Vai tu strādātu, ja nauda nebūtu vajadzīga? Četri stāsti ar atbildi 'jā'

"Mēnesi pirms 30. dzimšanas dienas uzdevu sev jautājumu: vai tiešām šī ir tā lieta, ko es gribu darīt arī turpmākos 30 gadus? Būt vadošā amatā ar stabilu, labu algu, ekspluatēt mēmo metālu un pelnīt kādam miljonus? Vai arī... Iesniedzu atlūgumu." Jauniešu organizācijas "Young Folks" vadītājs Aleksandrs Morozovs ne mirkli nav nožēlojis pirms četriem gadiem pieņemto lēmumu. Turklāt dzīves pagrieziena mirklī viņam bijis pilns pretargumentu komplekts: divi bērni un dzīvokļa kredīts...

Arī Nataļja Mihailova darbu vadošā amatā pameta, svinot apaļu jubileju. Bijusī radio "Baltkom" ziņu dienesta vadītāja, žurnāliste sāka strādāt veco ļaužu pansionātā un iestājās Medicīnas koledžā, lai apgūtu sociālā rehabilitologa kvalifikāciju. Stokholmas Ekonomikas augstskolas absolvents Dzintars Dreibergs vairākus gadus bija auditors lielā starptautiskā uzņēmumā. Viņš atteicās no dienesta auto un darba uzvalka, lai filmētu "Dvēseļu puteni". Ilggadējā glancēto žurnālu sleju autore Nana Brante atsauca atmiņā pirms 20 gadiem ķīmijas stundās mācīto, lai studētu farmakoloģiju un piedalītos zāļu izstrādē, glābjot cilvēkus...

Nesen pasauli apskrēja vēsts: Palermo Universitātes Filozofijas un vēstures pētījumu fakultāti ar izcilību absolvējis 97 gadus vecais Džuzepe Paterno, divu bērnu tēvs, četru mazbērnu vectētiņš. Viņu neapturēja ne pandēmija, ne studijas tiešsaistē. Neraugoties uz cienījamo vecumu, Džuzepem ir grandiozi nākotnes plāni.

Arī Latvijas augstskolās studenti ar milzu dzīves pieredzi nav nekāds retums. Aizvadītajos divos gados Latvijas Universitāti absolvējuši 25 studenti, kas vecāki par 60 gadiem. Vecuma rekordists ir 72 gadus vecs datorzinību maģistrs, viņam seko 70 gadus vecs teologs. Pērn Rīgas Stradiņa universitātes Juridisko fakultāti absolvēja 67 gadus veca studente, savukārt Rīgas Tehniskajā universitātē 56 gadus vecs students ieguva bakalaura grādu izstāžu darba organizēšanā un vadībā.

Un kādēļ gan ne? Ja vēl pagājušā gadsimta sākumā 40 gadi tika uzskatīti par vecumu, tad tagad vēl līdz 50 gadiem ir stabila jaunība. Un ar katru gadu šī robeža pakāpjas uz priekšu. Apdrošināšanas kompānijas savus grafikus veido, rēķinot, ka cilvēks var nodzīvot līdz 100 gadiem. Bet vai mēs paši esam gatavi līdz 50–60–70 gadiem darīt to pašu, ko 20 gadu vecumā? Un vai maz visiem būs iespēja darīt to pašu? Kas traucē mums mainīt virzienu uz kaut ko šai dienai piemērotāku? Bērni, nauda, valodas zināšanas, apziņas elastība? Drosmīgākie mēģina.

No energobloka darbu vadības līdz jauniešu līderu inkubatoram

Aleksandram bija viss – vadītāja vieta stabilā uzņēmumā, vairāki desmiti padoto, laba alga, darba auto... 30 gadu vecumā viņš sev uzdeva jautājumu: vai vēlos tā dzīvot vēl desmit gadus? Un iesniedza atlūgumu, lai veltītu savu dzīvi pusaudžiem.