Diskriminācija, veselības problēmas un uzmākšanās: iemesli sievietes darba dzīves sabrukumam  (16)

Kā norādīts portālā "Forbes", sieviete var saskarties ar vienu vai dažiem no nosauktajiem punktiem, jo daļa no tiem ir normāla ikdienas parādība, kas īslaicīgi ietekmē darba dzīvi. Tomēr daļa no krīzēm ir nopietnu problēmu sākums vai norāde – ir jārīkojas!

Parasti tiek runāts par citiem elementiem darba dzīves krīzēs, tomēr, piemēram, hroniskas saslimšanas vai tādas, kurām nepieciešama sarežģīta ārstēšana, būtiski ietekmē arī darba ikdienu. Portālā "Forbes" dzīves mākslas pasniedzēja Keitija Kaprino (Kathy Caprino) atklāj, ka te gan var iedziļināties arī no pavisam pretēja aspekta, piemēram – ko mēs patiesi domājam, tomēr nesakām skaļi. Viņa atklāj, ka slimojusi ar hronisku trahejas iekaisumu, līdz vienā dienā tika atlaista no savas vadītājas amata, un pazuda arī iekaisums. Tāpēc veselība nav viennozīmīga, tā jāvērtē kompleksi, individuāli un pat iekļaujot psiholoģiskos aspektus.

Jāpiebilst, ka sievietes veselību var apdraudēt arī slimības, ko nav iespējams kontrolēt, piemēram, endometrioze. Tās laikā audi, kas ir līdzīgi dzemdē esošajiem, attīstās ārpus tās, un sieviete cieš no sāpēm menstruāciju, ovulācijas un dzimumakta laikā, asiņošanas, nespēka, vēdera izejas problēmām. Šie visi aspekti būtiski ietekmē arī darba spējas.

Pieredzes stāstus par saskaršanos ar endometriozi lasi šeit.

Runa ir par jebkāda veida zaudējumu – tuvinieku, šķiršanos no mīļotā, iekārojamā darba vai atpalikšanu no mērķa. Zaudējuma sāpes ir kā sava veida iesprūšana un palikšana konkrētā vietā un laikā, tās ir arī skumjas par notikušo. Lai kā tas notiktu un kādā bezizejas situācijā sieviete būtu nokļuvusi, jācenšas no tās izkāpt. Kaut vai ar apzināšanās palīdzību, ka šāda problēma pastāv. Iespējams, zaudējums ir bijis saistīts ar ko tādu, kas barojis pašapziņu. Līdz ar zaudējumu – zūd arī tā. Ja šī krīze skārusi arī tevi, centies meklēt palīdzību, ja tas ir nepieciešams.

Ir brīži, kad pati sieviete uzdod sev jautājumu – kāpēc es tā uzvedos? Tas līdzinās vilšanās sajūtai sevī vai kaunam par padarīto, kas saistīts ar darbu vai citu dzīves aspektu. Saprotams, ka pašcieņas trūkums ietekmē arī uzvedību darbā, kas kārtējo reizi var novest pie krīzes situācijas. Arī šajos gadījumos ir kritiski jāizvērtē – kāpēc rodas šāda uzvedība, kādi apstākļi ir vainojami vai tieši pretēji, iespējams, gaidāms vēl kāds nopietnāks personīgās krīzes aspekts.

Problēmas ar kolēģiem vai vadību var kļūt par pamatīga stresa iemesliem. Tiklīdz izjūti pazemojošu izturēšanos, objektīva vērtējuma zudumu vai saskaries ar pārspīlētu konkurenci, rūpīgi pārdomā visus iemeslus, kā risināt problēmas, vai dodies cita darba meklējumos.

Nopietnu krīzi darbā var izraisīt arī neiestāšanās par sevi un sava viedokļa noklusēšana vai pilnīga neizpaušana. Kā norādīts portālā "Forbes", tas parasti ir saistīts ar bailēm no kritikas, ideju vai viedokļa noraidīšanas un sava veida soda saņemšanas. Iespējams, tas kādā veidā ir saistīts ar pagātnes pieredzi, piemēram, bērnībā cieņā bija klusēšana vai par atšķirīgu viedokli tika saņemts brāziens. Tomēr šajos gadījumos ir jāmēģina pārkāpt pāri bailēm, jo bez komunikācijas divos virzienos darba ikdiena kļūs arvien sarežģītāka un līdzināsies krīzei katru dienu.

