Vīrietis – gaļas gabals ar maku. Kā dzīvo un iztiek Rīgas konsumantes  (10)

Konsumācija (no latīņu valodas "consumo" – "patērēt, izmantot") – restorānu, naktsklubu un dažādu izklaides iestāžu pieprasījuma stimulēšana. Ar konsumāciju parasti nodarbojas jaunas (reizēm arī ne pārāk jaunas) meitenes: viņas mudina bāru, klubu un tamlīdzīgu vietu apmeklētājus pirkt ēdienus, dzērienus un citus pakalpojumus, saņemot procentus no viesu samaksātās naudas. Lielā daļā šādu izklaides vietu konsumācija neparedz intīmpakalpojumus, bieži vien pret to ir noraidoša attieksme, bet mēdz gadīties, ka darba pienākumos ietilpst arī tas.

Anna – efektīga blondīne ar lielisku humora izjūtu un iespaidīgu kosmētikas slāni, zem kura ar grūtībām var nojaust patiesos sejas pantus un vecumu. Pabeigusi provinces skolu, jauniete domāja, ka būs mājturības skolotāja, – apmēram tāda, kāda bija viņas mīļākā skolotāja.

Ģimene nevarēja Annai pilnībā segt dzīvošanas izmaksas Rīgā, tādēļ, iestājusies augstskolā, jauniete tūlīt sāka meklēt iespēju piepelnīties. Un pievērsa uzmanību sludinājumam, kurā aicināja darbā "go-go" dejotājas klubā par "ļoti labu samaksu". Anna bija kautrīga meitene, kas patoloģiski baidījās pirmā uzsākt sarunu ar vīrieti, kosmētiku lietoja minimāli un, izdzirdot vārdu "sekss", nekontrolējami sarka. Tāpat viņu nedaudz mulsināja klubu dejošanas pieredzes trūkums (tautas deju kolektīvā gūtās iemaņas neskaitās), taču laba samaksa par radošu darbu viesa optimistiskas cerības.

Ierodoties uz pārrunām, Anna uzzināja, ka dejošana ap stieni, tērptai bikini, nav viss. Precīzāk sakot, solījums "laba samaksa" neattiecas uz šīm sievietēm. Visienesīgākais darbs sākas uzreiz pēc tam, kad, pagrozījušās prožektoru gaismās, meitenes dodas "izģērbt" klientus, kas uzvilkušies, vērojot puskailās dejotājas. Kā apgalvoja saimnieki, viņi "ne uz ko neuzstāj", taču galvenais mērķis – lai klients pasūta dzērienus no dārgās kartes – pēc iespējas vairāk un dārgāk. Kā sieviete to panāks – viņas darīšana.

Pie staba Anna "pierada" pārsteidzoši vienkārši – izrādījās, ka kaujas krāsojums un pašrocīgi ar fliteriem un pērlītēm izšūtais peldkostīms ir daudz labāka aizsardzība par kaujas bruņām. Un arī zālē viņa viegli iejutās bargās likteņa pavēlnieces lomā – uzticīgi klausījās slāvu vīrieša kārtējās vaimanas, tēloja rāmumu un lēnprātību karstasinīga indieša kompānijā, veikli sita pa pārdzērušos britu pirkstiem, viņu sašutumu slāpējot ar apžilbinošu smaidu. Tos, kuri vēlējās ko vairāk, nesatricināmi atraidīja, liekot skaidri noprast, ka ne jau tādēļ ir tik ziedoša un apburoša. Problēma bija tikai ar alkoholu, pareizāk sakot ar tā daudzumu. Organisms izmisīgi pretojās: pret rīta pusi galva dūca, acis atsacījās lūkoties uz greizo pasauli, kājas – smaguma pilnas…

Anna pieredzējusi konsumācijas biznesa ausmu, pilnziedu un rietu. "Atceros vienu no pirmajiem bagātnieku klubiem, ko atvēra Krievijas uzņēmēji – ar varietē, "go-go", konsumāciju un "jumtu". Viss būtu bijis labi, bet, kad viens līdzīpašnieks ieradās no Maskavas kontrolēt… Viņam bija paradums – norādīt ar pirkstu uz kādu no meitenēm: gribu. Kad pirksts pagriezās pret mani, es aizcirtu durvis. Vēlāk to pašu atkārtoju ne reizi vien – citos klubos. Reizēm sauca atpakaļ, atvainojās."

