Vai advokātam, maza bērna tēvam, jāatsakās aizstāvēt cilvēku, kurš izvarojis citu mazu meitenīti? Vai tiesa Latvijā ir taisnīga un bez spiediena "no augšas"? Cik vērta ir cilvēka dzīvība? Pa kuru laiku advokāti dzied korī, dejo un glezno ar eļļas krāsām? Rakstu sērijā "Amata noslēpumi" savā 20 gadus krātajā pieredzē ar "Delfi" lasītājiem dalās zvērināts advokāts, kurš jau no bērnības zinājis savu nākotnes profesiju, jo, mazs būdams, pa kluso aiz durvīm klausījies, kā krustmāte advokāte radiniekiem pie liķiera glāzes stāsta, kā aizstāv izvarotājus un slepkavas.
Kas var kļūt par advokātu?
Par advokātu nevar un nevajag būt katram juristam. Nepietiek ar zināšanām, pieredzi un eksāmena nokārtošanu. Par advokātu jākļūst juristam, kurš mīl cilvēkus – tādus, kā viņi ir, ar visiem trūkumiem, kaprīzēm, ļaunumiem un citām "garoziņām". Un tiešām vēlas citiem palīdzēt. Advokāts – tā ir neārstējama diagnoze – ja saslimsti, tad uz mūžu. Reizēm cilvēkmīlestība darbā tiek izsmelta tik ļoti, ka tās vairs neatliek tuviniekiem, draugiem, paziņām. Tad mēdz teikt, ka advokāti ir ciniski un asi. Kaut gan jāsaka, ka bezmiegs un sirdsapziņa dažkārt moka klientus, bet ne advokātu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
