Privātskolotāja amata noslēpumi: neaptēstu skolēnu nav, mūsu skolotāji 'profanē'  (11)

Augstskolu pasniedzēji smejas caur asarām – šobrīd skolu beidzēju līmenis ir tīras šausmas. It īpaši eksaktajās zinātnēs. "Kad pirmā kursa students augstākajā matemātikā mēģina saprast daļskaitļus, jaucot saucējus un skaitītājus, es nezinu, kā reaģēt," atzīstas kāda pasniedzēja, zinātņu kandidāte. "Viņiem nospļauties par iekavām un viņi ir pārliecināti, ka trešdaļa no puses – tās ir trīs puses. Tādā gadījumā es viņiem piedāvāju iet uz picēriju un mēģināt pieēsties ar trešdaļu no puspicas! Nožēlojami, ka divdesmitgadīgam puisim vienkāršākās darbības jāskaidro, par piemēru minot picas," sašutumu pauž viņas kolēģe.

Apkopotu informāciju par privātstundu iespējām dažādos mācību priekšmetos Latvijā, tostarp, matemātikā, fizikā un ķīmijā, jūs varat atrāst portālā Teicami.lv. Portālā bērnu vecāki var ērti salīdzināt dažādos privātskolotāju piedāvājumus un izvēlēties savam bērnam atbilstošāko variantu, bez maksas sazinoties ar saviem favorītiem. Līdzīgi arī paši skolotāji bez maksas var iesūtīt savu reklāmas sludinājumu atbilstošākajā mācību priekšmeta kategorijā.

Šī stāsta varonis – matemātikas privātskolotājs – par saviem audzēkņiem ir pilnīgi drošs. Ar viņiem šādas muļķības nav iespējamas principā. "Protams, es neesmu dakteris Aikāsāp un nevienam nesolu tūlītējus rezultātus, taču mans uzdevums – iemācīt bērniem domāt un pieņemt lēmumus. Iemaņas, kas der visiem mācību priekšmetiem. Un, ja vecāki man saka, ka viņu meita ir absolūti humanitāra, matemātika viņai ir kā NLO, es viņiem neticu."

Savu mācīšanas metodi viņš sauc par transdiciplināru. "Skolotājs-matemātiķis skolā nestāstīs par astronomiju vai fotomākslu, bet es, izmantojot skolēnam interesantas un saistošas paralēles, viņam piedāvāju pilnu izpratni par kopainu. Ja skolēns no "vilciena" ir ļoti atpalicis – par divām, trijām klasēm, šķetinu kā sapiņķerējušos dzijas ficīti, meklējot to, ko viņš savulaik nav sapratis – daļskaitļus, kvadrātsaknes… Kad visi skeleti no skapja izkratīti, sākam pamatus būvēt no jauna – māja taču nevar karāties gaisā vai balstīties uz ļodzīgiem pamatiem."

95% privātskolotāju ir skolotāji, kas piepelnās. Viņus var iedalīt divos tipos. Ir manipulatori, kuri tā arī modelē situāciju – darbs skolā ir paviršs, atzīmes tiek pazeminātas, lai skolēniem būtu jānāk uz maksas nodarbībām, pēc kurām atzīmes skolā tiek liktas augstākas. Un ir pasniedzēji ar augstām ētikas normām, kuri principiāli nemēdz "izvilkt" savus audzēkņus.

Es esmu no tiem atlikušajiem pieciem procentiem. Mana bagāža – tehniskā izglītība, ko papildina maģistra grāds pedagoģijā. Par privātskolotāju kļuvu nejauši – esmu strādājis pat par kurjeru un sniega tīrītāju. Apzinoties, ka nav pareizi bendēt muguru un rokas, ja galva darbojas izcili, nolēmu mainīt darbības profilu.

Mana māte, mūzikas skolotāja, kādreiz rīkoja privātstundas mājās. Ņemot vērā viņas pieredzi, nospriedu, ka mans nūģisms un metodiskā pieeja darbam ir privātskolotājam ideāli piemērotas īpašības. Līdztekus neskaitāmiem sludinājumiem, ka meklēju jebkuru darbu, uzrakstīju arī par matemātikas privātstundām. Iespējams, man vajadzētu atvainoties savam pirmajam audzēknim – toreiz man nebija ne pieredzes, ne taktikas. Tā bija klasiska situācija – nepacietīgs pieaugušais mēģina kaut ko iestāstīt ietiepīgam pusaudzim. Es nespēju valdīties un mēdzu iziet no rāmjiem: "Tas taču ir pašsaprotami, kā tu to nevari saprast!!!"

