Konfliktu mākslas apgūšana un kļūdas, kas liek vienmēr zaudēt

Lai gan varētu šķist – kalna virsotnē iespējams nostāties vienatnē, visbiežāk tomēr ir vajadzīgs atbalsts un palīdzība, kuru nereti sniedz kolēģi. Savstarpējās attiecības un saikne ar citiem darbiniekiem bieži vien veidojas tieši diskusiju un konfliktu laikā, jo saspīlētās situācijas atrisināšanas veids lielākoties nosaka to, cik respektēts kolektīvā būsi. Jo veiksmīgāk strīdu atrisināsi, jo uzticamāka būsi, dodot lielu artavu mērķu sasniegšanā.

Konfliktam attīstoties, bieži vien iespējams nonākt pie ļoti svarīgām sarunām – brīžiem, kad likmes ir augstas, emocijas ir ļoti sakāpinātas, bet viedokļi – krasi atšķirīgi. Kā šādās situācijās rīkoties? Pirmkārt, mācīties no citu kļūdām. Otrkārt, rast iespējami labāko variantu, kā šīs kļūdas nepieļaut. Un, treškārt, neļaut emocijām ņemt virsroku, jo strīda karstumā pateikto un izdarīto atpakaļ paņemt nevarēs.

Iedomājies situāciju – tavs steidzīgais kolēģis katru dienu nomet savas mantas uz tava krēsla/regulāri nenomazgā savu krūzīti/skaļi runā pa telefonu u.c. Tu viņam esi vairākas reizes par to aizrādījusi, taču katru dienu scenārijs atkārtojas no jauna. Tev rodas sajūta, ka esi jau gana cietusi, tādēļ aizkaitinājuma un dusmu uzplūdā nolem kolēģi par savu nepatiku informēt ne visai pieklājīgā veidā.

Problēma meklējama tajā, ka jau no bērnu kājas ikvienam tiek mācīta izvēle starp pilnīgu atklātību vai attiecību saglābšanu, attiecīgi – brutālu patiesību vai harmoniju. Taču realitātē viss nav tikai balts un melns, tādēļ iespējams atklāt savas patiesās domas, nenodedzinot visus tiltus.

Arī sarunas par riskantiem tematiem var noritēt kā pa diedziņu. Daudziem šķiet, ka tieši izsacītie vārdi jeb sarunas "saturs" ir tas, kas otram liek ieslēgt aizsardzības mehānismu, taču vairāk viņus uztrauc nodoms, kas slēpjas aiz vārdiem. Patiesība nesāp – nepatiku un vēlmi iedzelt pretī ierosina nedrošības sajūta, kas rodas pieņēmumā, ka otrs konfliktā iesaistīties grib viņam kaitēt.

Tiek uzskatīts – vislabākais veids, kā sākt sarunu, ir atklāt savas domas un jūtas. Par piemēru ņemsim iepriekš rakstā pieminēto situāciju ar kolēģi, kurš regulāri savas mantas nomet uz tava krēsla. Uzsākot ar viņu sarunu, tev būtu jāsaka: "Esmu ārkārtīgi nokaitināts, dusmīgs uz tevi", un šai patiesajai frāzei būtu kaut kādā mērā jāpalīdz. Bredberijs norāda, ka nekāda labuma no tās nav. Robotizēta domu izteikšana, bez nekāda ievada un skaidrojuma runātājus tikai atsvešina, sakaitina un liek justies apjukušākiem.

Visu pirms vajadzētu sākt ar faktiem. Strīdu laikā bieži vien emocijas izvirzās priekšplānā, tāpēc uz sarunas biedra jautājumu par detalizētāku piemēru sniegšanu viss, ar ko varam atbildēt, ir acu izbolīšana un noklepošanās. Emocijas var patiesi būt sakāpinātas līdz tādam līmenim, ka šķietami visi svarīgie fakti izbiruši no galvas. Lai konflikta beigās nepaliktu ar garu degumu un muļķa lomā, mājasdarbs ir prātā sagatavot pamata informāciju un visu svarīgāko pateikt sarunas sākumā.

