Psiholoģe Svetlana Krivcova portālā "Psycholgies" atklāj četrus stāstus no savas prakses.
Nolika pie vietas to, kurš nodarbojās ar mobingu
55 gadus vecais Viktors ir nopietns, solīds vīrietis, kuru piemeklējis bezmiegs un zudis miers dēļ situācijas darbā. Viņš dzīvo nelielā pilsētā, strādā par grāmatvedi valsts uzņēmumā, vienmēr visu paveicis, kā nākas. Bet, lūk, jaunais priekšnieks ir paziņojis, ka uz viņa vietu pretendē paša radinieks. "Tieši tā arī pateica: "Labāk aizej pats, citādi es tevi izdzīvošu no vietas!" Iedomājieties, kāds pazemojums – iedzīt mani stūrī kā suni! Es jau nerunāju par to, cik man gadu! Kur atrast citu darbu!? Un – kādēļ gan man būtu jāiet prom? Protams, es, sašutis, atteicos. Tad šis maita sāka mani izdzīvot no vietas, bezkaunīgi un atklāti. Viņš publiski mani rāja par sīkām kļūmēm, aprunā mani aiz muguras, nepiešķir prēmiju – vārdu sakot, veido vadībai iespaidu, ka es esmu slikts darbinieks. Kolēģi man jūt līdzi, bet palīdzēt nevar..."
Stāstot savu pieredzi, Viktors brīžiem pat kliedza, viņam drebēja lūpas, viņš bija dusmu un izmisuma pārpilns. Es paskaidroju Viktoram, ka viņš ir mobinga upuris un viņam nāksies par sevi pacīnīties. Mobings ir psiholoģiskais terors, kad kāds cilvēks vai grupa otru agresīvi vajā.
Tā kā klienta noskaņojums bija kaujiniecisks, bet dzīves pieredze atļāva cerēt, ka viņš pārbaudījumu izturēs, piedāvāju viņam pārbaudītu metodi – sākt pierakstīt mobinga dienasgrāmatu. Es paskaidroju, ka viņa uzdevums ir rūpīgi fiksēt emocionālās "indēšanas" epizodes, ieskaitot sīkās. Piemēram, vadītājs demonstratīvi ignorēja, izsmēja, rupji visu priekšā kaut ko aizrādīja, citiem piedeva kļūdu, bet viņam nē.
Katra no šādām epizodēm var izskatīties nenozīmīga, bet mobings tieši ar to ir bīstams, ka pilienu pa pilienam gandē upura veselību un psihi, novedot viņu līdz emocionālajai izdegšanai. Tādēļ cīņai ar to jābūt tikpat skrupulozai. Katru gadījumu raksta uz atsevišķas lapas, ko sadala grafiku: datums, laiks, kas notika, kas ir liecinieks. Atsevišķā ailē ieraksta sekas. Piemēram, "paaugstinājās asinsspiediens" vai "man nepiešķīra prēmiju". Savācot datus kopā, šīs lapas izskatās jau kā nopietna pierādījumu bāze. Viktors ir gudrs cilvēks un lieliski to saprata. Rūpīgi un metodiski viņš sāka skrupulozi vākt datus. Un jau tas vien palīdzēja justies mierīgāk.
Pēc mēneša, pusotra, kad lapu jau bija pietiekami daudz, viņš aiznesa tās uz vadītāja kabinetu un teica: "Es nevēlos skandālu, bet ja jūs neliksiet mani mierā, es aizsūtīšu šos materiālus uzņēmuma vadībai." Cilvēki, kas nodarbojas ar mobingu, parasti ir bailīgi, šis nebija izņēmums. Viņš vairs neatgādināja par to, ka gribēja iekārtot darbā savu radinieku un lika Viktoru mierā.
