būtībā nevienu neinteresē. Reiz kāds klients man žēlojās, ka palūdzis taksistam, lai aizved līdz lidostai, bet pretī atskanējis: "Ja parādīsi, kā aizbraukt".

Patiesībā arī tiesības nav obligātas. Pazīstu taksistu, kurš aizņēmās no saimnieka naudu – tas viņam atņēma maku ar visām tiesībām ("Kamēr neatdosi parādu!"). Iedomājieties, tas taksists tūlīt iekārtojās darbā citā firmā un strādā! Par laimi, ceļu policija taksometrus aptur reti.

Visumā darbā iekārtoties ir vienkārši. Bet tikpat ātri un viegli no darbiniekiem arī šķiras. Neiepatiksies pasažierim, viņš piezvanīs dispečeram un darba devējs no tevis atvadīsies. Viņiem šoferis ir izejmateriāls. Un par katru soli ir jāatskaitās. Armijas režīms.

Ticiet man, ja uzņēmums visu laiku meklē jaunus kadrus, tas nenozīmē, ka firma "strauji attīstās", kā raksta sludinājumos. Nopietnos uzņēmumos (arī neuzskaitīšu, arī tos visi zina) labi darbinieki tiek novērtēti un aiziet tikai… ar kājām pa priekšu. Ja reizēm atbrīvojas darba vieta, tiek rīkots konkurss: izvēlas tikai pieredzējušus autovadītājus, notiek pārrunas, piešķir trafarētu mašīnu, darba uniformu, nodrošina divu nedēļu apmācību. Tur taksisti saņem garantētu algu par darba maiņu un par viņu drošību gādā apsardzes dienests, ar kuru noslēgts līgums… Tur strādā taksisti, kuri savu karjeru sāka astoņdesmitajos gados, vēl Rīgas taksometru parka laikos.

Atsevišķs stāsts – sievietes pie stūres. Mūsu profesijā tādu nav daudz. Un lielākā daļa ilgi neaizkavējas. Ir atsevišķa firma, kura specializējas dāmu vizināšanā. Taču tur jau viss skaidrs pamatos – viņus izvēlas tie, kam svarīgs dzimums: vai nu sievietes, kas baidās braukt ar vīriešiem, vai musulmanes, vai arī bērni tiek vadāti uz skolu un pulciņiem. Parastajās firmās sievietes taksistes ir kā bezdelīgas atkritumu poligonā. Precinieku tik daudz, ka slikti metas. Un visiem jāpiemiedz, jāuzsmaida… Pat nespēju iedomāties, kā jūtas viņu vīri. Skarbi.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Ilgu laiku Rīgā taksometru skaits bija ierobežots. Sekoja līdzi pat mašīnas vecumam – ne vecāku par septiņiem gadiem! Tagad visi limiti atcelti, par taksi var izmantot jebkuru mašīnu, kas izgājusi tehnisko apskati. Pilsētas galvām ir izdevīgi pārdot licences un… ne par ko nedomāt. Tikai ieviest visādas papildu ierīces.

Teorētiski, ja tev ir sava mašīna (vai vairākas), vari atvērt savu taksometru firmu – iet uz domi, nopirkt darbības licenci (vienai mašīnai – 14,23–17,07 eiro mēnesī) un uz priekšu! Mašīnas ir jāaprīko – plafons, dzeltenie X numuri, skaitītājs, verificēts kases aparāts, kā arī jāaplīmē ar informāciju. Viena takša ekipējums izmaksā ap 1000 eiro. Parasti privāto auto īpašnieki nolemj "nekopt savu mazdārziņu", tā vietā iet pie gatavajiem brendiem, izīrējot viņiem savu mašīnu. Bet tādā gadījumā pašam jāsedz visas izmaksas un nodokļi.

Lai strādātu, nav jābūt auto īpašniekam vai jāekspluatē savs motors – var braukt ar firmas mašīnu. Bet tad ir citi nosacījumi. Visbiežāk no darbinieka ņem ķīlu, lai kompānija nodrošinātos pret bēdīgiem stāstiem no sērijas "autovadītājs aizbrauca ar dienas ieņēmumiem nezināmā virzienā". Piemēram, bija gadījums, kad kāda taksiste nonesa dzelzceļa pārbrauktuvi, pameta mašīnu un pazuda tālēs zilajās.

