Perfekcionisms darbā – solis pretī karjeras izaugsmei vai tomēr traucēklis?

Lai izprastu to, kādēļ daži cilvēki savā karjerā ir izteikti perfekcionisti, šī problēma ir jāapskata dziļāk. Bieži perfekcionisms radies tieši bērnībā, kad vecāki, labu gribēdami, saviem bērniem izvirzījuši pārāk augstus standartus, liekot ļoti augstas cerības uz sava bērna veiksmīgo nākotni. Vecāku cerības ir liels psiholoģiskais slogs, kuru bērns cenšas turēt. Saprotot, ka vecāku cerības nav izpildāmas, cilvēks visdrīzāk ieslīgs kaunā un vainas apziņā, tādēļ dara visu iespējamo, lai paveiktais darbs būtu nevainojams. Šī iemesla dēļ ir svarīgi motivēt bērnu būt atbildīgam un jebkurā uzdevumā darīt visu iespējamo, lai rezultāts būtu teicams, vienlaikus iemācot to, ka neveiksmes un neizdošanās ir neizbēgama dzīves pieredze.

Galvenais rādītājs, ka cilvēks ir perfekcionists, ir lēna un uzmanīga darbu izpildi. Protams, izpildītā darba kvalitāte ir bezgala svarīga, tomēr plānojot savu darba grafiku, jāatceras, ka visiem darbiem ir nodošanas termiņš, tādēļ nepieciešama ne vien kvalitatīva, bet arī operatīva darba izpilde. Tērējot milzīgu enerģijas daudzumu katram uzdevumam, daļa no darba pienākumiem netiks izpildīti vajadzīgajā termiņā un šādu neveiksmi perfekcionists nevar pieļaut, tādēļ strādā arī ārpus darba laika, samazinot savu produktivitāti.

Perfekcionisti orientējas uz ideālā darba radīšanu, zaudējot kopainu. Bieži darba uzdevumi tiek iesākti pat krietni pirms nodošanas termiņa un tāpat netiek izpildīti laikā, jo cilvēkam šķiet, ka joprojām ir nepieciešami papildinājumi vai labojumi. Tāpat perfekcionists nekad neapņemsies darīt darbus, kuri ietver risku neizpildīt darbu ideāli, piemēram, mazā laika posmā izstrādāt kādu uzdevumu, kas nekad iepriekš nav veikts.

Nemitīgas bailes no neveiksmes un sevis nospraustās latiņas nesasniegšanas, var smagi iedragāt kā fizisko, tā garīgo veselību, turklāt likt šķēršļus ceļā uz sasniegumiem, kas ir perfekcionistu galvenais mērķis. Perfekcionistu dzīve tiek pavadīta nemitīgā stresā, jo par katrs darbs tiek aizvadīts satraukumā par to, lai izstādes procesā netiktu pieļautas nekādas kļūdas.

Perfekcionisti bieži domā, ka atpūta pieļaujama vien tad, kad pilnīgi visi darbi būs paveikti. Taču šādi mirkļi tā arī netiek piedzīvoti, jo izdarītais nekad nesasniedz ideālo latiņu. Izdegšana ir risks, uz kuru jāgatavojas jebkuram perfekcionistam, kas ir nopietns drauds karjeras sagraušanai.

Perfekcionismam nepiemīt tikai sliktās īpašības. Cilvēkam ir jāatceras, ka pilnīga ieslīgšana perfekcionismā pārvērtīsies par ekstrēmu dzīvesveidu, kas atspoguļosies veselībā un arī attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, jo nereti perfekcionistu dabā ir kritiski vērtēt citus un nepriecāties par kolēģu vai līdzcilvēku veiksmi.

Veselīgs perfekcionists visus darbus pildīs ar pilnu atdevi, taču tanī pat laikā nevainojot sevi brīžos, ja kāds no darbiem nav paveicies tik labi, cik gribētu. Šādos gadījumos perfekcionists nevis slīgs skumjās, bet uzņemsies par notikušo atbildību, analizējot to, kādēļ šāda situācija radās. Standartus, pēc kuriem vadīties sava darba izpildē, vajag noteikt, taču tiem jābūt sasniedzamiem, lai rezultāts nestu gandarījumu un paaugstinātu pašcieņu, nevis stresa līmeni un negulētas naktis.