Beigt apbrīnot izmantotāju
Turklāt viņas karjera ir ļoti veiksmīga – viņa ir vadītāja lielā starptautiskā uzņēmumā. Uz šo vakanci viņu uzaicināja pašreizējais šefs, ievērojot viņu citā nodaļā. "Viņš teica: "Es redzu, ka tevi tur nenovērtē, bet tu esi tik talantīga!" Mani šie vārdi iedvesmoja, jo es šaubījos par sevi. Viņš ir lielisks profesionālis, no viņa daudz ko mācījos. Kur gan es būtu tagad, ja ne viņš!" – teica sieviete.
Centīga un radoša, viņa ne tikai lieliski apguva jaunos pienākumus, bet arī visu laiku pameta vadītājam kādu ideju. Un negaidīti atklāja, ka viņu tas nemaz nepriecē. Vēl vairāk – viņš mēģināja viņu iegāzt. Te "aizmirsa" iekļaut uz korporācijas vadības sapulci aicināto kolēģu sarakstā, te nenorādīja starp projekta dalībniekiem, kurā pats saņēma prēmiju.
Kira, neskatoties ne uz ko, joprojām bija viņam pateicīga, uzskatot, ka tikai, pateicoties viņam, kāpusi pa karjeras kāpnēm. Viņa turpināja priekšnieku apbrīnot un pieciest viņa netaisnīgo rīcību. Pagāja gads, līdz viņa nolēma atnākt pie psihologa, lai saprastu, kā tālāk strādāt.
Klausoties viņā, es sapratu, ka priekšnieks, visticamāk, ir narcistiska personība un izmanto cilvēkus savās interesēs. Viņam svarīgāk par labām attiecībām un darba rezultātiem ir vara. Redzot, cik lieliski Kira tiek galā ar saviem pienākumiem, viņš saprata, ka patiesībā padotā pat varētu ieņemt viņa vietu.
Lūk, kādēļ viņš sāka sievieti ignorēt, noniecinot viņas panākumus. Es piedāvāju Kirai to apdomāt. Un šāds paskaidrojums viņai kļuva par lielu atvieglojumu. Taču pieņemt, ka iemesls nav viņā, nebija vienkārši. Tas norādīja uz traumatisku pieredzi bērnībā. Patiešām, ģimenē viņu audzināja pārāk stingri. Lai ko meitene nedarītu, viņa vienmēr bija nepietiekami laba vecākiem. Un, kļuvusi pieaugusi, viņa turpināja justies tāpat. Viņa kļuva par spīdošu profesionāli, bet zemā pašapziņa traucēja virzīties uz priekšu.
Bija jāstrādā ar to, lai Kira iemācītos uz savu priekšnieku skatīties reālistiski. Viņai vajadzēja ne mazums laika, lai atzītu: viņas priekšā ir ambiciozs, ne īpaši godīgs cilvēks, kuram patīk dižoties vadības priekšā un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pierakstīt sev svešus nopelnus.
Pakāpeniski viņa no padevīgas, apbrīnas pilnas attieksmes pret viņu kļuva izsvērti analītiska, spējot izvērtēt, kas tas ir par cilvēku un kā ar viņu uzvesties. Viņai kļuva skaidrs, ka komplimenti, kurus viņš pa retam viņam izteica, ir vienīgi manipulācija, lai liktu viņai to, kas viņam vajadzīgs.
Beidzot sasniegusi paaugstinājumu, trešajā dienā neizturēju
33 gadus vecā Polīna atnāca pie manis izmisusi. Rijot asaras, viņa stāstīja, ka pati savām rokām iznīcinājusi savu karjeru. Trīs gadus viņa mērķtiecīgi spēra soļus līdz paaugstinājumam, strādāja virsstundas un bieži bez brīvdienām, taču vadība tikai viņu pabīdīja malā, kritizēja un vēlreiz pārbaudīja viņas paveikto.
Tomēr Polīna savu panāca. Likās – nu var svinīgi gavilēt. Bet... viņa jau trešajā dienā iesniedza atlūgumu. "Es jūtos tik ļoti bez spēka, ka nevaru izdarīt elementāras lietas – izlasīt e-pastus vai izrakstīt vēstules." Viņa acīmredzami bija izsīkusi, apātijā, ar pazeminātu pašvērtību...
