Astoņi cilvēku tipi, kuriem grūti sasniegt karjeras virsotnes  (1)

Ir cilvēki, kuriem neizdodas sasniegt karjeras virsotnes tādēļ, ka viņi netic paši sev. Viņi baidās no nezināmā un neveiksmēm, tāpēc neuzņemas atbildību, mājot kārotajam amatam ardievas. Taču bieži vien cilvēki nespēju gūt paaugstinājumu vai algas pielikumu noveļ uz arī uzņēmuma struktūru vai darba tirgu kopumā. Visiem šķiet, ka viņi pilda savus pienākumus pēc vislabākās sirdsapziņas, taču nereti neapzinās, ka sēdēšanu vienā un tajā pašā amatā gadu gadiem ietekmē arī tas, kā tiek veidota komunikācija ar kolēģiem, kā tiek plānots laiks un kā cilvēks kopumā sevi pasniedz citiem.

Lai saprastu, vai kaut ko profesionālajā jomā nedari greizi, nepieciešams uz sevi un saviem darbiem paskatīties no malas. Ja, kritiski vērtējot, turpinājumā minētajās cilvēku grupās jeb tipos atpazīsti arī kaut ko no savas ikdienas, mēģini pēc iespējas ātrāk no šādiem ieradumiem atvadīties. To ierobežošana palīdzēs ne tikai virzībai uz profesionālajiem mērķiem, bet arī saskarsmē ārpus darba telpām.

Pretējs tips ir upuri. Vienalga, lai arī kāds būtu ieņemamais amats vai kādi būtu pienākumi, cilvēki, kuri ietilpst upuru tipā, nekad neatzīst, ka kļūdījušies – visa pasaule pret viņiem vienkārši ir kā sazvērējusies. Tieši tāpēc viņiem ir grūti vai precīzāk – teju neiespējami pieņemt, ka tā ir viņu vaina, ka darbs nav izpildīts laikā vai veikts nekvalitatīvi. Tā kā upuri parasti ir pirmie, kas ar pirkstu rāda uz citiem darbiniekiem, viņi ātri vien zaudē apkārtējo cieņu, un, gluži tāpat kā pļāpas, tiek vērtēti kā neprofesionāli.

Taču gluži pretējs tips iepriekš minētajam ir vecmodīgie jeb darbinieki, kuri vienmēr atsaka un pieturas pie līdzšinējās lietu kārtības. Saprotams, arī kārtībai ir liela nozīme un strādāt vidē, kurā katrs kā 2+2 pārzina savus pienākumus, noteikti ir labāk nekā ikdienu vadīt haosā, taču mūsdienīgam darbiniekiem nemetas pumpas no jaunām idejām un piedāvājumiem. Vēlme visu saglabāt pa vecam var maksāt progresu un izaugsmi – ne tikai uzņēmumam, bet arī pašam sev.

Pārgudrīši ir nevis tie, kuri domā, bet labi paši apzinās, ka ir vislabākie un inteliģentākie. Problēma gan rodama tajā, ka šī ideja dzīvo tikai galvās, nevis tā būtu pierādīta ar reāliem darbiem. Ja kaut kas noiet greizi, netiek izpildīts iepriekš izvirzītais plāns, pārgudrīši nevis meklē problēmu esošajā situācijā, bet katram iebaksta ar pirkstu, ka šāds rezultāts ir vien tādēļ, ka netika pieņemts turēties pie viņu varianta. Pārgudrīšu pārcenšanās un vēlme norādīt uz savu taisnību un zināšanām parasti ir tā, kāpēc ar viņiem grūti veidot veiksmīgas koleģiālās attiecības. Šiem cilvēkiem viņu dabas dēļ ir grūti pierādīt savu ideju spožumu, jo to aizēno uzbāzīgā vēlme izrādīties.

Lai gan varētu šķist, ka parasti jaunieši ir tie, kuriem grūti turēt sevi grožos un apvaldīt savu straujo dabu, karstgalvis var palikt savā elementā arī 60 gadu vecumā, nespējot savaldīt savu raksturu. Ar šādu cilvēku ir grūti sastrādāties, jo emocijas parasti ņemt virsroku. Ja karstgalvja vadībā strādā vēl citi darbinieki, progress var būt apdraudēts, jo jebkuru vismazāko neveiksmi vai problēmu šī tipa pārstāvji uztver ārkārtīgi saasināti – paceļot balsi un izgāžot dusmas pār cilvēkiem, kuriem šajā brīdī ir nepieciešami uzmundrinājuma vārdi.

Ja arī tev emocijas bieži vien valda pār saprātu, ir jāstrādā ar sevi, lai varētu būt komandas spēlētājs, jo karjeras virsotnes ir grūti sasniegt vienatnē. Vairāk par karstgalvjiem un vēl citiem kolēģu tipiem, kas sastopami dažādās darbavietās lasi te.

Kā minēts iepriekš, reti kurš karjeras virsotnēs kāpj viens. Doma un ideja – es visu varu izdarīt vienatnē, ir muļķīga, un šī ir viena no kļūdām, kuru veiksmīgi cilvēki divreiz nepieļauj. Tieši tāpēc darba kolektīvā labāk nekļūt par vienpati. Ir svarīgi, lai tu būtu gatava darbam ziedot daudz, darīt netīkamus uzdevumus, meklēt veidus, kā savu piedāvājumu izcelt starp citiem, taču tikpat nozīmīgi ir arī saglabāt cilvēcību. Divas galvas ir gudrākas par vienu, tāpēc nekad nedrīkst noniecināt apkārtējos un ar rīcībām vai vārdiem likt viņiem justies mazvērtīgiem vai speciāli izcelt viņu kļūdas. Atceries, ka nekad nezini, kur dzīve tevi aiznesīs, un, iespējams, citā darba vietā šie kolēģi būs tavi priekšnieki.

Ja vienpaši parasti tiek saukti par cilvēkiem, kuriem nepieciešams iemācīties respektēt citus un nevis pamest viņus zem autobusa, bet gan padot viņiem roku, tad grūti profesionālajā jomā ir arī tādi, kuri atvainojas pilnībā visiem un par visu. Šiem ļaudīm parasti trūkst pārliecības par sevi. Viņi tik ļoti baidās no neveiksmēm, ka labāk jau sākumā atvainojas, ka ideja nav tik ģeniāla, kā citiem varētu šķist (lai gan reizēm tā ir labākā, kāda pēdējā laikā dzirdēta). Atceries, ideju klāstīšana jautājošā intonācijā vērtējama tikpat negatīvi.

Kā gūt pārliecību pār saviem spēkiem, lai celtu savu vērtību profesionālajā jomā, atradīsi šajā rakstā.