10 frāzes, kas rada iespaidu par neprofesionalitāti  (5)

Šoreiz runa nav par nekorektām un nepieklājīgām frāzēm, divdomīgiem jokiem vai ironiskiem izteicieniem, kuru izmantošana lielā daļā gadījumu nespēlē tavā labā. Taču bieži vien lielāko postu tam, kā izskaties citu acīs, rada sīkas un šķietami pat nesvarīgas piezīmes, kuras tomēr izvēlies pateikt skaļi. Tās parāda, ka esi nekompetenta un nepārliecināta par sevi, tāpēc arī var nodarīt lielāko kaitējumu.

Vienalga, lai arī cik talantīga tu esi vai cik veiksmigi sevi jau esi pierādījusi, ir vairākas frāzes, kuru izmantošana ikdienā tomēr metīs pār tevi negatīvu šaubu ēnu. Lūk, dažās no tām!

Straujajā 21. gadsimta ritmā, kad tehnoloģijas sevi pierāda ļoti augstā līmenī, pirms pusgada izmantotais paņēmiens var būt novecojis. Lai gan tajā, ka norādi – iepriekšējais piegājiens ilgstoši labi strādājis, nav nekā peļama, tas vienlaicīgi var radīt iespaidu, ka esi slinka un nespēj pielāgoties neizbēgamām pārmaiņām.

Starp citu, tas var arī priekšniekam raisīt pārdomas, kāpēc iepriekš nekad neesi iniciējusi pārmaiņas un, laikam ritot, vēlējusies iet tam līdzi un attīstīties. Ja tu patiešām vienmēr un visur izmanto vecās labās taktikas un stratēģijas, vērts paskatīties no malas un saprast, vai konkrētajam jautājumam nav iespējama labāka pieeja.

Tāpat ieteicams izvairīties kādam teikt, ka darbs paveicams minūtes laikā, ja vien tiešam nav runa par 60 sekundēm. Tas rod iespaidu, ka esi pavirša un ļoti steidzies darbu veikšanā. Nebaidies teikt, ka uzdevuma izpilde prasīs neilgu laiciņu, bet nemēģini radīt iespaidu, ka to var paveikt ātrāk nekā realitātē iespējams.

Cilvēka dabā ir sevi aizstāvēt, tāpēc frāze – "Tā nebija mana vaina!" bieži vien neapdomīgi pārlīst pār lūpām. Taču vainot citus ir viena no sliktākajām lietām, ko vari darīt. Arī tad, ja piedalījies pavisam minimāli un tava vaina neveiksmē ir ļoti niecīga, mācies atbildēt arī par mazumiņu. Ja patiesi neesi bijusi vainīga, piedāvā apkārtējiem konkrētus un patiesus faktus, lai viņi paši varētu izspiest, kam ticēt un kam – nē.

Ja cilvēki redzēs, ka vienmēr ar pirkstu norādi uz citiem, bet pati nekad nespēj uzņemties atbildību, tas var likt viņiem justies neērti. Kolēģi var sākt izvairīties no tiešas komunikācijas ar tevi, kā arī visi kā viens "sazvērēties", lai nākošajās reizēs tieši tu būtu pirmā, kuru vainotu.

Savukārt frāze "Es nevaru" ir iepriekš minētā izteikuma apgrieztā versija. Cilvēkiem to nepatīk dzirdēt, jo viņiem šķiet, ka tas nozīmē – "Es nedarīšu". "Es nevaru" norāda uz to, ka neesi gatava darīt visu iespējamo, lai darbs tiktu paveikts. Ja tiešām uzdevums nav izpildāms tādēļ, ka tev trūkst zināšanu vai prasmju, piedāvā alternatīvu variantu.

Tā vietā, lai teiktu, ko nevari izdarīt, uzsver to, ko vari, piemēram, ja nevarēsi palikt ilgāk darbā ar visiem, piedāvā variantu, ka rīt no rīta ieradīsies agrāk. Ja nesaproti kādu sistēmu, izrādi iniciatīvu to apgūt, lai nākamreiz tiktu galā saviem spēkiem.

Visiem zināms, ka dzīve nav godīga. Tas, ka tu šo frāzi izmanto vairākkārt, rada iespaidu, ka tev šķiet – visam tiešām tā jābūt, kas apkārtējos var radīt iespaidu, ka esi naiva un nepieredzējusi. Ja nevēlies mainīt apkārtējo viedokli par sevi uz slikto pusi, pieturies pie faktiem, atstājot interpretāciju ārpus redzesloka. Piemēram, ja kādu citu kolēģi nosūtīja komandējumā vai nozīmēja projektam, kuru ļoti gribēji, nekautrējies pavaicāt, kāpēc rezultāts ir tieši šāds. Jebkurā gadījumā aizmirsti sūdzēties visai pasaulei, ka šis lēmums nebija godīgs, jo tas liks izskatīties neprofesionāli.