Atsevišķs stāsts ir par darbības licencēm. Es saprotu, kādēļ licences nepieciešamas darbam Jūrmalā, braukšanai uz lidostu, kas atrodas Mārupes novadā. Tur nosacījumi ir tādi: bez licences es tur varu izsēdināt klientu, taču nevaru uzņemt jaunu. Savukārt Rīgā valda anarhija. Nepietiek ar to, ka jāmaksā par taksometra vadītāja licenci darbam Rīgā, kopš februāra jāmaksā arī par licenci iebraukšanai Vecrīgā! Vecpilsētas robežās bez īpašas atļaujas nedrīkst pasažieri ne uzņemt, ne izlaist!

Bet tagad iedomājieties situāciju. Esat pasūtījuši taksometru un jums jābrauc uz Vecrīgu. Es jūs aizvedu līdz Strēlnieku piemineklim un saku: "Tālāk ar kājiņām!". Es nedrīkstu piestāt pat pie "Laimas" pulksteņa – tūristu iecienītākās takšu ķeršanas vietas. Atļauja nokļūt pilsētas sirdī firmai maksā 300 eiro gadā. Lielam uzņēmumam tas ir salīdzinoši sīks tēriņš, bet ko darīt mazai firmai vai mikrouzņēmumam ar vienu mašīnu? (Kā liecina Rīgas domes transporta departamenta dati, līdz raksta tapšanas dienai licenci iebraukšanai Vecrīgā iegādājušies 328 uzņēmumi - red. piez.) Bet, riskējot iebraukt bez licences, var nākties maksāt sodu: taksistam – 50 eiro, viņa firmai – 350.

Neraugoties uz to, es regulāri redzu "kolēģus", kas novietojuši savus spēkratus Vecrīgā zem zīmes "Stāvēt aizliegts". Viņus policija "neievēro". Piemēram, pie Strēlniekiem. Pamēģiniet tur novietot mašīnu dienā – tūlīt piebrauks municipāļi, bet naktī tur sākas mīlīgs tusiņš – neviens neko neredz. Kā to izskaidrot? Un tā ir visās saldajās vietiņās.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Pat pēc visrupjākajiem aprēķiniem, saliekot kopā degvielas cenas, mašīnas līzinga izmaksas, licences, nolietojumu, tehnisko apkopi, apdrošināšanu, apskates un nodokļus – nav iespējama tāda cena kā 71 cents par nolīgšanu un 36 centi par kilometru! Tas ir absurds! To saprot gan takšu firmas, gan pašvaldība, gan nodokļu inspektori. Tādēļ tas, kas šobrīd notiek biznesā, – šuhermuhers, kuram visi ķēdes dalībnieki piekrīt pēc noklusējuma. Citādi nāksies slēgt daudzas bodītes un tūkstošiem cilvēku paliks bez darba.

Zemo cenu firmām pietiek nekaunības savos sludinājumos rakstīt, ka darbiniekiem garantē 45 eiro dienā. Patiesībā neviens un neko negarantē. Agrāk bija tā, ka novergo diennakti bez miega, noteikti kaut ko nopelnīsi. Tagad – nekādu garantiju.

Peļņas sistēmas ir dažādas un ļoti piņķerīgas, samazinot iespējas kādu noķert pie rokas. Pat, ja ne visu laiku brauksi ar neieslēgtu skaitītāju, tas nenozīmē, ka visa summa iebirs tev kabatā. Vismaz 20% jārēķina klientiem, kas uzmet. Viņi nemitīgi izdomā dažādus jaunus variantus. Piemēram, zvana no "Zelta zivtiņas", aizved līdz prasītajai adresei, saka, ka aizskries pēc naudas, un pazūd. Reizēm, lai gūtu uzticību, atstāj salonā nevajadzīgu maisiņu ar krāmiem. Un viņus nav iespējams izskaitļot – gadās, ka solīda piecdesmit gadus veca kundzīte aizspriņģo kā jauna meitene.

9% no skaitītāja jāmaksā kā mikrouzņēmuma nodoklis (vispopulārākā uzņēmējdarbības forma šajā biznesā), pats maksā par degvielu – ap 20 eiro diennaktī. Ja degvielu lej saimnieks, dod viņam čekus, viņš sev "atvieglos" nodokļu slogu. Ja mašīna ir tava, pats maksā par skaitītāja verifikāciju, ceļu nodokli, tehnisko apskati reizi pusgadā, apdrošināšanu, kas takšiem ir dārgāka nekā parastajiem vieglajiem auto. Tā kā jābraukā daudz, pietiek arī remonta izdevumu. Mans kolēģis burtiski pirms dažām dienām atdeva 700 eiro par remontu, galu galā mēnesī nopelnīja 9 eiro.

