Šķietami ikdienišķi sīkumi, kas cilvēkiem ļauj veidot priekšstatu par tevi

Amerikāņu psihologs Treviss Bredberijs apkopojis vairākas pavisam sīkas lietas, kas veido priekšstatu par tevi. Īpaši svarīgi tas ir jauna darba meklējumu posmā, kad ar potenciālo priekšnieku aci pret aci intervijā pavadi vien pavisam neilgu laiku. Tieši priekšniecība bieži vien ir tā, kas visuzmanīgāk vēro lielo bildi, lai īsajā tikšanās reizē spētu tevi iepazīt pēc iespējas labāk un varētu spriest par atbilstību amatam.

Starp citu, pirmos secinājumus iespējams izdarīt, uzmetot tikai ātru skatienu cilvēka sejai. Šajā gadījumā nav runa par ārējo skaistumu, bet gan konkrētām iezīmēm sejā, kas no tās "nolasāmas". Vairāk uzzini šeit.

Bieži vien darba interviju vadītāji, vēloties noskaidrot, kas slēpjas aiz cilvēka "fasādes", izmanto taktiku, kurā par pamatu tiek ņemta attieksme pret personālu, piemēram, apsargiem, kas sagaida pie durvīm, vai administratoriem, kuri norāda, kur pagaidīt. Potenciālie priekšnieki nereti uzmanību vērš uz to, kāda ir amata kandidāta attieksme pret šiem cilvēkiem, lai varētu spriest, kā viņš kopumā izturas pret apkārtējiem. Tava intervija var noritēt kā pa diedziņu, un tu vari būt perfektais amata kandidāts profesionālo prasmju dēļ, taču, ja, aiztaisot durvis, deguns tiek pacelts gaisā un pret pārējiem netiek izrādīta cieņa, ļoti iespējams, izdevība sevi pierādīt var tikt dota citam.

Tas pats attiecināms arī uz pusdienošanu sabiedriskās vietās. Vienalga, vai esi devusies uz randiņu ar jauno simpātiju, ieturēt maltīti ar kolēģiem vai paziņām – par tavu attieksmi daudz liecina tas, kā sarunājies ar viesmīļiem vai citiem apkalpojošās sfēras pārstāvjiem. Tu vari sarunas laikā šķist visjaukākais un patiesākais cilvēks, taču viss var mainīties attieksmes dēļ pret citiem – ja nespēj konstruktīvi izklāstīt savu problēmu vai uzbrūc viņiem bez iemesla, viss pozitīvais var izplēnēt gaisā kā nebijis.

Vai arī tev kādreiz ir nācies sastapties ar cilvēku, kurš aizgūtnēm runā tikai par sevi? Arī šis sīkums daudz atklāj par viņu, jo parāda, kurā brīdī cilvēkam kaut nedaudz sāk interesēt arī apkārtējie. Tos, kuri daudz runā par sevi un vērsti uz to, lai izklāstītu savus dzīvesstāstus, Bredberijs sauc par "ņēmējiem", jo interese ir tikai gūt savu labumu. Savukārt cilvēki, kuri vairāk vaicā, bet par sevi atklāj tikai sausus faktus, raksturojami kā "devēji" – bieži vien klusi un pieticīgi ļaudis.

Lai cilvēks būtu veiksmīgs sarunu vedējs, jācenšas nekrist grāvī un abas iepriekš minētās puses pēc iespējas veiksmīgāk sabalansēt. Ja sarunājies ar kādu pavisam nesen iepazītu cilvēku, aplami domāt, ka viņš simtprocentīgi ar laiku kļūs tavs draugs. Šī iemesla dēļ ieteicams necilāt tēmas par savu dzīvesstilu, ģimenes "netīro" veļu, kā arī vērtībām, kas var būt sensitīvs temats. Tāpat paturi prātā, ka vari iekulties nelāgā situācijā, stāstot par ziedošanu un nesavtīgu palīdzību, jo cilvēkiem, kas tevi nepazīst, tā var šķist vienkārša un nepatīkama lielīšanās.

Kā kļūt par izcilu sarunu biedru, lasi šeit.

Tādi sīkumi kā regulāra pieskaršanās nagiem vai sejai, kā arī šķietami nepamatota kniebšana rokās nepazīstamam cilvēkam dod priekšstatu, ka nepavisam nekontrolē savu ķermeni un darbības. Pretī sēdošajam var šķist, ka šīs nervozās rīcības liecina – nejūties savā ādā, jo, kā norāda Bredberijs, tās var ne tikai liecināt par nedrošību, bet arī garlaicību un emocionālu uzvilkšanos.

Turpinot par ne tik pozitīvo, veselu virkni negatīvu iezīmju nepazīstams cilvēks tev var piedēvēt, ja sarunas laikā, precīzāk – teikuma vidū nolem "paglaudīt" savu viedierīci, piemēram, lai pārbaudītu jaunumus ziņu lentē. Šādas rīcības otram var vēstīt par cieņas, uzmanības, klausīšanās spēju un gribasspēka trūkumu – ne tikai šajā situācijā, bet ikdienas dzīvē kopumā.

Neapšaubāmi, pastāv arī izņēmuma reizes, kad telefona lietošana ir pamatota un pat nepieciešama. Taču, kāpēc šo sauc par vienu no sliktākajiem ieradumiem, kas traucē kļūt veiksmīgākai, uzzini šajā rakstā.

Ierašanos vēlāk nekā iepriekš sarunāts cilvēki nereti "tulko" kā cieņas un punktualitātes trūkumu. Savukārt no tā var tikt secināts, ka cilvēks vienkārši ir pārāk slinks, lai piespiestu sevi norunātās lietas izdarīt laikā, tomēr Bredbeijs norāda uz vēl citu aspektu. Atsaucoties uz Džefa Kontes pētījumu Sandjego Universitātē, psiholgs skaidro, ka kavēšana saistāma arī ar multitāskingu, precīzāk – kavē tie cilvēki, kuri raduši vairākas lietas darīt vienlaicīgi. Ir darba devēji, kuri to sauc par plusu, savukārt citi – mīnusu, jo var gadīties, ka beigās neviena lieta netiek izdarīta kārtīgi un līdz galam.

Runājot par intervijām, bieži vien tiek uzsvērts, ka skatīšanās grīdā vai griestos nav labākais variants, kā atstāt par sevi labu iespaidu. Tomēr taisnība arī tajā, ka pārspīlēšana nenovedīs pie nekā laba – ja visu laiku centīsies uzturēt acu kontakti, tas var raidīt agresīvus un arī neomulīgus signālus. Lai potenciālajam priekšniekam nešķistu, ka esi neieinteresēta, nokautrējusies vai nokaunējusies, emocionālās inteliģences pētnieks iesaka acu kontaktu uzturēt aptuveni 60 procentus no sarunas, tādējādi parādot savu vēlmi būt konkrētajā vietā un veidot veiksmīgas darba attiecības.