Piecas kaitinošas situācijas darbā un iespējamie risinājumi

Neviens cilvēks nevēlas, lai viņu sauktu par kaitinošāko visā darba vietā, tomēr līdz šim neglaimojošajam statusam var novest arī pavisam neapzinātas rīcības. Vai reizēm aizņemies no kolēģiem šķietamus sīkumus, bet aizmirsti pajautāt atļauju? Vai brīžos, kad zvana telefons, sarunai izmanto konferenču vai sapulču telpu, nevis runā turpat visiem blakus? Vai tu nāc uz darbu arī tad, kad tev ir iesnas un klepus tikai tāpēc, lai parādītu, cik ļoti nevēlies nevienu pievilt? Šīs ir tikai dažas no lietām, kas pārējos var raisīt dusmas, tādējādi ietekmējot arī spēju sastrādāties. Vairāk lasi šajā rakstā.

Taču, iedvesmojoties no "Real Simple", turpmākajās rindās skaidrosim, kā veiksmīgi atrisināt piecas kaitinošas situācijas darbā.

Lai nokaitinātu nekārtība, nav pat jāsēž pie viena galda – pietiks ar to, ja kolēģis, kura darba galds atrodas pretī un kurš pēc dabas ir nekārtīgs, regulāri atstāj savu krūzi nevietā, nomet āra drēbes, kur pagadās, nevīžo aiz sevis savākt un kopainā rada milzīgu bardaku.

Pirmais un labākais variants – runāt ar priekšniecību par tavas darba vietas pārcelšanu uz citu telpu vai stūri, kur ar šo kolēģi ir pēc iespējas mazāks kontakts. Atceries, ja viņš strādā uzņēmumā, tātad ir vērtīgs darbinieks, gluži tāpat kā tu, tāpēc ultimātu stādīšana priekšniecībai nebūs labākais variants.

Ja tomēr tavos spēkos nav sarunāt ar priekšniecību darba galdu maiņu, papildu sienas izbūvi vai jebkāda cita lielizmēra objekta novietošanu nekārtībai priekšā, nekas cits kā saruna neatliks. Atceries gan, ka ir ļoti maza iespēja, ka spēsi viņa nelāgo paradumi izdzēst kā nebijušu, tomēr aiz cieņas pret tevi viņš var kaut nedaudz mēģināt to ierobežot. Svarīgi gan savu nepatiku izteikt ļoti smalki, jo pretējā gadījumā kolēģis to var uztvert ļoti personīgi un speciāli iespītēties, lai parādītu savu pārākumu un vēl vairāk izvestu tevi no pacietības rāmjiem.

Tā kā cilvēki pēc dabas ir ļoti dažādi, nevar izslēgt iespējamību, ka ar kādu kolēģi radīsies domstarpības. Tā ir daļa no darba vides – jo ātrāk to sapratīsi, jo vieglāk būs turpināt darbu. Tieši tāpēc arī ieteikumu augšgalā ir problēmu nolikšana pagātnē un to atstāšana tur.

Ja nu tomēr tik rožaini nesokas un saspīlējums traucē vienoties par kompromisiem, pārcilā domās vēlreiz jūsu domstarpību situāciju. Visbiežāk tajās paliek kaut kas neizrunāts, netiek rasts risinājums, bet problēma atstāta, karājoties gaisā. Tieši tāpēc viens no variantiem ir vēlreiz pēc laika atgriezties pie strīda un to pārrunāt – ar jaunu skatījumu un citādu risinājumu. Iespējams, nepieciešams ir tikai izteikt vai dzirdēt atvainošanos, lai milzu konflikts pagaistu kā nebijis.

Ja tu esi kļūdījusies un to pēc laika saproti, vislabākais variants ir atvainošanās brīdī izteikt savu nožēlu par konkrētām lietām, kuras sarunas laikā izteici, piemēram, ka kolēģis ir nekompetents vai nespēj nākt klajā ar nevienu radošu ideju. Sliktākais iespējamais variants ir vienkārši izvairīties no kolēģa, jo ieguvējs nebūs ne viens, ne otrs.

