Darbinieki neturas? Muļķīgi noteikumi, kuri liek aiziet spējīgiem censoņiem  (7)

Ja labākos darbiniekus nespēj noturēt nodarbinātus un piesaistīt ar šādiem tādiem uzņēmuma labumiem, tad arī viņus pašus nevarēs noturēt. Lai arī tam vajadzētu būt vispārējam veselajam saprātam, tas nav pietiekami izplatīts. Uzņēmumiem jābūt noteikumiem – tas ir skaidrs. Bet tiem nav jābūt muļķīgiem un slinkiem mēģinājumiem radīt kārtību.

Emocionālās inteliģences pētnieks Treviss Bredberijs uzsver, ka gandrīz katrā gadījumā, ciešāk izpētot, var saprast, ka jauna noteikuma ieviešana būs pasīvs un morāli nogalinošs veids, kā risināt problēmu. Lielākajā daļā gadījumu problēma būtu viegli atrisināma savstarpējās vadības un darbinieku sarunās. Kad uzņēmumi izstrādā smieklīgus un demoralizējošus noteikumus, lai apturētu dažu cilvēku savādo izturēšanos, tā ir vadības problēma.

Lasi tālāk un uzzini, kādi ir daži no sliktākajiem noteikumiem, kurus savā blogā apkopojis Bredberijs, kurus uzņēmumi piekopj, liekot labiem darbiniekiem mest plinti krūmos un ko kājas nes doties uz citu darba vietu!

Lielākā daļa uzņēmumu neļaus tev pāriet uz citu nodaļu vai iegūt paaugstinājumu, kamēr amatā nav aizvadīti trīs vai seši mēneši. Šis noteikums kaitē gan uzņēmumam, gan darbiniekam, turot cilvēkus tādās lomās, kas viņiem nav piemērotas. Iespējams, ka šis noteikums labi strādāja agrāk, taču šajās dienās labi darbinieki visticamāk "ņems kājas pār plecu", nevis mocīsies un gaidīs uz brīnumu. Darbinieka tiešajam vadītājam vajadzētu būt iespējai izlemt, kad darbinieks ir gatavs paaugstināšanai amatā vai labāk darbotos citā lomā.

Cilvēkiem tiek maksāta alga par paveikto darbu, nevis par konkrētajām stundām, kuras viņi nosēž pie saviem galdiem. Kad manāma šķendēšanās par algota darbinieka piecu minūšu nokavēšanos, pat ja viņš vienmēr kavējas, toties darbus turpina veikt līdz vēlam vakaram un pat nedēļas nogalē, vadītājs nosūta ziņojumu, ka uzņēmuma politika ir prioritārāka pār sniegumu. Tas rada sajūtu, ka darbiniekam neuzticas un viņa darbu nenovērtē.

Tāpat, kad uzņēmumi nevajadzīgi strikti pieprasa dokumentāciju par kāda cilvēka zaudējumu vai atvaļinājumu, tas atstāj skābu garšu to darbinieku mutēs, jo viņi ir pelnījuši labāku attieksmi. Beigās, ja ir darbinieki, kuri kāda tuvinieka viltus nāves dēļ neierodas darbā, ko tas saka par uzņēmumu?

Daudzas organizācijas kontrolē to, kas darbiniekiem var atrasties uz galdiem. Liela izmēra plakāts ar Deividu Bekhemu bez krekliņa? Jā, varbūt darba galds nav piemērotākā vieta, kur to izstādīt. Bet darba devēji diktē, cik daudz fotogrāfiju cilvēki var novietot uz sava galda, to, vai viņi var izmantot ūdens pudeli vai nē, un cik daudz priekšmetu kopumā viņiem ir atļauts izvietot uz galdiem. Tas atgādina pieeju "ja es varētu tikai nolīgt robotus, man šīs problēmas nebūtu"...

Tas pats attiecas uz ģērbšanās noteikumiem. Tie labi darbojas privātajās vidusskolās, taču darbā tie ir lieki. Pieņemiet speciālistus, un viņi ģērbsies profesionāli. Ja nu kāds pāršauj pār strīpu, vadītājam jābūt prasmei tieši pievērsties problēmai. Pretējā gadījumā rodas vēlme strādāt kaut kur citur, jo vadība ir pārāk nemākulīga, lai efektīvi pārvaldītu kutelīgas tēmas.