Nekādu tikumu un robežu, toties naudas ziņā tie bijuši "zelta" laiki. Tagad viss esot mierīgāk, caurspīdīgāk un skaidrāk, taču, kā novērojusi Anna, konsumantes profesija skaidri un neizbēgami noriet. Tūristu Rīgā kļūst mazāk, viņu maksātspēja ir aizvien zemāka, biznesa reputācija dažādos tūrisma ceļvežos – bēdīga. Pieradusi pie azarta pilnās naktsdzīves, Anna vairs nespēj sevi iedomāties, atgriežamies pedagoģijā, tādēļ nolēmusi doties uz kādu no Skandināvijas valstīm, kur pēc kolēģu stāstītā meitenes var legāli sev pelnīt ne tikai bezrūpīgu dzīvi, bet arī sarūpēt pensiju. Veiksmīgā kārtā šajos darba gados Rīgā angļu valodu apguvusi pilnībā.

Pirms pamest Latviju, Anna piekrita atklāt sava amata noslēpumus portālam "Delfi" – ar nosacījumu, ka stāsts tiks publicēts, kad blondīne jau būs tālu projām. Visām fotogrāfijām rakstā ir tikai ilustratīva nozīme.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Sludinājumos, protams, neviens neraksta: "Meklējam konsumanti". Ar tādu atklātību saskāros tikai vienu reizi – pirms gadiem pieciem. Parasti meklē dejotājas, "go-go" vai oficiantes. Bieži vien nevis pieņem pastāvīgā darbā, bet nolīgst kā pašnodarbinātās personas – "mākslinieces". Redz, meitene piedāvā šovprogrammu, bet tas, ar ko viņa nodarbojas brīvajā laikā, – mēs to nezinām un uz mums tas neattiecas.

Pat nezinu, vai Latvijā ir tāda profesija – konsumante. Skandināvijā ir. Sarakstoties ar klubu, kurā tagad strādāšu, biju pārsteigta, cik ļoti atstrādāta viņiem ir šī nozare – līdz pat sīkumiem un nodokļiem. Bet pie mums – it kā nav aizliegts, policija mūs nerausta, ja vien kāda iestāde nekļūst pārāk nekaunīga un neuzraujas, bet tas viss ir kaut kā pa pusei legāli. Ja tu esi gatava dejot arī striptīzu – klubam nepieciešama atsevišķa licence, turklāt 100 metru attālumā nedrīkst būt neviena valsts iestāde, kas Vecrīgā ir ļoti sarežģīti.

Ar konsumāciju pārsvarā nodarbojas vietējās meitenes vecumā no 18 līdz 40 gadiem – gan rīdzinieces, gan sievietes no mazām lauku pilsētiņām un ciemiem. Parīzē esmu redzējusi arī "kolēģes", kas vecākas par 50 gadiem, – viņas uzvedās ļoti pašpārliecināti, pat lecīgi. Iespējams, arī mūsējās izaugs līdz tiem gadiem, kur gan "meitenei" likties līdz pensijai, ja viņa radusi pie vieglas naudas? Starp mums runājot, nav nemaz tā nauda tik viegla, bet vienā reizē summa var būt arī ļoti liela. Laikam šajā amatā ir kaut kas no azartspēlēm – vēlme izcelt lielo čunguru. No tādas spēles pakāpeniski kļūsti atkarīga un vairs nespēj apstāties.