Bet visvairāk Polīna cieta no domas, ka šādā, sagrautā, stāvoklī viņa liks vilties kolēģiem. Un visā vainoja sevi. Viņa ilgi bija nesusi pārāk lielu slodzes vezumu un vienlaikus pārdzīvoja netaisnīgo vadības agresiju... Viņa tomēr "tika virsotnē", bet cena tam bija milzīga spriedze. Un – viņa salūza no pārslodzes.
Iespējams, viņai vajadzēja apstāties agrāk, bet tagad vairs nebija jēgas to apspriest. Izskaidrošana nereti klientu nomierina. Es aprakstīju viņai, kā notiek emocionālā izdegšana, paskaidrojot, ka sevis apvainojumi ir viens no šīs saslimšanas simptomiem, tas nozīmē, tie vienkārši ir bezjēdzīgi.
"Iedomājieties, ka esat saslimusi ar vējbakām," es viņai teicu, "jūs tad taču nevainosiet sevi, ja jums uz ķermeņa ir izsitumi? Sevis apvainojumi ir depresijas "izsitumi". Pēc sarunas Polīna piekrita pielikt pūles, lai pārtrauktu sevi vainot.
Es piedāvāju viņai atlaist situāciju – lai viss rit, kā rit. Ieteicu divus mēnešus nepieņemt nekādus nopietnus lēmumus, aizbraukt uz dzimtajiem laukiem, atpūsties, gulēt, cik vien gribas, veltīt laiku sev, attiekties pret sevi ar lielu saudzību un maigumu. Vārdu sakot – dot sev iespēju izdzīvot. Un pēc diviem mēnešiem atgriezties pie manis, lai tad apspriestu, kā dzīvot tālāk.
Apgrieztās lomas
45 gadus vecais Andrejs, kādas reģionālās korporācijas ģenerāldirektora vietnieks, atnāca uz konsultāciju galīgi sagrauts. Direktors nemitīgi viņu pazemoja kolēģu priekšā.
Lai gan viņi strādāja kopā jau vairākus gadus – direktors "vilka līdzi" Andreju pa savām karjeras kāpnēm. Proti, katru reizi, kad guva jaunu paaugstinājumu, ņēma Andreju līdzi. Priekš kam? Andrejs domā, ka bija vajadzīgs šefam kā "peramais zēns", un, protams, cieta šajā lomā. Labi audzināts un delikāts, viņš nesaprata, kādēļ ar viņu šādi rīkojas. Un zaudēja ticību sev.
Kad mēs apspriedām situāciju sīkāk, kļuva skaidrs, ka Andreja loma vadītāja dzīvē ir daudz svarīgāka. Direktors nemācēja konstruktīvi sadarboties ar darbiniekiem, baidījās no konfliktiem, necienīja citu viedokļus. Toties tas lieliski padodas Andrejam, kurš pēc būtības gadiem pildīja reālā vadītāja funkcijas, iemantojot padoto cieņu un autoritāti ar šādu vadības stilu. Būtībā viņš bija buferis starp direktoru un padotajiem.
Es ar piemēriem Andrejam izskaidroju, ka bez viņa direktors nenoturētos savā vietā ne pusgadu, un ka viņš lieliski apzinās šo savu vājo pusi. Lūk, kādēļ viņam bija vajadzīgs šāds vietnieks. Būtībā Andrejam bija liela vara pār savu vadītāju, pat neapzinoties to. Viņš bija vajadzīgs šefam daudz vairāk nekā viņam šefs.
Šāds pavērsiens vīrietim bija negaidīts. Viņam konfliktu risināšana un kopumā kolēģu vadīšana nesagādāja grūtības, tādēļ viņš neapzinājās, cik vērtīgas ir šīs prasmes. Viņš ieraudzīja situāciju citām acīm, saprata, ka viņš padotajiem ir autoritāte un kolēģi lieliski redz viņa nopelnus un pareizi novērtē direktora raksturu. Un viņš ar atvieglojumu atzina, ka no sirds novēlies milzu akmens.