Spēka nav, garastāvokļa arī. Stratēģijas, kas palīdzēs pabeigt iesāktos darbus

Sajūta – "neko negribu, neko nevaru un nekas nesanāk" – kādā mirklī var piezagties visa gada garumā, un janvāris noteikti ir brīdis, kad nodrošināties ar iespējamajiem rīcības plāniem. Tā kā prokrastinācijas galvenais virzītājspēks ir atrunas, nav reāli runāt par produktivitātes un kopējās veselības kāpumu, kamēr neesam atteikušies sliktajiem paradumiem, kas primāri līdz šai situācijai noveduši.

Lai saprastu, kā šādās situācijās rīkoties, regulāri neatstājot darbus tikai pa pusei pabeigtus, vispirms jāidentificē problemātiskākās atrunas, kas virza prokrastinācijas virzienā. Tās iemantojušas "problemātiskāko" titulu, jo ir visgrūtāk atspēkojamas. Emocionālās inteliģences pētnieks Treviss Bredberijs piedāvā iepazīties ne tikai ar piecām atrunām, kuras, ļoti iespējams, pa laikam izmanto arī tu, bet arī risinājumiem, kas palīdzēs izkļūt no nelabā nagiem.

Kad tiek uzlikts kāds grūts uzdevums, bieži vien sastingstam kā stirna, kas tikko izskrējusi uz ceļa mašīnas priekšā. Gluži tāpat kā stirnai, arī mums šajā situācijā labākais iespējamais variants būtu sākt ātri kustēties – vienalga kurā virzienā. Kad darbs ir īpaši grūts, katra minūte ir no svara, tāpēc lietderīgi jāizmanto pilnībā viss dotais laiks. Šī iemesla dēļ iecentrēties uz grūtības pakāpi un šādā veidā izmest vējā tik ļoti dārgo laiku, ir absolūti muļķīgi.

Panākumu atslēga slēpjas spējā neļaut sev baidīties. Kad uzdevums šķiet ārkārtīgs grūts un apjomīgs, sadali to vairākās daļās. Ko vari izdarīt 60 minūtes, lai nedaudz pavirzītos uz priekšu? Bet pēc tam – cik tālu tiksi, pieliekot klāt vēl vienu stundu aktīva darba?

Sadalot uzlikto pienākumu vairākos elementos, izvilksi sevi no sastingušās stirnas rāmja. Pirms spēsi attapties, jau būsi kaut ko izdarījis, un darbs no ārkārtīgi grūta pārtaps absolūti panesamā un paveicamā. Grūtu uzdevumu lielākais ienaidnieks un aktivitātes un darīšanas trūkums.

Pieķeršanās jaunam projektam vai uzdevumam ir izaicinājumu pārpilna. Lai tos nedarītu, bieži vien izvēlamies veikt tādus daudz mazākus un mazāk nozīmīgus pienākumus kā atbildēt uz zvaniem, vairākas reizes pārskatīt ienākošos e-pastus, lasīt ziņas tiešsaistē. Principā dodam priekšroku itin visam citam tā vietā, lai ķertos vērsim pie ragiem.

Būt aizņemtam un būt produktīvam nav viens un tas pats. Nākamreiz, kad pieķersi sevi pie domas, ka ar visu citu centies izvairīties no pirmā soļa speršanas, apstājies un vizualizē, kas notiks, ja tā turpināsi vēl pāris dienas. Lietas, kas novērš uzmanību, vienlaicīgi aizvirza domas prom arī no sekām, kas šajā gadījumā ir realitāte, kurā dzīvo. Darbs taču tāpat būs jāizdara, ne tā? Atgādini sev, ka prokrastinācija beigsies ar negulētām naktīm un pazaudētu laiku kopā ar mīļajiem – un to taču nevēlas neviens no mums.