Ar laiku es sapratu, ka tas, kas pieaugušajam ir pašsaprotams, ne vienmēr ir skaidrs bērnam. Klientūra sāka augt kā sēnes pēc lietus – no pāris stundām nedēļā līdz pat 30-40. Skolotāji vispārējās izglītības iestādēs tik nepelna. Sākumā es braucu pie katra audzēkņa uz mājām, pēc tam sāku prasīt piemaksu par izbraukumu, bet tagad viņi paši brauc pie manis, jo mans laiks ir dārgs. Tagad man ir īsts konveijers. Bet ar individuālu pieeju ikvienam.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Atveriet ss.lv! Lielākā daļa sludinājumu – angļu valodas privātstundas. Liels jautājums, cik nepieciešamas tās ir. Manuprāt, skolās angļu valodu māca pietiekami labi, turklāt tā ir tik ļoti ievijusies mūsu dzīvē, ka ir grūti neiemācīties laika gaitā.

Likmes ir dažādas: no trīs līdz 15 eiro par stundu. Un, lai gan honorārs ne vienmēr korelē ar pasniedzēja kvalitāti, var nojaust, ka par trijiem eiro pretī būs izsalcis students bez pieredzes un īpašas pieejas. Iespējams, skolēna mājas darbu viņš izpildīs, bet ne jau tādēļ meklē privātskolotāju. Es prasu zelta vidusceļu – 16 eiro par pusotru stundu, jo gadu gaitā izkristalizējies, ka tieši šis ir optimāls pilnvērtīgas mācību nodarbības ilgums. Plus, īpaša atlaižu sistēma pastāvīgajiem klientiem. Esmu mēģinājis prasīt vairāk, ja vienlaicīgi ir divi bērni, taču tas nestrādāja. Jo vienmēr kāds ir spējīgāks un kādam iet lēnāk.

Pirms pāris gadiem valdība nolēma ieviest kārtību privātskolotāju rindās. Sak, ja pelnat, tad jādalās! Pieprasīja, lai mēs visi reģistrējamies kā pašnodarbinātas personas, atskaitamies par ienākumiem un izdevumiem, maksājam nodokļus. Minimālais nodoklis – 50 eiro. Tas jāmaksā, pat ja ienākumu nav. Izdevumu man arī netrūkst: maksa par dzīvokli (tas skaitās mans birojs), komunālie, maiņas paklājiņš pie durvīm, papīrs, programmnodrošinājums datoram, grāmatvedības pakalpojumi. Bet pa nullēm nesanāk iziet – visu laiku maksāju nodokļus.

Galu galā nopelnu vairāk nekā jebkurš cits skolotājs, taču arī strādāju vairāk. No otras puses – skolotājiem skolās ir arī apmaksāts atvaļinājums, slimības lapas, pensija… Man par visu jāmaksā pašam.

Papildus finansēm valsts "parūpējās" arī par kvalitāti – eksistē mītisks Izglītības kontroles departaments, kuram it kā būtu jāizsniedz privātskolotāja licence. Es tur biju un tā arī nesapratu, ko viņiem vajag. Viņi pieprasīja man mācību programmu kā privātskolai – murgs! 95% privātskolotāju strādā kā papildinājums jau eksistējošajai izglītības sistēmai – kādēļ viņiem jaunu sistēmu? Varbūt viņi cer, ka kāds labs cilvēks viņiem iedos sevis izstrādātos autordarbus, kurus viņi pēc tam izmantos oficiālās programmas izveidošanai? Vārdu sakot, es par viņiem aizmirsu. Un nosaucu savas stundas par "konsultācijām" – nav tāda aizlieguma par zināmu samaksu dalīties savā pieredzē un zināšanās. It īpaši, ja šie cilvēki vēl maksā arī nodokļus.

Man ir vecuma cenzs – no piektās līdz 12. klasei. Ar laiku tiešā reklāma "no mutes mutē" kļūst aizvien aktīvāka – skolēni mani iesaka citiem. Ir gadījies, kad pie manis atnāk audzēkņi pēc savu skolotāju ieteikuma – patīkami. Aizņemtības dēļ ir sanācis arī daļu skolēnu nosūtīt pie citiem kolēģiem.