Populārākā formula, braucot ar saimnieka mašīnu: tev ir plāns – 15-100 eiro (atkarīgs, cik liela firma, cik pasūtījumu un tamlīdzīgas nianses), kas jāatdod saimniekam, bet pārējo var paturēt. Plāns nav izpildīts? Maksā no savas kabatas. Pēc Jaunā gada, līdz pat aprīlim, ir bēdīgi, tuvāk vasarai, kad parādās tūristi, dzīve kļūst saldāka. Tieši tūristi parasti ķer taksi uz ielas, kas nozīmē dubultu tarifu. Mīļākie klienti.

Reizēm saimnieks ņem mazāk, bet tad pašam jāmaksā nodokļi. Vēl viena izdevumu pozīcija – dispečera pakalpojumi. Parasti tā ir fiksēta diennakts likme (tieši no 00:00 līdz 23:59) – 10-17 eiro. Izmantosi dispečera pasūtījumu kaut reizi, maksā kā par diennakti – pat, ja pēc tam visu dienu stāvēsi. Dažās firmās ir nodaļu sistēma. Piemēram, elites kolonna, kurā ir svaigākas mašīnas. Viņiem tiek labākie pasūtījumi, 26-28 klienti diennaktī. Bet viņi par savu privilēģiju maksā vairāk – saimniekam vien jāatdod 90 eiro.

Pēdējā laikā daudzi izmanto mobilās aplikācijas, tādas kā Taxify vai Uber – viņi ņem 50 centus par pasūtījumu. Sākumā šo aplikāciju aktīvi izmantoja arī mašīnas bez taksometra ekipējuma – lai piepelnītos. Jo aplikācija piedāvāja uzskaitīt summu, cik izmaksā brauciens. Tagad tas, šķiet, ir izskausts. Jo ir taču nepieciešama licence, turklāt arī nodokļi jāmaksā. Es pagaidām šādas aplikācijas neesmu izmantojis.

Lai kaut ko nopelnītu, dienā jābūt vismaz 20-25 reisiem. T.i., jānobrauc 300-400 kilometru. Mašīnai tas ir ļoti daudz. Plikas riepas – ierasta situācija.

Valsts šī vājprāta uzraudzību īsteno itin savdabīgi. Vienu firmu apvainoja skaitītāju grozīšanā. Kā pamatu ņēma spidometra rādītājus, dalīja uz pusēm un teica, ka pārējo uzskata par komercbraucieniem. Pieprasīja maksāt nodokļus no šīs summas… Un pat nemēģināja izprast, kur problēmas sakne.

Runājos ar kādu pasažieri, kurai meita precējusies ar vācu taksistu. Saka, ka tur taksisti mēnesī 7000 eiro pelna. Nolīgšana vien – 4,60 eiro. Bet mums – 71 cents. Salīdziniet paši. Bet cenas veikalos samērā līdzīgas.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Es jums teikšu, sabiedrība degradējas mūsu acu priekšā. Vēl pirms 8-10 gadiem cilvēki bija sirsnīgāki. Dziedāja, smējās. Iekāpj mašīnā kompānija ar ģitāru, aicina pēc tam ciemos. Viss kā pie cilvēkiem. Pēc tam normālie cilvēki, kas domā par bērnu nākotni, klusiņām noplauka. Palikuši vien bēdubrāļi, kas ar grūtībām velk savu dzīvi. Mēs bieži naktīs vedam oficiantus un pavārus – sēž viņi pie manis mašīnā, un visi saka vienu un to pašu – kā noriebušies tie cilvēki, ienīstu!

Daudzi nesaprot: viņi pērk taksometra pakalpojumu, bet viņiem šķiet, ka viņi nopirkuši tevi ar visām parpalām. Citreiz iesēžas tāds aizmugurē un nostiepj kājas pa visu mašīnu, līdz pat priekšējam vējstiklam. Vai sāk slēgāt radio. Es neciešu šādu nekaunību – demonstratīvi bāžu roku viņam kabatā un velku ārā maku. Viņš: "Tu ko?!" Bet es norādu, ka nav ko saimniekot, šī ir mana mašīna. Žanra klasika – brauciena beigās izlamāties ar taksistu un paziņot, ka nemaksās.

