Kā pārvarēt bailes no neveiksmes

Pētījumā, kas publicēts žurnālā ''Journal of Experimental Social Psychology'', pētnieki atklājuši, ka veiksme nāk no koncentrēšanās uz rezultātiem (to, ko tu ceri sasniegt), nevis mēģinājumiem neizgāzties. Lai arī ir vilinoši mēģināt izvairīties no neveiksmes, cilvēki, kas to dara, izgāšanos piedzīvo daudz biežāk nekā tie, kas optimistiski koncentrējas uz savu mērķi.

Tas izklausās diezgan viegli un intuitīvi, taču patiesībā to ir ļoti grūti izdarīt, it īpaši tad, ja neveiksmes sekas ir ļoti smagas. Pētnieki arī secināja, ka pozitīva atgriezeniskā saite palielina cilvēku izredzes gūt panākumus, jo tas veicina optimismu, kuru piedzīvojam, koncentrējoties tikai uz saviem mērķiem.

Cilvēki, kas veido vēsturi, sper soli tālāk un neveiksmes uzskata tikai par atspēriena punktu uz panākumiem. Tomass Edisons tam ir lielisks piemērs. Viņam bija nepieciešami tūkstotis mēģinājumu, lai izveidotu vienu spuldzīti, kas patiešām strādā. Kad kāds Edisonam vaicāja, kā viņš jutās, tik daudz reižu kļūdoties, viņš atbildēja: ''Es neizgāzos tūkstoš reižu. Spuldzīte bija izgudrojums ar tukstoš soļu.''

Šī attieksme ir tas, kas nošķir panākumus no neveiksmēm. Arī britu rakstniece Džoanna Ketlīna Roulinga ir labs piemērs – ''Harija Potera'' manuskripts tika pieņemts pēc 12 atteikumiem, kā arī rakstniece par pirmo grāmatu saņēma tikai avansu. Savukārt Henrijs Fords (''Ford Motor Company'' dibinātājs) divreiz zaudēja savus finansiālos atbalstītājus, līdz spēja izgatavot funkcionējošu automašīnas prototipu. Šādu cilvēku sarakstu iespējams turpināt vēl un vēl.

Tātad, kas atšķir tos cilvēkus, kas padodas neveiksmēm, un tos, kas neveiksmes izmanto savā labā? Daļēji tas ir atkarīgs no tā, ko tu dari, bet pārējo ietekmē tas, ko tu domā. Darbības, kuras tu veic neveiksmes gadījumā, ir kritiskas tavai spējai no tās atgūties, kā arī tām ir milzīga ietekme uz to, kā citi skatās uz tevi un tavām kļūdām. Turpinājumā vari iepazīties ar Bredberija uzskaitītajām darbībām un īpašībām, kas var tev ļaut nākotnē gūt panākumus, bet citiem ļaus tevi redzēt pozitīvā gaismā, neskatoties uz jebkādu izgāšanos.

Ja esi kļūdījusies, nesēdi sakrustotiem pirkstiem, cerot, ka neviens tavu kļūdu nepamanīs, jo kāds noteikti to atklās – tas ir neizbēgami. Kad kāds cits norāda uz tavu neveiksmi, kļūda aug lielumā un sajūtu ziņā ir kā vismaz divas milzīgas neizdošanās. Tāpat, ja tu klusēsi, apkārtējie par to var būt neizpratnē un var tavu klusēšanu uztvert kā gļēvulību vai ignoranci.

Uzņemoties atbildību par savām kļūdām, tu vari uzlabot savu tēlu. Tas parāda pārliecību, atbildību un integritāti. Galvenais ir pieturēties pie reāliem faktiem. ''Mēs zaudējām šo klientu, jo es nokavēju noteikto termiņu,'' ir iemesls. ''Mēs zaudējām šo klientu, jo mans suns visu nedēļas nogali vēma un tas man lika nokavēt noteikto termiņu'' ir attaisnojums.