Gadās, ka pats atsakos no kāda audzēkņa, kurš man nepatīk. Nē, runa nav par stulbumu un neaptēstību. Uzskatu, ka tādu cilvēku nav – cilvēkiem ir dažāds uztveres temps, turklāt visiem mums ir kritiskās dienas vai periodi, kad kaut kādu iemeslu dēļ smadzenes nedarbojas – es viņiem atklāti saku, ka nav šodien formā. Es neciešu necieņu. Lai gan saprotu, ka tas saistīts ar audzināšanu ģimenē. Ja pāris pirmo nodarbību laikā neizdodas iemācīt jaunus saskares un saziņas noteikumus, es kļūstu skarbs un galu galā mēs šķiramies pēc abpusējas vienošanās.

Jāatceras, ka darbs ar privātskolotāju pamatā ir vecāku projekts. Jā, vecāko klašu skolēni var paši nolemt par to, ka viņiem vajadzīga palīdzība, savukārt pusaaudzim var ieslēgties pretreakcija – man to nevajag, ja mātei vajag, lai pati arī mācās! Reizēm palīdzu atšķetināt sarežģītas situācijas bērna dzīvē, lai gan cenšos neveidot pārāk ciešas attiecības un satuvināšanos, lai netiktu iesaistīts ģimenē. Tas novērš uzmanību no mācībām, turklāt es taču neesmu psihologs.

Lielākoties mums veidojas koleģiālas vai pat draudzīgas attiecības. Standarta saziņas forma: es viņus uzrunāju uz "tu" (lai samazinātu distanci), viņi man – jūs. Jā, daži latviešu bērni pie manis vēršas ar "tu", bet es pieņemu, ka tā ir lingvistiskā kļūda. Mana nostāja – pāreja uz uzrunu "tu" skolēnam ir jānopelna.

Skolēni – pārsvarā puiši, taču arī meiteņu nav maz. Man uzticas. Vecāki parasti piedalās pirmajā nodarbībā, bet pēc tam zaudē interesi. Jā, bija viena uzstājīga māte – sēdēja blakus visās nodarbībās, krita uz nerviem gan man, gan skolniecei.

Starp citu, neraugoties uz to, ka manā gadījumā flirts ir absolūti nepieņemami, meitenēm pusaudžu gados, sākot privātstundas, ir jāpasaka: pirmkārt, viņas ir skaistas, otrkārt, ne sākumu, ne turpinājumu var negaidīt. To man savulaik iemācīja paziņa, sieviešu boksa treneris.

Man šķiet savādi cilvēkiem, kuriem dzimtā valoda ir krievu, mācīt matemātiku no grāmatām latviešu valodā. Latviešu valoda nepieciešama, lai dzīvotu Latvijā, bet matemātika – lai dzīvotu. Rēķiniet paši – ja man jāmācās valoda, lai sarunātos veikalā un rakstītu dokumentus, es mācos to, bet, ja man vajag izprast apkārtējo pasauli, kādēļ tam pieslēgt valodas barjeras un lingvistiskās grūtības? Tas ir kā barjerskrējiens, bet sprintu taču var skriet arī bez šķēršļiem! Barjeras interesantas šķiet skatītājiem, nevis skrējējiem.

Man ir visas mācību grāmatas, ko izmanto Latvijas skolās. Šobrīd tās ir piecas. Autori dažādi. Turklāt jaunizdotās ne vienmēr ir labākas par vecajām. Esmu pārliecināts, ka to parādīšanās kādam ir ļoti izdevīga finansiāli. Bieži vien esmu dzirdējis repliku: "No tik šausmīgas grāmatas nav iespējams mācīties!" Manuprāt, problēma ir nevis grāmatās, bet skolotājos.

Mācību grāmatas mani nesatrauc. Tā vietā es katrā tēmā izgudroju jaunu velosipēdu un daudzi skaidrojumi, ko esmu radījis, ir daudz interesantāki par mācību grāmatā atrodamajiem. Piemēram, esmu izstrādājis shēmu, kā risināt teksta uzdevumu, kurā aprakstīta kāda situācija un jāatrod nezināmais. Skolā māca to darīt ar darbībām, bet bieži vien bērnam ir grūti saprast, kas ar ko jāliek kopā un kas jādala. Otrs "skolas variants" – ar vienādībām. Bet rodas jautājums, kā tās salikt. Galu galā daudzi skolēni uz dullo veido kaut kādu darbību kopu, lai rezultātā iegūtu, plus, mīnus, ticamu skaitli. Īsāk sakot, sapratnes nav, domas klejo.

Izdomāju universālu pieeju, kura darbojas nevainojami. Taču skolā tā nemāca. Reizēm skolēni baidās, ka skolotāja viņus sarāj – jo skolā taču tā nerisina! Tādos gadījumos es saku – uzvarētājus netiesā. Ja atrisināji uzdevumu un vari pierādīt, ka pats to risināji, tevi par to nedrīkst nosodīt. Un tas darbojas.