Bijušo kolēģu pulkā ir daudz studenšu – meitene atbrauc uz Rīgu studēt, meklē piepelnīšanās iespējas un nokļūst kādā no šiem klubiem. Bet vieglā nauda un nakts dzīve ievelk. Pirmkārt, galva no rīta dūc – nav spēka lekcijām, otrkārt, meitenes aptver, ka tādas summas nākotnē viņas varēs pelnīt vai nu ārpus Latvijas, vai arī ilgi un smagi kāpjot pa karjeras trepēm. Bet ir starp mūsējām arī meitenes, kuras paguvušas pabeigt augstskolu, ir arī maģistres.

Lielākā daļa, protams, slēpj savu nodarbošanos – pat no paziņām un ģimenes. Saka, ka ir dejotājas, administratores vai oficiantes. Jo, lai ko arī neteiktu, sabiedrībā mūsu amatam nav tas gaišākais un pozitīvākais imidžs – lielākā daļa mūs nosoda. Jo īpaši tie, kas nekad nav bijuši klubos. Šiem morālistiem patiesību var klāstīt ilgi un dikti, tāpat nenoticēs. Pat, ja realitātē tu neej tālāk par sarunu par naudu (būtībā – psihologa darbs).

Ja kāda no meitenēm apprecas un dzemdē, bet laikus nepamet šo darbu (bet tam nepieciešams ļoti turīgs vīrs), laulība ļoti ātri izirst – naktsmaiņas, greizsirdība, alkohols, labie "draugi" mēlneši padara savu melno darbiņu. Ja gribi laimīgu ģimeni – ej projām. Bet vēl labāk – aizbrauc.

Kolēģu lokā puišus neesmu sastapusi – ja kāds no klientiem pēkšņi sagrib veču sarunas, viņam blakus var apsēsties apsargs un papļāpāt. Galvenais, lai lej atbilstoši cenrādim. Atšķirībā no vīriešiem sievietes pie mums nenāk vienas. Gadās, ienāk pāris meitenes, bet parasti viņas ilgi neaizkavējas. Seksuālās minoritātes arī nav mūsu profils, viņiem ir savas atpūtas vietas.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Klienti man nekādas romantiskās jūtas un emocijas neraisa. Rupji izsakoties, vīrietis mūsu profesijā – tas ir gaļas gabals ar maku. Tiesa, ne jau visi ir mēsli, gadās satikt interesantus un labus (droši vien) cilvēkus. Bet – nekādu siltu jūtu. Tas fakts, ka viņš atnācis uz mūsu klubu, man darbojas kā stopsignāls. Lai gan ir meitenes, kas iemīlas klientos un pat apprecas. Bija laiki, kad norvēģi speciāli brauca šurp – sievu lūkoties.

Vairums klientu, pats par sevi saprotams, ir ārzemnieki. Bet mēdz būt arī vietējie, kas ļoti bieži ir pastāvīgie apmeklētāji, kuriem vakari šādos klubos ir dzīvesveids. Vecums ir ļoti dažāds: no 18 līdz pat "pēc 80". Ticiet man, šis nebūt nav izmisušo impotentu pulciņš – mūsu klientu vidū ir ļoti daudz jaunu un itin simpātisku vīriešu. Jo īpaši no tādām "vīrišķīgām" valstīm kā Dānija, Vācija, Norvēģija – viņiem tur ir kaut kādas problēmas ar savējām sievietēm, ļoti neatkarīgas. Kā kas – gatavas sūdzēt tiesā.

Meitenēm nepatīk strādāt ar skaļām kompānijām – viņi cits citu cenšas atrunāt, visā dalās, izdomā, pārdomā… Ar vientuļniekiem viss ir vienkāršāk – viņi klubā ierodas ar konkrētu mērķi, zina, ka grib patusēties, ka pie viņiem piesēdīsies meitene, ka viņiem būs jāizdod nauda. Vislabākie klienti ir tie "vecumā pēc…" – viņi augstu vērtē sarunas, viņi ir labi situēti, nobrieduši.

Lielākā daļa klientu ir ģimenes cilvēki, bet es cenšos šo tēmu nepieminēt. Viņi nejūtas ērti, to apspriežot. Ja pats gribēs – lai sāk raudāt, cik viss ir slikti, es pati detaļās nelienu. Vienkārši klausos un nepārtraucu, kā to dara viņu sievas.