Diemžēl šādas situācijas pastāv – sieviete turpina strādāt pēc pieredzētas emocionālas vai fiziskas vardarbības. Te gan lielākoties ir jāsaprot, kāpēc ir bailes pamest šādu darba vietu. Šādos gadījumos kolēģi vai darba devēji var būt labi manipulatori, kas kādā veidā "piesien" konkrētajam darbam, kad sievietei šķiet neiespējami pamest darbu. Tomēr, lai cik dziļā krīzē ir nokļūts – jāspēj rīkoties! Bez konkrētām darbībām šādas situācijas darba vietā turpināsies, lai arī var šķist, ka nekur citur labāka vakance nav atrodama.

Vienmēr censties vairāk par citiem, iespējams, ir labi kādās noteiktās situācijās. Tomēr visam ir savas robežas, kas būtu labi jāapzinās un jānovelk jau darba uzsākšanas mirklī. Ja ikdiena darbā kļūst par nepanesamu vēlmi par katru cenu pārspēt kolēģus, kaut kas nav kārtībā. Visticamāk, tā kļuvusi par slimīgu apsēstību, kam nav nekāda sakara ar veselīgu konkurenci, sadarbību ar citiem un spēju uzvarēt un zaudēt. Šādās situācijās jāspēj novērtēt situācija. Iespējams, ir vērts doties sevis izpētes ceļojumā, lai noskaidrotu, kāpēc šāda vēlme – "vienmēr būt labākajam" – pastāv.

Domājot no citas puses, konkurence darba vietā var pastāvēt no vadītāju puses. Tā eksistē, piemēram, katrā situācijā tiek noraidītas idejas vai nopelti padarītie darbi, salīdzinot ar citiem. Šādos gadījumos iespējama saskarsme ar pilnvērtīgu novērtējuma zudumu. Ir vērts aizdomāties – varbūt citā darba vietā ir saudzīgāka un labāka situācija?

Ne vienmēr pie vainas būs apkārtējie. Nereti bailes par finansēm vai savu reālo talantu aizmiršana var novest pie problēmām darba vidē. Cilvēka iekšējā daba ir tikai pašam cilvēkam saprotama un analizējama, tāpēc, ja nepieciešams, ķeries pie darba!

Ne vienmēr pastāv finansiāla pārliecība. Tā gluži nav saistīta ar parādiem vai krīzes situācijām naudas ziņā, bet drīzāk – kā tiek uztvertas finanses plašākā mērogā. Ir vērts aizdomāties par savu "naudas stāstu" – vai tas ir pozitīvs, vai tieši pretēji asociējas ar trūkumu un parādiem bez gala un malas? Šīs bailes rada nevajadzīgu satraukumu jau tā stresa pilnajā darba dzīvē. Nereti tieši cilvēki, kam ir bailes par finansēm, neuzdrošinās un pat neredz apkārt klejojošās iespējas, kas būtiski var uzlabot naudas līdzekļu kopumu.

Realizējot savu ikdienas darbu, nereti tiek aizmirsts par savu talantu izmantošanu un iekļaušanu. Tad atkal rodas citas krīzes un nesapratne, kāpēc darbs kļūst par smagu nastu un nerada prieku. Citiem atkal ir bail pazaudēt labi atmaksātu darbu, lai gan tajā netiek izmantoti nevieni talanti, kas labi padodas. Tomēr nav jābaidās no iespējām realizēties jomās, kur ir atrodama kaislība vai patiess prieks un izdošanās – vajadzīgi tikai pareizie instrumenti un gatavošanās jauniem izaicinājumiem, kas var novest pie rītiem ar smaidu uz lūpām un sajūsmu par došanos uz darbu.

