Amizanti un biedējoši: kolēģu nervu sabrukumu stāstiņi

"Picērijas "Pizza Hut" menedžeris palūdza vienam no šoferiem uzvilkt uniformas kreklu. Šoferis satrakojās un centās kreklu aizdedzināt uzgaidāmajā telpā, kliedzot, ka tiek apspiests. Pēc tam viņš pēkšņi pazuda un aizbrauca uz lidostu, kur uzlēca uz žoga, kas atdala skrejceļu no grants celiņa. Lidostas kārtībsargi šoferi arestēja. Mēs savu kolēģi vairs nekad neredzējām. Izrādās, viņš bija sadzēries spēcīgu klepus sīrupu."

"Reiz "uzsprāga" kāds firmas menedžeris, kas gan nebija mans tiešais priekšnieks. Kad viņa priekšnieki nozuda no redzesloka, viņš gāja 1–2 stundas ilgās pusdienās. Darba laikā. Pārējiem darbiniekiem viņš stingri noteica ņemt 30 minūšu pusdienu pārtraukumus, kas neskaitījās pie darbalaika. Viņš (menedžeris) sēdēja kopējā ofisā un ēda, lasīja laikrakstu. Pamatā nestrādāja tieši tad, kad veikals bija pilns ar cilvēkiem. Zemākā ranga darbinieki zināja par viņa paradumiem, bet neko neteica. Tad kādu dienu cits līdzvērtīgas uzņēmuma daļas menedžeris konfrontēja viņu, pēc tam kad pusdienu pārtraukums bija krietni pārsniedzis jau stundu.

Menedžeris paņēma savu sviestmaizi, svieda ar to menedžerei, kas viņam bija aizrādījusi, un sāka kliegt par to, kāpēc viņš mierīgi nevar paēst pusdienas, kā to dara visi pārējie. Kolēģis turpināja bļaut par šīm maznozīmīgajām lietām. Tad pēkšņi pārstāja un turpināja lasīt savu avīzi, it kā nekas nebūtu noticis. Dienas beigās viņu atlaida."

"Es strādāju ātrās ēstuves virtuvē un mēs bijām noalgojuši viltīga paskata vīrieti ap 50, kuru sauca Čikāgo (Chicago). Savā pirmajā darba dienā viņš sāka sūdzēties, jo mēs viņam lūdzām darīt tikai vienu uzdevumu - tas tāpēc, ka viņš bija jauniņais un visai lēnīgs. Mēs nespējām vien attapties, kad viņš sāka kliegt: "Jūs visi tikai negribat, lai es mirdzu! Jūs esat nobijušies!" Pēc tam mūsu jaunais kolēģis izgāja no virtuves murminot, ka šī vieta esot viņam pārāk netīra, lai viņš te strādātu. Lieki piebilst, ka ēstuve bija tik tikko atvērta."

"Kādu laiku es strādāju veco ļaužu pansionātā. Tajā dzīvoja kāda pavecāka kundzīte, kura bija diezgan nejauka veca večiņa. Viņai bija ātras dabas un kļuva diezgan rupja, ja viņai bija jāpalīdz ar apkopšanu. Tāpat, viņai nepatika runāt ar personālu.

Mana kolēģe ar šo kundzīti darbojās visu rītu un stumdīja viņu atpakaļ uz istabu ratiņkrēslā pēc maltītes. Kundzīte visu rītu bija viegli aizkaitināma. Kamēr ratiņi tika stumti pa koridoru, kolēģe ar veco kundzi runāja un vaicāja, vai pie viņas ieradīsies ģimene. Kundzīte atbildēja, lai viņa pie velna aizveroties un turpina stumt. Kolēģe tajā brīdī sastinga, uzlika ratiņkrēslam bremzes, aizgāja uz kabinetu, paņēma savu somu, iesēdās mašīnā un aizbrauca. Mēs viņu tā arī vairs neredzējām."