Kādēļ viņi pie mums nāk? Vieni grib parādīt, cik bagāti ir, – turklāt nebūt ne vienmēr tā ir. Bet es viņu ilūzijas neatmaskoju. Lai jau fantazē, galvenais, lai maksā īstu naudu.

Esmu pamanījusi, ka cilvēki, kuri dzīvē sasnieguši augstu statusu, vēlas, lai mēs viņus… pazemotu. Lūdzas, lai viņam liek mazgāt traukus virtuvē, vai pieprasa, lai viņam uzmin tā spēcīgāk un sāpīgāk ar papēdi. Kaut kādā mērā viņus var saprast – cilvēks šajā dzīvē ir pieredzējis visu, viņam ir liels uzņēmums, visi ir padotie, kas baidās iebilst kaut vārdiņu. Viņam ir garlaicīgi, vajag spēcīgas emocijas. Un otrādi – ja vīrietis vēlas pazemot meitenes, parasti tas liecina, ka viņam nav ne naudas, ne statusa – dzīvē viņš tiek pazemots, tādēļ nāk pie mums atriebties.

Man patīk klienti, ar kuriem pašai ir interesanti papļāpāt un uzzināt ko jaunu, citādi var sajukt prātā. Un interesanto ir daudz, jo cilvēki sabrauc no visām pasaules malām – stāsta par savu zemi, pilsētu, tradīcijām. Viņiem patīk radīt gudru un viszinīgu iespaidu, viņi grib dzirdēt komplimentus.

Tādās sarunās var uzzināt un izprast vispārsteidzošākās lietas – no britu lordu palātas sistēmas līdz japāņu intīmpakalpojumu endze-kosai niansēm un nelaiķu modei. Tu vari sastapt gan zinātnieku ekologu, kuru satrauc pasaules okeāna piesārņojums, gan biznesa guru, kurš ieradies Rīgā, lai vadītu darījuma sarunas augstākajā līmenī. Tagad daudzi apspriež Krievijas un ASV situāciju, Putinu, Obamu. Interesanti, ka viesi no Krievijas par to runā reti, savukārt amerikāņi un zviedri ienīst Putinu un it visur saskata "krievu mafijas" pēdas. Mēdz būt arī klienti ar zilajām asinīm – aristokrāti, kā viņi paši apgalvo.

Agrāk mēs dzināmies pēc norvēģiem un skandināviem, viņi bija ideāli klienti – mierīgi, jautri, naudīgi, cienījami uzvedās. Turklāt zviedru zvejnieks pelna vairāk nekā mūsu profesors. Tagad viņiem ir krīze – nervozi, nomākti, cenšas tērēt pēc iespējas mazāk. Sēž un knauzerējas. Vācieši, arī turīgie, vienmēr skopojas. Itāliešus nevaru ciest, jo īpaši "ragazzo la Milano" – iztaisās par dižiem mafiozi, bet cenšas apkrāpt sīkumos. Francūži visi ir nūģi (katrā ziņā tie, kuri līdz mums atbrauc) – viņus ir ilgi jākrata, bet reizēm tas ļoti skaisti un dāsni atmaksājas. Lietuvieši un igauņi mēdz būt tīri nekas – viņi bieži vien ir pastāvīgie apmeklētāji.

Un ir tādas tautības, par kurām nezini, ko sagaidīt – poļi, francūži, krievi. Starp citu, klienti no Krievijas mēdz būt gan labie, gan sliktie. Agrāk, Jūrmalas festivālu ziedu laikos, pie mums ne mazums tautas brauca no tā naudīgā burziņa. Starp viņiem arī tādi, kas gadu no gada atgriezās. Arī slavenības. Tie gan visbiežāk brauca ar konkrētu mērķi – kaut ko iedzēruši vai iešņaukuši, viņi negrasījās apstāties pie sarunas. Bet klubos vienmēr ir pietiekami daudz meiteņu, kuras neatteiks zvaigznei prieciņu.