Vēlmes padarīt šo pasauli par labāku vietu dzīvošanai ir nosacīta katra izvēle. Tomēr, ko darīt, ja darba vieta neatbalsta vai nostājas pret konkrēto problēmu, bet tas tev ir svarīgi? Piemēram, liels rūpniecības uzņēmums neinteresējas par vides piesārņojumu vai ignorē darbinieka centienus norādīt uz konkrētiem punktiem, kas ietekmē lielāku sabiedrību. Izveidojas interešu vai vērtību nesaskaņa, kas var novest pie nopietnākas krīzes. Tomēr jāspēj palūkoties uz šo no dažādiem skata punktiem – vai ir vērts uzreiz iestāties par globālu vai vidē lielu problēmu? Sirdsmieram var palīdzēt doties mērķa virzienā maziem soļiem – iestāties nozares grupās, ar kurām sakrīt vērtības un idejas, vai pētīt risinājumus citās situācijās. Līdz ar to uz laiku var tikt panākts sava veida miers un sapratne no abām darba pusēm.

Dažreiz nepieciešams tikai apsēsties un reālistiski pavērot savu dzīvi no malas, lai atrastu problēmu cēloņus. Palīdzēt var apkārtējie – kolēģi, tuvinieki, draugi, kas nereti ir cilvēka spogulis un spēj ar savu skatījumu "trāpīt desmitniekā".

Ne tikai darbā, bet arī attiecībās ar ģimeni, vecākiem un bērniem, problēmas finansiālajā jomā un veselībā – cik viens cilvēks var izturēt? Šādās situācijās normāla funkcionēšana un eksistēšana vien ir grūta. Nereti norit pastiprināta aizbildināšanās, ka pie visām šīm situācijām nav paša vainas, kas lielākoties noved vēl lielākā purvā. Kā norāda Keitija Kaprino, neskaitāmi cilvēki nemaz neapjauš, ka viņiem reāli patīk dzīvot spriedzes situācijās, ka bez tām ir tukšuma sajūta. Te var palīdzēt tikai reāla un dziļa "rakšanās sevī", lai saprastu cēloņus. Ja nē, tad, iespējams, cīņa un spriedze var piepildīt ikdienu vēl ilgu laika posmu.

Par ideālu kombināciju tiek uzskatīts darba un personiskās dzīves līdzsvars, kad abas puses netraucē viena otrai, un pa vidu sieviete spēj uzturēt un atjaunot šo līdzsvaru. Tomēr nereti ir situācijas, kad darbs tiek "nests uz mājām" vai personiskā dzīve uz darbu. Tā apziņa, ka līdzsvaru neizdodas ieviest savā dzīvē, arī rada krīzi un spriedzi normālai pastāvēšanai. Viens no ieteikumiem ir sakārtot savas prioritātes, kas būs galvenie pieturas punkti, pie kā pieķerties. Vēlāk jāapzinās savas robežas, drosme pateikt nē un apņēmība mainīt esošo situāciju.

Galējā krīze var rasties brīžos, kad ir izteikta nepatika pret savu darbu. To varētu raksturot pat kā sava darba ienīšanu – katra diena sagādā rūpes, nevajadzīgu stresu un domas par darbu "sagriež vēderu". Te gan jāpiebilst, ka ir vērts aizdomāties par to, kas vēl šobrīd tur pie attiecīgā darba veikšanas. Tomēr ir arī labās ziņas – šāda tipa krīze var būt kā jaunas dzīves sākums, kad ir sasniegts zemākais punkts. Tas burtiskā nozīmē parāda, ka ir jāmeklē jaunas iespējas savā dzīvē.

Arī diskriminācija un aizspriedumi pret sievieti "tipisku vīriešu" darbos var kļūt par vienu no krīzes aspektiem. Nedrošība un ievainojamība darba vidē nudien nav nepieciešama un vēlama. Savās pilnīgi atšķirīgajās pieredzēs dalās Karīna un Anna, kuras pārstāv informācijas tehnoloģiju (IT) jomu. Kā ziņots Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta pētījumā – zinātnē, tehnoloģijās, inženierzinātnēs un matemātikā strādā tikai 14 procenti sieviešu.

Programmētāja Anna nav piedzīvojusi šāda veida problēmas, IT nozarē strādājot 10 gadus. Viņa norāda, ka netrūkst cilvēku, kas patiesi uzskata, ka tas nav sieviešu lauciņš, tomēr ikdienā ar aizspriedumiem un diskrimināciju viņa nesaskaras. Anna uzsver, ka profesiju dalījumam pēc dzimuma neredz nekādu pamatojumu: "Nevar jau tā teikt, ka tehniskas lietas ir tieši puišu lietas." Viņa norāda, ka tas attiecas arī uz to, ka vīrieši statistiski ir vairāk, tomēr visus vienā kategorijā likt nedrīkst. Anna iedrošina: "Ja tev kaut kas padodas, tad tev ar to ir jānodarbojas." Tāpat programmētāja norāda, ka ar zemāku novērtējumu dzimuma dēļ viņai nav nācies saskarties.