Gadās, protams, arī patīkami un interesanti pasažieri: inženieri, mākslinieki, vecmāmiņas, kas ved mazbērnus uz poliklīniku, pārīši, kas precas vai šķiras… Man patīk vizināt bijušos taksistus, viņi vienmēr atstāj dāsnu dzeramnaudu, jo saprot šo darbu. Taču neviena diena nav bez negatīvā. Pilnmēnesī vispār drausmas, varbūt labāk nestrādāt. Turklāt, jo lētāks brauciens, jo lecīgāks klients. Dispečeres dabū noklausīties tādus trīsstāvīgos lamu vārdus, ka riebj.

Vēlies nopelnīt, tev jākļūst par sava veida psihologu. Pat prostitūtu, jo visu laiku jāslāpē sava patmīlība. Mans uzdevums – psiholoģiski gudri paņemt naudu, lai klients paliktu apmierināts. Vienu klientu es divas stundas vizināju pa draugiem un sievietēm par 180 eiro. Vispār man dzērušie nepatīk – viņi var vienkārši sabojāt salonu, bet, kamēr neiztīrīsi, darbu turpināt nevarēsi. Pēc likuma es drīkstu neņemt neadekvātus pasažierus. Drīkstu būt lepns, negūstot ieņēmumus. Taču es ņemu. Viņš iesvempjas blakus un murmulē: "Paldies, ka paņēmāt, iepriekšējais kolēģis nepaņēma, es jums maksāšu divreiz vairāk par cilvēcību."

Vēl viens piemērs: man nepatīk mūsdienu attieksme pret gejiem. Uzskatu, ka īstam gejam nav jāafišē sava orientācija, lai tā paliek viņa iekšējā pasaule. Bet taču iesēdīsies tāds mašīnā un sāks visu sīkākajās detaļās stāstīt, bet man jāsēž, jāmāj ar galvu, sak, puis, kā es tevi saprotu! Pēc tam jūtos kā idiots. Bet attaisnojos, jo tagad tādi laiki.

Citreiz vispār nezinu, kā uzvesties. Piedzērusies sieviete var pēkšņi stāstīt par izvarošanu, vecis par to, ka grib pakārties. Un ko man darīt? Pēc tam nevaru aizmigt, domas joņo pa galvu. Reiz vadāju vīrieti pa bāriem – viņš meklēja aizdzērušos sievu, bet mājās mazi bērni. Atsevišķs stāsts: sievas, kas meklē neuzticīgos vīrus. Un viņu vīri, kas prasa, lai aizved pie prostitūtām. Kad redzu tos Lienes un Pērnavas ielu naktstauriņus – tur taču visas ir narkomānes. Bija reize, kad es visu nakti vīrieti ar divām jaunuvēm vizināju pa izklaides vietām, bet no rīta viņš izsauca taksi, lai ar ģimeni brauktu kulturāli atpūsties. Vai tas ir normāli?

Reiz bija izsaukums no grūtnieces – prasīja, lai aizvedu uz Dzemdību namu. Precizēju – dzemdēt? Nē, nē, vēl agri, sasāpējās vēders, gribu, lai dakteris paskatās, pēc tam mājās. Bet pa ceļam nogāja ūdeņi. Kā es nesos! Paldies Dievam, bērns mašīnā nepiedzima.

Mēdz būt pavisam margināli notikumi. Reiz mani nolīga, lai izvizinu kādas dāmas jubilejas viesus. Iesēžas divas padzīvojušas sievietes un vīrietis, vienai no viņām vīrs. Visi jautri, iesiluši. Pa ceļam iesnaudās, bet kādā mirklī vīrietis pamodās un metās mani žņaugt. Es strauji metu malā un pa rāciju izsaucu papildspēkus. Kamēr palīdzība atbrauca, dāmas ar grūtībām atrāva no manis savu satrakojušos veci, kurš paguva mani saskrāpēt un teju nožņaugt.

Ārzemnieku dāsnums ir mīts – baigie žmogas. Viņiem ir princips: cik uzrakstīts, tik jāmaksā. Ja skaitītājā būs divi eiro, samaksās tieši divus eiro. Parādīsi viņam radio - 105,7, samaksās… 105,7.

Cita lieta ir krievi. Jo īpaši – krievu jūrnieki. Uz Vecmīlgrāvi brauc par desmitnieku, bet atgriezies ar 30 eiro – jo viņš ir krievs un tikko atgriezies no jūras. Manai mātei ļoti patika dziesma par Aizbaikāla stepēm. Nekad nebūtu domājis, ka šī dziesma man atnesīs tik daudz naudas. Reiz kāds klients sāka dziedāt, bet, kad uzzināja, ka es zinu vārdus, piedāvāja dziedāt kopā. Ar Nadeždu Kadiševu pat nesalīdzināt, bet man toreiz bija ļoti neslikts honorārs.