Uzdevumi, kas sākotnēji šķiet vienkārši, var pārvērsties kalnā, kura pārvarēšana termiņa iztecēšanas brīdī pārvērtīsies neiespējamajā misijā. Kāpēc? Jo, atliekot tos no dienas uz dienu, neapzināmies, cik patiesībā daudz laika to izpilde aizņems. Kad beidzot pieķersies tā realizēšanai, var nākties atskārst, ka neesi to pietiekami novērtējis un nespēsi iekļauties termiņos. Protams, pabeigt var vienmēr, bet visticamāk tas ne tuvu nebūs karjeras labākais veikums.

Šādās situācijās Bredberijs iesaka izmanot stratēģiju ar virstēmu "Savelc kopā lielo bildi". Piemēram, ja, tavuprāt, pats garlaicīgākais un netīkamākais darbs uz pasaules ir datu ievade sistēmā, apstājies uz mirkli un padomā, cik patiesībā tas ir svarīgi. Apzinies, cik ļoti šis neinteresantais darbs palīdz veikt citus darbus gan tev, gan kolēģiem, padarot uzdevumu tava laika cienīgu. Kad mazi, šķietami nesvarīgi uzdevumi tiek veikti pa roku galam, tiek aizsākts domino efekts, katram nākamajam darbam kļūstot bezmērķīgam.

Ne vienmēr prokrastinācijas iemesls ir pārāk viegls vai grūts darbs. Reizēm vienkārši to vairs negribi darīt. Un paveikt sev netīkamu darbu var būt pat ļoti sarežģīti, nemaz nerunājot par situācijām, ka uzdevums teju vai riebjas.

Diemžēl, nav droša veida vai stratēģijas, kas uz burvju mājiena ieinteresēs lietās, kas neaizrauj – jo ātrāk to pieņemsi, jo vieglāk būs. Tā vietā, lai nostumtu sev netīkamo plaukta tālākajā stūrī, kā likumu sev nosaki – nedrīksti ķerties klāt jauniem projektiem vai uzdevumiem, kamēr ar "degošo" darbiņu neesi sasniedzis finiša līniju. Šādā veidā disciplinē un rūpējies par sevi, iekodējot, ka "pie deserta var tikt brīdī, kad apēsti dārzeņi".

Paturi prātā, ka ikdienu pienākumu var pārvērst spēlē. Ko vari izdarīt, lai gala rezultāts būtu vēl iespaidīgāks nekā cerēts? Ko procesa gaitā iespējams mainīt, sasniedzot to pašu vēlamo rezultātu? Šādā veidā piešķirsi uzdevumam jaunu perspektīvu, un, lai gan tas aizvien nebūs visai interesants, spēle noteikti piedos tam asumiņu.

Priekšnieks tevi nozīmējis jaunam amata, uzdevumam, izaicinājumam. Ļoti iespējams, to gaidi jau labu laiku, taču tagad – brīdī, kad jāspiež gāzes pedālis līdz grīdai – nespēj darbu iekustināt ne no vietas. Tu nespēj izmest no prāta domas par iespējamu neizdošanos un neveiksmēm. "Kas notiks, ja pievilšu visus? Vai mani atlaidīs?" tu domā. Šīs domas tevi var aizvest līdz pat sajūtai, ka labākais iespējamais risinājums ir mest plinti krūmos un izvairīties no neveiksmes jau pašā saknē. Tas, kurš neko nesāk darīt, nevar arī izgāzties kā veca sēta, ne tā?

Nepareizi, teic Bredberijs. Prokrastinācija jau ir neveiksme – neveiksme likt lietā talantus un spējas. Prokrastinējot zaudē ticību sev.

Ļoti iespējams, arī tu, mācoties braukt ar riteni vai mašīnu, vairījies pagriezt galvu pa labi vai kresi, baidoties, ka aizgriezīsi līdzi arī stūri. Uztraukšanās par pilnībā visu, kas jauno pienākumu veikšanas gaitā var noiet greizi, ir tieši tas pats, ar katru mirkli aizvien mērķtiecīgāk tuvinot neveiksmei. Tā vietā, lai koncentrētos uz neveiksmēm, domā par pozitīvo – par to prieku un panākumiem, kas sekos lieliski paveiktam darbam.