Atbildības uzņemšanās ir viena lieta, bet ar to viss nebeidzas. Tas, kāds ir tavs nākamais solis, ir kritiski. Tā vietā, lai vienkārši stāvētu un gaidītu, kamēr kāds cits aiz tevis ''satīrīs'', piedāvā savu risinājumu. Ja tu savam priekšniekam vai jebkurai citai iesaistītajai pusei jau vari uzskaitīt konkrētus soļus, kurus esi veikusi, lai visu vērstu par labu, tas rada vēl labāku priekšstatu par tevi kā darbinieku, kolēģi vai sadarbības partneri.

Papildus tam, ka tev vismaz domu līmenī ir rīcības plāns, kas palīdzēs risināt radušos problēmu, sagatavo arī plānu, kas palīdzēs maksimāli izvairīties no tādas pašas kļūdas nākotnē. Tas ir labākais veids, kā pārliecināt cilvēkus, ka no tavām kļūdām iespējams iegūt kaut ko labu. Šajā gadījumā tā būs pieredze, kas palīdzēs nekļūdīties turpmāk.

Ir svarīgi neļaut neveiksmēm darīt tevi kūtru. Tas ir domāšanas veids, kas nemanāmi cilvēku ''iesūc'' un it kā pavelk atpakaļ ikreiz, kad tu sāc virzīties augšup savos panākumos. Velti pietiekami daudz laika, lai izprastu piedzīvotās neveiksmes sniegto mācību, un, tiklīdz esi to izanalizējusi un pieņēmusi, ''atgriezies seglos'' un mēģini vēlreiz. Kavēšanās un atrisinājuma gaidīšana tikai palielina sliktās sajūtas un iespēju, ka tu agrāk vai vēlāk sabruksi.

Tava attieksme, saskaroties ar neveiksmēm, ir tikpat svarīga kā tava rīcība. Neveiksmes izmantošanai savā labā ir vajadzīga izturība un garīgais spēks – abi emocionālās inteliģences raksturlielumi.

Cilvēki, kas ir iemācījušies atgūties no izgāšanās, visticamāk, pie kļūdīšanās vainos kaut ko, ko paši ir izdarījuši, piemēram, nepareiza rīcība vai nepietiekama pārraudzība. Viņi nevainos savu būtību. Cilvēki, kuri slikti tiek galā ar izgāšanos, mēdz pie neveiksmēm vainot savu slinkumu, inteliģences trūkumu vai kādu citu savas personības kvalitāti, kas netieši norāda uz to, ka viņiem nebija nekāda kontrole pār esošo situāciju. Šādi cilvēki, visticamāk, nākotnē mēģinās izvairīties no risku uzņemšanās.

Kādā Lielbritānijā veiktā pētījumā, kurā piedalījās 576 vairāku uzņēmumu īpašnieki, secināts – viņi daudz biežāk piedzīvo panākumus nekā tie uzņēmēji, kas iesākto met pie malas jau pēc pirmās neveiksmes. Optimisma izjūta ir tas, kas neļauj cilvēkiem domāt vai just, ka neveiksme ir pastāvīgs stāvoklis. Tā vietā viņi mēdz uzskatīt katru neveiksmi par ''ķieģeli'', kas palīdzējis uzbūvēt viņu sasniegumus, pateicoties to sniegtajai mācībai.

Optimisms ir pozitivitātes izjūta; neatlaidība ir tas, ko tu ar to dari. Tā ir optimisms darbībā. Kad citi saka: ''Pietiek,'' nolemj mest mieru un doties mājās, neatlaidīgi cilvēki neveiksmes sakauj un turpina doties uz priekšu. Neatlaidīgi cilvēki ir īpaši, jo viņu optimisms nekad nemirst. Tas padara viņus par izciliem spējā pēc katras neveiksmes piecelties atkal un atkal.