Un kā mūs baroja Krievijas festivāli! Atceros, es reiz vieniem cilvēkiem no Krievijas jautāju, kādēļ gan viņi brauc šurp klausīties savējos – vai tad jau mājās nav gana dzirdēts? Bet viņi saka, ka vajadzīgs tusiņš. Reiz bija man pasūtījums, jābrauc uz Jūrmalu. Iekāpj sieviete: "Līdz Dzintaru koncertzālei!" Cita samaksātu un izkāptu, bet viņa taču ir no Krievijas, viņai vajag kalpu. Prasa, vai nevarētu visu laiku vadāt? Un tā braukājām uz "Jauno vilni", es koncertu laikā peldējos, bet pēc tam vedu atpakaļ – viņa par visu maksāja. Viņa nesaprot, ka taksi var jebkurā mirklī izsaukt un tas atbrauks. Viņai bija svarīgi sarunās iepīt: "Es atsūtīšu savu taksistu!"

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Es ne pārāk ticu tiem stāstiem par konkurentu cīņām, kas dedzina mašīnas un šaudās. Ja nu firma sāks karot ar citu kompāniju, viņi, visticamāk, to darīs masu medijos un juristu līmenī.

Mašīnu dedzināšanai var atrast citu skaidrojumu. Pirmais – atsaldētie baņķieri, kas uzskata sevi par karaļiem, jo īpaši Vecrīgā, un mēģina "savā teritorijā" nelaist "svešos". Tie var gan riepas pārdurt, gan ceļu nogriezt. Tāds sveiciens no deviņdesmitajiem.

Otrs vienkāršais skaidrojums – mašīnas dedzināt var paši saimnieki, lai saņemtu apdrošināšanu. Ja mašīnai kaut kas salūzis, reizēm izdevīgāk ir to norakstīt un saņemt naudu jaunas pirkšanai, bet vainu novelt uz "konkurentiem". Daudziem ir pilnais "kasko", it īpaši jaunām mašīnām un tām, kas iedotas mazpazīstamiem šoferiem – nevar zināt, ko no tādiem sagaidīt.

Cits itin reāls variants: mašīnu var sabojāt neapmierināts darbinieks, kurš diennakti novergojis tukšā, neko nav nopelnījis, nervi čupā, saimnieku ienīst – tā nu izvēlējies mīt kriminālo taciņu.

Bet tā, ka konkrēti karotu dažādas takšu firmas… Nē, neko tādu neesmu pamanījis.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Padomju laikā taksisti strādāja trīs maiņās. Pieredzējuši šoferi tā arī dara – saudzē sevi. Iet strādāt noteiktās stundās no rīta, dienā un vakarā, kad pasūtījumu visvairāk. Bet pārējā laikā atpūšas. Bet lielākā daļa tomēr norauj diennakti pie stūres, šajā laikā apkalpojot līdz pat 40 pasūtījumus. Lai kaut ko nopelnītu, neko jēdzīgu nepaēd un neguļ. Kafija, enerģētiķi un cigaretes. Cilvēki iesnaužas un nositas. Palasiet ceļu policijas statistiku.

Kurš mūsu valstī par to rūpējas? Taksometros nav kontroles tahogrāfu, kas fiksētu darba un atpūtas laikus. Videokameru salonā arī nav. Un ko gan tās dotu? Tālbraucējiem visi šie labumi ir, taču, ja viņi visu ievērotu, pilnīgi noteikti neko nenopelnītu. No vadītāja tiek prasīts plus, mīnus gudri pārkāpt likumu.

Mūsu dzīvesveidu par veselīgu nenosaukt. Strādā ar pakaļu – visu laiku sēdi. Kā rezultātā – mugurkaula un asinsrites problēmas, prostata, vēnas, hemoroīdi… Un kā kronis visam – insults. Nevar saskaitīt, cik manu amata brāļu miruši pie stūres. Esmu vairākas reizes aizmidzis pasūtījuma izpildes laikā. Attopos – esam jau uz "zebras". Babāc, pa bremzēm! No satricinājuma pamostas arī pasažieris un noburkšķ: "Maksājam nodokļus, bet visas ielas bedrēs!" Reiz iemigu, kad skaitītājā bija pieci lati. Kad pamodos – jau septiņi. Kā jums šķiet, vai tas ir normāli?

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.