Visgrūtākais – aptvert, ka matemātika nav tikai cipariņi. Saprast, ka matemātika ir vajadzīga visiem, arī tiem, kas plāno hokejista vai aktrises karjeru. Jo matemātika tā ir izpratne par apkārtējo pasauli, bez kuras dzīve nav pilnvērtīga. Ja to saprot, tad viss kļūst skaidrs.

Jā, ir zināms informācijas apjoms, kas ir jāiegaumē, bet pārējo, ja izproti tēmu, var izdomāt un izsecināt. Galvenais – prasme domāt un metodoloģija. Kaut kur izlasīju, ka kāds medicīnas students mēģināja pēc mana principa nokārtot eksāmenu ķirurģijā, risinot loģisko darbību ķēdīti uz vietas – it kā viss bija pareizi, tomēr augstāko novērtējumu viņš nesaņēma, jo pa to laiku, kamēr viņš pie rezultāta nonāk ar loģiku, kur griezt un ko un kā šūt, pacients var nomirt. Matemātikā neviens nenobeigsies – trigonometrijas un Pitagora teorēmas pamatzināšanas palīdzēs atrisināt jebkuru ģeometrijas uzdevumu. 12. klasē jauniešiem jāprot atrisināt jebkuru uzdevumu, ejot no vienkāršā uz sarežģīto.

Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka nedrīkst karināt birkas, sak, es esmu humanitārais, matemātika un pārējās eksaktās zinātnes nav man. Viss ir ļoti cieši saistīts. Ja nespēj savienot divus vārdus, par kādu matemātiku (kā pasaules izpratni un modelēšanu) var būt runa? Ja es atrodu lingvistikas problēmu, tātad cilvēkam ir grūtības arī ar matemātiku. Bet, ja cilvēks prot spēlēties ar vārdiem, tas ir jaudīgs ierocis, lai attīstītos pasaules modelēšanā. Jo runas dotības – tas ir daudz sarežģītāk par x+2=X2.

Ja bērnam attīstītāka ir kreisā smadzeņu puslode, racionālā, viņam matemātiskos modeļus veidot ir vienkāršāk. Ja aktīvāka ir labā, iracionālā puslode, viņam ir jāiemāca sajust pareizo domu un atbilžu gaitu. Galu galā matemātika ir dabas zinātne, tajā ir jārunā par apkārtējo pasauli. Ja bērns iemācās to saprast, viņš atrisinās jebkuru uzdevumu, ne tikai matemātiku.

Piemēram, parunāsim par vienādību. Ko par to teiktu no matemātikas tālu stāvošs cilvēks? Jau pats vārds saka priekšā – te kaut kas ar kaut ko ir vienāds. Vienādība – tas ir līdzsvars, harmonija. Lai radītu harmoniju, ir jāveido dažādu dzīves faktoru kombinācija. Piemēram, lai es justos labi, man jābūt sausiem apaviem, apmaksātiem rēķiniem, man nedrīkst sāpēt galva – lūk, tā ir ikdienas vienādība.

Kā atrisināt vienādību? Kā analoģiju izmantosim katram bērnam saprotamo dāvanas iesaiņošanas un izpakošanas darbību: ņemam lietu, ievietojam kastē, kasti ietinam papīrā, pie papīra piestiprinām kartīti, visu pārsienam ar lentīti un noslēpjam skapī. Lai saņemtu dāvanu (atrisinātu vienādību), viss ir jādara pretējā virzienā (mīnusa zīme): jāizņem no skapja, jānoņem lentīte, jānoņem kartīte, jāatplēš iesaiņojuma papīrs, jāatver kaste un jāizņem dāvana. Un pasaulē iestājas līdzsvars.

Es nepazīstu skolotājus, kuri ikdienā māca manus audzēkņus, bet es zinu viņu vārdus un redzu viņu atspulgus savos klientos.

Daži skolotāji ir izglītības sistēmas ķīlnieki, bet daži tur ir nonākuši gadījuma rezultātā. Bet jebkurā gadījumā masu apmācība vienmēr ved uz mīnusiem, jo bliež vidējiem. Augstākais līmenis nesaņem visu, bet tie, kas atpaliek, kaut kādā mirklī atāķējas no kopējā sastāva un neiedomājamā ātrumā gāžas atpakaļ.