Sarunas ar kolēģiem, gatavojot kafiju virtuvē vai konsultējoties par darba jautājumiem, ir daļa no ikdienas, tomēr var būt situācijās, kad kolēģi šķietami grib runāt pārāk daudz un ilgi. Jo īpaši kaitinoši tas var būt brīžos, kad darba ir vairāk nekā saprašanas, bet kādam darbiniekam gribas apspriest jaunumus populārākajā seriālā vai izstāstīt, kas neparasts noticis iepriekšējā dienā pēc darba.

Viens no risinājumiem – jau sākumā mēģināt iespējamās sarunas laiku īsināt līdz minimumam. Piemēram, kad redzi kolēģi tuvojamies mērķtiecīgi uz krēslu tev blakus, lai piesēstu un parunātu, piecelies kājās un šķietami kaut kur dodoties, lai viņam nemaz nerastos iespēja ērti iekārtoties. Tāpat arī austiņu esamība apkārtējiem raida signālu, ka nevēlies tikt traucēta.

Šādās situācijās noder tādas frāzes kā "Izklausās tiešām interesanti! Man tagad gan ir jāizdara pāris "degošie" darbi, bet pusdienās pastāstīsi vairāk?" Šādu komunikāciju ieteicams uztvert kā gudru investīciju – pāris minūšu saruna dienā palīdzēs veidot labu kontaktu ar cilvēkiem, kas nākotnē var sniegt atbalstu karjeras attīstībā.

Arī šajā situācijā, kā daudzās citās, pieklājība un līdzjūtība ir galvenie rīki, kas var palīdzēt to atrisināt. Saki viņam: "Izklausās, ka tev tiešām šobrīd grūti iet, es jūtu tev līdzi. Iespējams, tev nepieciešams parunāt ar karjeras konsultantu, kurš var ievirzīt pareizajās sliedēs." Ja problēma ir darba vidē, nevis darbinieka attieksmē, vari ieteikt viņam vērsties personālvadības nodaļā vai pie sava tiešā priekšnieka.

Jebkurā gadījumā svarīgākais ir iesaistīt kādu trešo personu, lai negācijas un visa atbildība nebūtu uz taviem pleciem. Tu vari kolēģim sacīt, ka savus ieteikumus jau esi sniegusi un, iespējams, nepieciešams to pastāstīt vēl kādam, kurš uz situāciju var apskatīties ar svaigu aci un ieteikt kaut ko jaunu. Atbalsti viņu, nesniedzot neko vairāk kā tikai savu laiku un spēju uzklausīt.

Apsver arī iespēju, ka šis cilvēks vienkārši pieskaitāms čīkstētāju tipam – viņiem vienmēr ir visvairāk darba, telpas visaukstākās un cilvēki viņam blakus vienmēr ir visskaļākie. Godīgi sakot, tā jau patiesībā nav, tikai čīkstētājs to nespēj saprast un pozicionē pārējiem, ka viņa dzīve ir vissūrākā. Par vēl citiem cilvēku tipiem, kas sastopami teju katrā darbavietā, lasi šeit.

Lai izvairītos no tā, ka sapulcēs vai sarunās ar kolēģiem tevi pārtrauc darbinieks, kurš to ieradis vienmēr darīt, centies ar viņu neveidot acu kontaktu. Skatīšanās acīs ir gluži kā stafetes kociņa nodošana, kas otram var vēstīt to, ka tieši gribi, lai viņš turpina tevis iesākto. Ja konkrētais kolēģis mēģina tevi pārtraukt, šķietami turpinot tavu domu, nekautrējies arī skaļi pateikt, ka vēl neesi pabeigusi savu sakāmo.

Labs variants ir arī lūgt citu darbinieku atbalstu – ja kolēģis ieradis regulāri sarunās iesaistīties pusceļā, beigu galā tavas idejas izklāstot kā savas (kas, neapšaubāmi, arī ir sava veida attīstīta prasme), pirms tam vienojies ar kolēģi, kurš domā līdzīgi tev, ka arī norādīs – vēl neesi visu izstāstījusi līdz galam. Ja arī tas nelīdz, laiks vērsties pie konkrētā kolēģa, uzsverot, ka priecājies par viņa entuziasmu, tomēr būtu vēlams izteikties tikai tad, kad dots vārds.