Savukārt frāze "Tas neietilpst manos darba pienākumos" kolēģos var raisīt sajūtu, ka esi gatava izpildīt tikai pašu minimumu, lai konkrētajās dienās saņemtu līgumā norādīto algu. Ja vien uzdevuma izpilde neprasa pārkāpšanu savām morāles un ētikas normām, to vajadzētu izpildīt un pēc tam norunāt aci pret aci tikšanos ar savu tiešo priekšnieku, lai pārrunātu, vai tavam darba aprakstam nav nepieciešams papildinājums. Šāds solis palīdzēs arī veidot cilvēcīgas attiecības ar darba devēju.

Vērts gan piebilst – tajā, ka reizēm kādam atsaki, nav nekas slikts. Ja nevēlies visus darbus izdarīt pa roku galam, bet vairāk iedziļināties vienā jautājumā, to droši vajag paskaidrot. Svarīgi pastāstīt savu pozīciju, lai nerastos muļķīgas situācijas. Kādi vēl nelāgi ieradumi samīda iespēju kļūt veiksmīgākam, lasi šajā rakstā.

Arī tad, ja kādreiz nejūties līdz galam pārliecināta par savu sakāmo, atceries – to neviens nedrīkst zināt. Ja sāksi savus jautājumus ar tādiem vārdiem kā "Varbūt tas izklausīsies muļķīgi" vai "Tas noteikti būs absolūti nevietā, bet", kolēģi zaudēs sajūtu, ka var tev uzticēties. Neskatoties uz to, ka pēc šāda teikuma sākuma bieži vien seko izcila ideja, šādā veidā skaidri parādi, ka tev trūkst pārliecības par savu varēšanu. Paškritika ir laba lieta, tomēr arī tai ir robežas, tāpēc, jo pārliecinātāk runāsi, jo labāki var būt rezultāti.

Līdzīgu iemeslu dēļ no leksikas ieteicams izslēgt vārdu – mēģināt. Sakot, ka kaut ko mēģināsi izdarīt, apkārtējiem var rasties iespaids, ka ir ļoti maza iespējamība – gala rezultāts būs pozitīvs. Tas arī parāda, ka jūties nepārliecināta par sevi, tāpēc vai nu simtprocentīgi uzņemies uzdoto un dari pēc iespējas labāk, vai arī piedāvā alternatīvu variantu. Ja cilvēks saka, ka viņš mēģinās kaut ko paveikt, var rasties iespaids, ka frāze tiek izteikta kā nodrošinājums, lai neviens beigās nevarētu rādīt ar pirkstu un teikt, ka apsolīto neizdarīji. Viņam nemaz nevajag censties izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, jo apkārtējos tomēr brīdinājis, ka tikai mēģinās.

Ja reiz kaut ko teikt ir absolūti nevietā, tad saraksta augšgalā noteikti vieta ir sūdzībām par tagadējo darbavietu, atrodoties ofisā vai jebkurā galvenajā darbības vietā. Ja regulāri tieši vai netieši norādīsi uz slikto darbavietā, kolēģi var tavas domas pieņemt kā savējās, tādējādi krītoties produktivitātei. Pienāks arī brīdis, kad priekšniecība to pamanīs, un, ļoti iespējams, tu kā "problēmas sakne" būsi pirmā, kurai tiks parādītas durvis.

Savukārt, runājot par kolēģiem ar citiem darbiniekiem, parasti ir iespējami divi scenāriji – ja tava piezīme, ka konkrētais cilvēks ir slinks vai nekompetents, ir patiesa, pārējie jau tāpat to zina un nav nepieciešams to uzsvērt vēlreiz. Taču, ja piezīme ir nevietā, tu paliksi muļķa lomā. Ļoti iespējams, katrā darbavietā ir cilvēks, kurš kādam šķiet neatbilstoši augstu novērtēts, tāpēc nav nepieciešams uz to kādam īpaši norādīt. Ja tavos spēkos nav mainīt konkrētā darbinieka paradumus vai viņu atlaist, nevajadzētu pat iesaistīties sarunās par to, jo no malas tieši galvenais runātājs parādās negatīvā gaismā.