Lielākā daļa skolotāju ir dzīves nomocīti. Daudzi neslēpti profanē – viņiem darba uzdevumos paredzētas konsultācijas, bet tā vietā, lai individuāli skaidrotu nesaprasto tēmu, viņi liek pārrakstīt kontroldarbus – skolēni apmierināti, bet skolotājiem nav lieku klapatu.

Pastāv miljoniem faktoru, kādēļ skolotāja un skolēna attiecības neizdodas. Pieņemsim, es savulaik sastrīdējos ar savu franču valodas skolotāju – jau pirmajā stundā. Nevietā nozīmējos, biju jauns un muļķis. Galu galā es tā ieciklējos uz savu paštaisnumu, ka pēc tam trīs gadus stundās zīmējos – lai saglabātu savu nostāju. Un paliku bez valodas zināšanām.

Es regulāri sastopos ar to, ka skolēni savas sliktās attiecības ar skolotāju projicē uz pašu mācību priekšmetu. Nākas šīs divas tēmas dalīt.

Saviem klientiem es skaidroju, ka skolā viņiem ir savas darba stundas, plus, konsultācijas, kurās no katra skolotāja var izkratīt visu, kas viņiem vajadzīgs. Diemžēl skolā parasti nevienam neko nevajag. Tāpēc, ka cilvēki nav motivēti – motivēju es.

Ir trīs vecāku modeļi.

Pirmais variants: viņi noalgo skolotāju un uzskata, ka misija izpildīta. Piemērm, biju reiz mājskolotājs kādā ģimenē, bija pēc kārtas jāstrādā ar vairākiem bērniem. Bet viņi neslēpa, ka nevēlas mācīties, izpildījās kā supersmalki darba devēji un mani uztvēra kā kalpu. Vecākiem viss bija vienalga. Cietos, cietos, bet neizturēju.

Ir arī tādi, kas ne tikai noalgo privātskolotāju, bet ir nemitīgā kontaktā. Darbojas ar mani roku rokā un uzticas. Tādi man patīk.

Un ir arī tādi, kas nemitīgi kaut ko vēlas un pieprasa. Te man nākas līdzsvarot: ja viņu prasības nepārsniedz manas ētikas robežas, tad viss kārtībā. Piemēram, viņi vēlas, lai es kopā ar bērnu pildītu mājas darbus. No vienas puses – mājas darbi var būt labs pamats mācību stundai, tomēr, ja tos jāpilda man, es ciešos līdz zināmai robežai. Bet, ja neizdodas bērnam iemācīt patstāvību, es varu atteikties.

Godīgi sakot, es labprāt ar vecākiem vispār nekontaktētos. Ja man izveidojas labs kontakts ar audzēkni, vecāki man nav nepieciešami. Taču reizēm nākas izmantot vecāku "pakalpojumus", lai papildus ietekmētu audzēkni.

Atzīmes būtu jāaizmirst. Ne jau ar tām var izmērīt panākumus. Atsevišķos gadījumos, protams, būtu jābūt kādai atskaites atzīmei, bet tagad pat augstskolās neviens īpaši nepievērš uzmanību vidējai atzīmei. Daudz svarīgāka ir domāšana. Cilvēks, kurš prot domāt, sevi atradīs, pat ja netiks augstskolā.

Un tomēr – eksāmenu un kontroldarbu nokārtošana ir atsevišķa māksla. Ne pārāk sarežģīta, bet to, nez kādēļ, nemāca skolās. Es mācu, kas jāanalizē un kā visas zināšanas sakārtot. Vispirms jāatrisina drošie uzdevumi, pēc tam – sarežģītāki, bet tomēr atrisināmi, viss jāpārbauda (vēl drošāk – dubultā), bet pēc tam tikai jāķeras pie visgrūtākā. Un nevajag mēģināt lekt aukstāk par galvu. Mieru, mieru, tikai mieru! Jo stresa situācijās mēs darbojamies neefektīvāk un haotiskāk.

Reiz kāds audzēknis pie manis nonāca mēnesi pirms 12. klases izlaiduma. Viņa zināšanas nebija pat 6. klases līmenī. Man izdevās aizlāpīt tik globālus caurumus, novest viņu līdz kondīcijai, kurā viņš eksāmenu nokārtoja. Pat labāk, nekā es biju cerējis. Un tā bija mana uzvara.

Vai man patīk mans darbs? Vairāk nekā jebkas cits, ko es esmu darījis. Bet tas nenozīmē, ka es nepiekūstu vai neizdegu. Jo šis darbs – mācīt bērniem dzīvot – nav viegls.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.