Īsumā – jābūt psihologam. Atradīsi īsto atslēdziņu – nopelnīsi. Protams, pēc noklusējuma praktiski visi ierodas ar mērķi vai cerību saņemt "pilnu programmu", bet, ja viņiem trāpīsies sarunu žanra profesionāle, tad no kluba aizies visnotaļ laimīgi, kaut arī būtībā nesaņēmuši kāroto. Es ar ceremonijām neaizraujos – ja kļūst nekaunīgs, šauju pa rokām. Galvenais – visu pareizi apspēlēt, lai viņš neapvainojas, jo pēc tam mani cienīs – daudziem tāda principialitāte pat ļoti patīk. Bet ir arī dumjākas meitenes, viņu vienīgais ierocis atrodas starp kājām.

Jāatzīst, ka pēdējā laikā daudzi klubi nevēlas izskatīties kā izvirtības perēkļi, grib uzturēt solīdu un respektablu imidžu. Jo tagad vieglās naudas nav tik daudz, bet pastāvīgos klientus aizvien biežāk biedē problēmas ar likumu.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Mūsu uzdevums – dejot pie stieņa, bet vēlāk sastādīt kompāniju kluba viesiem. Kāds pasauks tevi, pie kāda cita pieiesi pati.

Galvenais uzdevums – lai klients sēdētu ilgi, dzertu dārgi un pēc iespējas vairāk cienātu meitenes ar kokteiļiem un šampanieti. Šampanieša cena reizēm pārsniedz 1000 eiro par pudeli, klienti biežāk pasūta dzērienus no "vidējās" klases – 300 līdz 500 eiro robežās par pudeli.

Protams, mūsu mērķis – pie lielāka pasūtījuma izdzert pēc iespējas mazāk. Te ir daudz dažādu knifu. Var sarunāt ar bārmeni, lai dzērienu samaina pret nevainīgu sulu – ja pasūta glāzi, tas var nostrādāt, bet ja pudeli – nē. To atver klienta klātbūtnē. Var vienoties ar draudzeni, ka tā novērsīs klienta uzmanību, kamēr tu izlej alkoholu kādā puķu podā. Bet klienti arī nav muļķi – ir tādi principiālie, kuri pārbauda, ko tu dzer. Un kļūst zvērīgi nikni, ja atklāj citu dzērienu. Dažas meitenes virtuozi izgrozās no situācijas, sakot, ka nav higiēniski dzert no vienas glāzes vai caur vienu salmiņu. Pārējās – dzer.

Protams, ar laiku klienti noreibst, sāk iemīlēties un prasīt ko vairāk, tērējot aizvien vairāk naudas cerībā tevi pieliet līdz vajadzīgajai kondīcijai un pacelt savu "cenu" tavās acīs. Reizēm finišā uzvedas pavisam lopiski – gadās, ka izģērbjas, demonstrējot savus orgānus. Bet tā jau vairs nav mana problēma. Es nevaru pārdzīvot par visiem, sak, kā viņš, nabadziņš, sievai paskaidros iztērēto naudu un nakts scenāriju.

Vēl pirms gadiem septiņiem vecpilsēta bija ļoti bīstama vieta ar dubultajiem cenrāžiem (vienu rādīja pie kluba ieejas, pavisam citu, piestādot rēķinu) un dubultajiem pakalpojumu komplektiem. Mana amata veterānes stāsta, kā trekno gadu kulminācijā piedzērušajiem klientiem vienkārši spēra kredītkartes: vienā reizē kodu ievadīja klients, bet pēc tam no viņa kartes naudu noņēma visi pēc kārtas, pilnībā iztukšojot. Tagad tādas lietas nenotiek, lai gan ik pa laikam parādās stāsti par kārtējo "policijas veiksmi", atmaskojot nelegālu džakuzi vai masāžas salonu.

Ir meitenes, kas klīst pa Vecrīgu, ķer iereibušus ārzemniekus un ved uz "superīgām vietām" – tas, protams, ir zemāk par zemi. Protams, ar tādu dūdiņu, kas neciena sevi, neviens arī neceremonēsies.