"Es kādreiz strādāju grāmatnīcā ar diviem puišiem vārdā Šons un Vorens. Šons bija īsteni skarbs preteklis, kurš mīlēja aizskart cilvēkus un palīst zem to ādas, tāpēc daudzi viņu ienīda, taču neviens viņu neienīda vairāk par Vorenu. Vorenam bija problēmas ar dusmu savaldīšanu, tāpēc viņa emociju izplūdi pēc tā, kā Šons viņu kacināja, bija tikai laika jautājums. Mēs visi zinājām, ka starp viņiem abiem kādā brīdī īstenosies ķīviņš. Tas, ko mēs negaidījām – ka tas notiks aiz kases letes divas dienas pirms Ziemassvētkiem, apmēram 100 cilvēku priekšā.

Es biju otrā grāmatnīcas galā, kad viss sākās, un kamēr paspēju tikt līdz abiem, kautiņš jau bija izšķirts. Es nezinu, ko Šons Vorenam pateica, bet Vorena vadzis beidzot bija lūzis un viņš bija iekaustījis Šonu. Tā kā Vorens uzsāka kautiņu, mēs teicām, lai viņš dodas mājup, bet Šons palika pie kases. Tikmēr es palīdzēju kādam pircējam atrast grāmatu mūsu datorsistēmā, kad blakus man notika vēl viena sadursme. Vorens bija noņēmis sava skapīša slēdzeni un tagad ar to dauzīja Šona galvu. Man bija jāsatver Vorens, jāpabīda malā un jānomierina, lai dodas prom. Tad es devos atpakaļ pie pircēja, lai turpinātu palīdzēt atrast grāmatu, bet Šons devās grāmatnīcas aizmugurē, lai sevi nomierinātu.

Šons beigās aizgāja no darba, jo baidījās, ka viņu atlaidīs (es nezinu, vai tiešām tā būtu bijis), bet Vorenu tiešām atlaida. Pēdējais, ko par Vorenu dzirdēju, ir tas, ka viņu tiesāja par slepkavības mēģinājumu pēc tam, kad viņš bija sadūris bijušās draudzenes jauno draugu kaklā ar pildspalvu."

"Es mēdzu strādāt laboratorijā, kur visi kolēģi bija sadalījušies kliķēs. Astoņas sievietes vienā telpā 40 stundas nedēļā ar priekšnieci, kas iedrošināja tenkot. Visas vecumā no 21 līdz vēliem 50 gadiem. 21 gadus vecā kolēģe bija sākusi strādāt laboratorijā studiju laikā, tika paaugstināta par pilna laika darbinieci, bet nekad neatkāpās no savas studentes mentalitātes. Vienai no pusmūža kolēģēm bija apnicis bērnišķīgums, kas valdīja darbā, tāpēc izlēma pasludināt likumu - "mēs esam kolēģes, ne draudzenes, pārstāj mani pratināt par privāto dzīvi". Gados jaunā kolēģe nevarēja paciest šo ideju, ka vecākā kolēģe negrib draudzēties, un piedzīvoja histērisku un raudošu sabrukumu. Visas šīs drāmas laikā priekšniece ņēmās būt par mierinošo starpnieku, kas lika man justies ļoti neērti."

"Es strādāju veterinārajā slimnīcā un mums bija jātaisa rentgens kāda suņa vēderam, jo tam bija caureja un viņš vēma, tāpēc suns bija jātur guļus uz muguras. Tas bija cienījama izmēra suns (pitbula sugas), tāpēc tas bija divu cilvēku darbs. Es sagrābu priekškājas, bet mana kolēģe satvēra pakaļkājas, un mēs mēģinājām noturēt dzīvnieku taisnu uz muguras.

Tad suns sāka spēcīgi kakāt un apstrādāja manu kolēģi, nosedzot viņu ar fekāliju strīpu, kas sniedzās no viņas krūtīm līdz matu celiņam uz galvas. Viņa galīgi satrakojās, kliedza, lamājās, rīstījās. Tā visa laika gan suns vismaz tika pie rentgenuzņēmuma!

Mēs visi raudājām no pamatīgās smieklu lēkmes (apkakātā kolēģe būtu darījusi to pašu, ja būtu mūsu vietā, jo tas bija kā pasmieties par ģimenes locekli). Pat viņa par to pasmējās. Pēc vairākām dienām."