Ja sarunas biedram ir kardināli pretējs viedoklis par tēmu, kas cilvēkam ir svarīga, viņš ieņem aizsardzības pozu. Tā ir bieži novērota reakcija uz šķietamiem draudiem, ļaujot emocijām vadīt mūsu rīcība. Taču svarīgās sarunās sava viedokļa aizstāvēšana par visām varītēm un aizsardzības pozas ieņemšana ir pirmie soļi uz neveiksmi.

Lai no šīs kļūdas izvairītos, emocionālās inteliģences pētnieks Bredberijs iesaka aizsardzību aizstāt ar zinātkāri. Labs variants ir, strādājot ar sevi, attīstīt veselīgas šaubas par savu pārliecību. Sarunas laikā vari iejusties izmeklētāja ādā, cenšoties saprast, kā racionāli domājošam un kārtīgam cilvēkam var būt šāds viedoklis.

Vēstīts, ka labākais pārliecināšanas veids ir caur ausīm, precīzāk – uzmanīgi klausoties runātājā. Kad cilvēki jūtas saprasti, viņi ir daudz atvērtāki arī uzklausīt tevi, tāpēc šajā rakstā atradīsi dažādus ieteikumus, kā kļūt par labu sarunu biedru.

Bredberijs ieskicē situāciju ar tiešo darba devēju – piemēram, priekšnieks tev apsolījis, ka ar uzņēmuma galvenajiem locekļiem runās par tavu algas pielikumu. Pēcāk no darbiniekiem uzzini, ka tā vietā, lai aizstāvētu tevi, priekšnieks paaugstinājumu ieteicis dot kādam citam. Saprotams, ka cilvēks jūtas nodots, tāpēc gatavs skriet pie priekšnieka un pateikt visu, ko par viņu domā. Lai gan varētu šķist, ka viņš šājā situācijā ir vienīgais vainīgais, tā nebūt nav.

Jūtoties apdraudēti, cilvēki mēdz paust negatīvās emocijas, vainojot kādu citu. Tu nekad nevarēsi atrisināt konfliktu, kritiski nepaskatoties no malas un nesaprotot, kāda loma tā radīšanā bijusi pašam. Ļoti iespējams, tiešajam priekšniekam bija jāizdara izvēle starp diviem, un šādam rezultātam ir iemesls. Pusi tavas sāpes sastāda šķietamā priekšniecības nodevība, bet otru pusi – vilšanās sevī, jo nespēji pienākumus izpildīt labāk nekā visi pārējie.

Saprotams, ka svarīgās sarunās dūša ātri vien var saskriet papēžos. Palielinoties stresam, cilvēki var kļūt apmāti ar visiem sliktajiem iznākumiem, kas var notikt, ja viņi būs atklāti un izstāstīs visu no A līdz Z. Viņi iztēlojas turpmāku izolāciju, atriebības iespējamību, kā arī sāpīgus brīžus, tāpēc izvēlas sakāmo paturēt pie sevis.

Lai ar šīm domām cīnītos, svarīgi apzināties arī otru pusi – kas notiks, ja klusēsi un savu viedokli neizteiksi. Šis ir ātrākais veids, kā sevi motivēt runāt, jo patiesībā bieži vien labuma no runāšanas ir krietni vairāk, nekā sākumā varēja šķist. Vēstīts, ka tie, kuri vienmēr ir pirmie runātāji, nav obligāti saucami par drosmīgākajiem. Viņi vienkārši ir vislabāk pārdomājuši savu rīcību, izsverot, kādas negatīvas sekas var būt ieilgušam klusēšanas periodam.

Tāpat nedrīkst arī aizmirst sev atgādināt, kā situācija var mainīties uz pozitīvo pusi. Bieži vien pēc visu iespējamo scenāriju izsvēršanas cilvēki tomēr izvēlas ar savu viedokli dalīties.