Mēdz notikt arī tā – klients pāris gadus apmeklē vienu un to pašu meiteni klubā, bet tad pēkšņi nomaina kursu uz citu, kas sagaidījusi viņu pie ieejas un apsolījusi visu. Agrāk jauniņās par tādiem izgājieniem varēja atrauties – dažai izplūkāja matus, aplēja ar šampanieti, pagrūstīja. Tagad meitenes sākušas cienīt vispārējos noteikumus – klientus cita citai no rokām ārā nerauj.

Tā kā naudas Latvijā vairāk nekļūst, daudzas kolēģes laiku pa laikam dodas "viesizrādēs". Visriebīgākie stāsti parasti ir par Itāliju. Tur viss notiek kā vistu kūtī – nobružāta skatuve ar stieni centrā, veči grozās riņķī un izvēlas meitenes kā tirgū, visu apgrābstot un teju vai iebāžot galvu tev rīklē. Viņi uzskata, ka ir visskaistākie un neatvairāmākie, bet viss apkārtējais – sū.. uz kociņa.

Toties Norvēģijā un Dānijā ir šiki klubi, Neviens tur tevi nedrīkst ne aizskart, ne pazemot. Par tevi maksā nodokļus un apdrošināšanu. Runā, ka agrāk tur varēja pacelt līdz pat astoņiem tūkstošiem mēnesī, bet tagad krietni mazāk – krīze. Bet krīze arī pie mums ir krīze. Tur vismaz jūties kā cilvēks.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.

Nesaprotu sievietes, kuras par 300–400 eiro mēnesī var visu dienu stāvēt aiz letes. Es tā nevaru. Arī vienkārša dejotāja vai oficiante nevar normāli nopelnīt. Būtībā mans amats daudz neatšķiras – es sniedzu psiholoģiskus pakalpojumus par dzeramnaudu. Reizumis – itin pieklājīgu.

Jā, tagad ir kliedzoša ekonomiskā krīze – ja pirms trīs, pieciem gadiem klients miera vējos varēja vienā naktī klubā atstāt 15 tūkstošus, tagad viss ir daudz pieticīgāk. Toties bez klajas krāpšanās. Klientam jau pie ieejas rāda cenrādi – viņš ir lietas kursā, kas un cik maksā. Tālākais jau ir viņa brīva izvēle.

Ir klubi, kuri garantē kaut kādu nelielu pastāvīgu samaksu (ja klientu nav vai to ir maz), bet pamatā visas meitenes strādā uz procentiem – trešdaļa no izdzertā ir tavējā. Gadās, ka naktī saskrien daži tūkstoši, bet daudz biežāk – pa nullēm. Agrāk 2–3 gados varēja nopelnīt dzīvoklim, tagad vairs ne. Un, jā, vien retā no manām kolēģēm spēj kaut ko sev atteikt, lai iekrātu. Darbs ir smags, tādēļ brīvajā laikā gribas dzīvot, neskaitot kapeikas, – drēbes, rotas, mašīna, restorāni…

Nezinu, kā francūzietes to dara, bet man ir aizdomas, ka veselība ilgi neturēsies – galu galā alkohols un negulētās naktis dara savu. Tādēļ gribu ārzemēs sapelnīt kaut kādu summu un pārtraukt šo nodarbi. Iespējams, atvēršu psiholoģijas praksi – lai nu kur, bet šajā nozarē esmu doktors, vai ziniet. Kļūt par kāda sievu – tas noteikti nav man. Pārāk labi pazīstu vīriešus.

Tev ir interesants stāsts par savu profesiju? Par tās plusiem, mīnusiem, zemūdens akmeņiem? Vēlies citus brīdināt vai, gluži pretēji, iedvesmot? Raksti mums redakcija@delfi.lv, izmanto Delfi Aculiecinieks pieteikumu formu vai raksti mums Facebook! Mūsu žurnālists sazināsies ar tevi. Redakcija garantē anonimitāti.