Savukārt ar pilnīgi pretēju pieredzi saskārusies programmētāja Karīna, kas nozarē darbojas piecus sešus gadus. Viņa ar diskrimināciju un aizspriedumiem sastapās jau studiju laikā. Karīna norāda, ka tas informācijas tehnoloģiju nozarē izpaudies kā sieviešu neuztveršana nopietni. Liela nozīme pat tiekot likta apģērbam – ja sieviete nav uzposusies, ir lielāka iespēja, ka viņu neuzskatīs par speciālisti.

Karīnai bijusi pat īpaši nelāga pieredze iepriekšējā darba vietā ar nevienlīdzīgu algu sievietei un vīrietim. Karīna jautājusi priekšniecībai, kāpēc kolēģis saņem vairāk par tādu pašu darbu, uz ko viņai tika sniegta atbilde: "Viņš ir vīrs, viņam jāuztur ģimene, bet tev lūpukrāsai pietiks ar šo."

Visu Annas un Karīnas stāstu lasi šeit.

Viedoklī par diskrimināciju sarunā ar "Viņa" dalās Rūta Muktupāvela, kas šogad kļuvusi par Rektoru padomes priekšsēdētāju. Savukārt kopš 2014. gada viņa kā pirmā sieviete ieņem arī Latvijas Kultūras akadēmijas rektores amatu. Muktupāvela norāda, ka daudz kas līdztiesības jomā ir atšķirīgs no pašām sievietēm – prioritātēm, spējām un vēlmēm iestāties par savām tiesībām. Viņa stāsta, ka daļai sieviešu nākas saskarties ar diskrimināciju un tad atliek vien izdarīt izvēli – norīt aizvainojumu, pamest vidi, kur notikusi diskriminācija, vai arī cīnīties par savām tiesībām.

Šeit lasi visu interviju ar iedvesmojošo Rūtu Muktupāvelu.

Visas pasaules uzmanība jau ilgāku laiku pievērsta #MeToo (#EsArī) kustībai, kurā gan sievietes, gan vīrieši atzīstas stāstos par seksuālu uzmākšanos ne tikai darba vidē, bet arī citur. Jāpiebilst, ka viss aizsākās ar populārā producenta Hārvija Vainstīna skandālu, kas seksuāli uzmācās vairākām aktrisēm. Kā sarunā ar "Viņa "norāda centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce: "Seksuālā uzmākšanās darba vietā ir aizliegta ar likumu." Viņa atklāj, ka pat zina gadījumu, kad par šāda veida nodarījumu uzsākta tiesvedība, kas beigusies ar mierizlīgumu.

Lāce stāsta, ka neskaitāmos gadījumos sievietēm uzmācies priekšnieks, bet viņas saskārušās ar pilnīgu bezspēcību. Lai sevi pasargātu, sievietei ir jāzina savas tiesības un jārīkojas tā, lai tās tiktu ievērotas. "Piemēram, nesen bija situācija, kad, sievietei peldoties, vīrieši viņu filmēja un izteica piezīmes, draudzene to pamanīja un nekavējoties pieprasīja safilmēto materiālu viņas acu priekšā izdzēst," tā Lāce. Šis gadījums nav noticis darba vidē, tomēr parāda, ka katra var saskarties ar šāda veida situācijām, kaut atpūšoties.

Vēl kādā citā situācijā sieviete paskaidrojusi vīrietim, kurš izteicis viņai piezīmes, ka šāda situācija varētu notikt arī viņa sievai, meitai, mātei. Vīrietis esot atvainojies. "Svarīgi ir uzsvērt, ka likums ir, bet jautājums ir par to, kā to piemēro – tas ir atkarīgs no policijas un tiesu sistēmas," nosaka Lāce.

Šeit uzzini vairāk par seksuālu uzmākšanos Latvijas sievietēm.