Savā stāstā piekrita padalīties arī Elīna, kas vēlējusies pamainīt savu ikdienu un iegūt jaunu darbu. Viņa atsaukusies uz darba sludinājumu, kuram sākotnēji nav atbildusi visām prasībām. Tomēr, aizejot uz darba interviju, uztraukums par to, ka varētu īsti neatbilst konkrētajam amatam, drīzāk pāraudzis neizmērojamā vilšanās sajūtā. Situācija iegrozījusies pavisam citādāk.
"Pieteicos darbam par tekstu autori, interneta veikala administratori. Īsti vairs neatceros, kāds bija amata nosaukums. Izlasīju aprakstu un prasības. Šķita, ka ne visam atbilstu, ka man trūkst pieredzes un zināšanu, bet sadūšojos un pieteicos. Biju patīkami pārsteigta, kad mani uzaicināja uz interviju," atminas Elīna."Intervijā parunājāmies. Šķita, ka viss iet labi, bet sarunas beigās man sacīja, ka es neatbilstu prasībām – esmu pārāk kvalificēta šim darbam. Biju ļoti apjukusi. Intervētājs vēl priecīgs teica, ka citādāk jau gribētu ar mani sadarboties. Vēl pajautāja, vai drīkst man zvanīt un piesaistīt citiem projektiem… Pēc tam tā arī nesapratu, kāpēc mani vispār uzaicināja, jo es biju savā CV norādījusi savu izglītību un darba pieredzi. Motivācijas vēstulē vēl biju pierakstījusi citas prasmes, ko esmu apguvusi ikdienā, bet par ko CV nerakstu, jo tām nav pretī "papīra". Es jutos ļoti savādi – it kā jau patīkami, ka pasaka, cik gudra, pieredzējusi un zinoša esmu, bet tajā pašā laikā biju nedaudz dusmīga, jo šķita, ka mans laiks ir izniekots. Vai tiešām tas, ka zinu vairāk, nozīmē, ka nevaru darīt darbu, kur vajadzīgs mazāk zināšanu? Es nebūtu iebildusi arī darīt kaut ko vienkāršu, jo tajā laikā rakstīju maģistra darbu un būtu priecājusies darīt darbu, kas ļauj smadzenēm atpūsties. Šķita arī dīvaini, ka man nedeva iespēju paskaidrot, vai man šķiet, ka varēšu darīt kaut ko vienkāršāku. Nejautāja, vai man nebūtu garlaicīgi. Vienkārši – tu esi pārāk laba un viss. Varbūt nosprieda, ka nevarēs man samaksāt vai kaut kā tā..."