Ir noteiktas vietnes, kuras nevienam nevajadzētu apmeklēt darbā, un šajā gadījumā runa nav par "Facebook". Bet nobloķējot pornogrāfisku saturu un citas bez vārda runas darba videi nepiemērotas lietas, robežas novilkšana daudzreiz kļūst par grūtu un patvaļīgu procesu. Lielākā daļa uzņēmumu to novelk nepareizā vietā.

Cilvēkiem vajadzētu būt iespējai pārtraukumos "pasērfot" internetā. Kad uzņēmumi nevajadzīgi ierobežo cilvēku aktivitātes internetā, tas izdara vairāk nekā tikai demoralizē tos, kuri nevar palūkot jaunākās bildes "Instagram"; tas ierobežo cilvēku iespējas veikt savu darbu. Daudzi uzņēmumi tik ļoti ierobežo darbību internetā, ka tas apgrūtina tiešsaistes pētījumu veikšanu. Acīmredzamākais piemērs? Tikko intervētā cilvēka "Facebook" profila pārbaude.

Daži individuālie talanti seko dabiskai zvanveida formai, bet darba rezultāti to nedara. Piespiežot darbiniekus iekļauties iepriekš noteiktā vērtēšanas sistēmā, tiek paveiktas trīs lietas: 1) nepareizi novērtēts cilvēka sniegums, 2) likšana visiem justies kā skaitļiem un 3) nedrošības un neapmierinātības radīšana, liekot darbiniekiem saprast, ka viņi var tikt atlaisti piespiedu sistēmas dēļ. Šis ir vēl viens slinkās politikas piemērs, kas ļauj izvairīties no smagā un nepieciešamā darba objektīvi novērtēt katru personu, pamatojoties uz viņa nopelniem.

Ja birojā tiks aizliegti mobilie tālruņi, neviens netērēs laiku īsziņu sūtīšanai un sarunām ar ģimeni un draugiem, vai ne? Jā, pareizi. Organizācijām ir jāveic sarežģīts darbs, pieņemot darbā uzticamus cilvēkus, kuri neizmanto laiku nelietderīgi. Taču tām ir arī jāapmāca vadītāji, lai tie efektīvi darbotos ar darbiniekiem, kuri sliktāk izpilda vai pilnībā neizpilda gaidīto (piemēram, pārāk daudz laika pavada tālruņos). Tas ir arī smags darbs, bet tas ir tā vērts. Vienkāršā alternatīva (tālruņu aizliegšana) demoralizē labos darbiniekus, kuriem ir periodiski jāpārbauda viņu tālruņi aktuālu ģimenes vai veselības problēmu dēļ, vai to ir vēlme izmantot pārtraukumā.

Šis ir jaunāks noteikums, kurš jau pārvietojas lejup pa slidenu nogāzi. Daži uzņēmumi e-pasta izmantošanu ierobežo tik ļoti, ka darbiniekiem jāizvēlas attiecīgā no iepriekš apstiprinātu tēmu saraksta, pirms e-pasta programmatūra ļauj viņiem nosūtīt ziņojumu.

Atkal tas attiecas uz uzticēšanos. Ja nav uzticības saviem cilvēkiem par to, ka viņi pareizi izmantos e-pastu, kāpēc viņus vispār noalgot? Lai radītu tādu kā saltā, korektā, "slikā puiša" bosa iespaidu, darba devējs padara nožēlojamu katru e-pasta nosūtīšanas reizi. Smieklīgākais? Īstie "sliktie puiši" ir tie, kas atradīs veidus, kā apiet jebkuru ieviesto sistēmu.

Uzturēt augstus standartus tajā, kā cilvēki darba vietā izturas viens pret otru, ir brīnišķīgi, jo mēs dzīvojam pasaulē, kurā valda naidīgums un diskriminācija. Tomēr darba devējiem jāzina, kur ar to piebremzēt. Uzsākt raganu medības, jo kāds saka "uz veselību" vai "lai Dievs stāv klāt" citam darbiniekam, kurš nošķaudījās, rada paranojas un apslāpētas pašizpausmes vidi, neuzlabojot to, kā cilvēki izturas viens pret otru.

Ja uzņēmumi vairāk pārdomātu savu politiku un atteiktos vai mainītu tādu, kas ir nevajadzīga vai demoralizējoša, visiem darbā būtu patīkamāk un viņi būtu produktīvāki. Un labie nekur nespruktu, jo varētu sevi patiesi pilnveidot patīkamā un atbalstošā vidē.