Ziemeļu vējš pluina matus, smīņājošais lietus saldē plaukstas, bet man vēl gribas klīst pa tumšajām ielām un vērot garāmbraucošās mašīnas. Komfortablos sēdekļos iegrimuši, steidzīgi ļautiņi piektdienas vakarā mēģina noparkoties lielveikalu autostāvvietās un kaļ plānus vēlajām vakariņām ģimenes ligzdiņās. Es izbaudu salto novembra gaisu, dziļi ievelku elpu, kā māca pareizas elpošanas tehnikas apmācībās, un ik pa laikam notraušu asaras, lai varētu saskatīt apledojušo trotuāru. Man šodien negribas iet mājās. Visu pēdējo darba dienu esmu nostrādājusi ar kamolu kaklā, pēc pulksten 17.00 steigšus metos ārā pa durvīm, lai nebūtu jāsāk raudāt kolēģu klātbūtnē. Manas asaras ir pēdējais, ko parādīt bosam uz atvadām. Nevērīgs atā ir viss, ko pēc vairāk nekā gadu uzcītīga darba es saņemu aizejot.
Kā es nokļuvu toksiskā darbavietā?
Strādāt kaimiņvalsts mikrouzņēmumā, piecu cilvēku komandā, kurā divi no tiem ir priekšnieks un viņa draudzene, izklausās vilinoši? Iespējams. Viss jau būtu ideāli, ja šajā ģimenes mikroklimatā pāra strīdus un to sekas uz savas ādas neizbaudītu arī pārējie kolēģi. Laikā, kad abi balodīši atradās uz kara takas, piekopjot klusēšanas taktiku vairākas nedēļas no vietas, boss savas dusmas izlika uz pārējiem darbiniekiem, visas mīļotās kļūdas piedēvējot citiem. Nostāties telpas vidū un skaļi apvainot, ka darbinieki to tik vien dara, kā dzer kafiju un ēd pusdienas, uzņēmējam bija normāla prakse. Jāpiebilst, ka arī pusdienas nebija kā citās darbavietās, tās drīkstēja ieturēt tikai visi kopā un vienīgi tad, ja atlika laika, bet parasti bija pārāk daudz nepadarītu darbu. Par ēšanu ārpus darbavietas vai izstaigāšanos savā pusdienas pauzē šajā "ģimenes uzņēmumā" varēja aizmirst.
Bet cilvēks jau māk adaptēties, ar laiku tas kļūst pieņemami, un nekādi jautājumi vairs netiek uzdoti. Kolēģe kādā vaļsirdības brīdī atzinās, ka priekšnieks uz viņu ir uzēdies, tikai viņa nekādi nesaprot, kāpēc. Nepārtraukta kontrolēšana, repliku izteikšana, aizrādīšana, nievājoša attieksme. Laikā, kad sākās karantīna un skolas ieviesa attālinātas mācības, nekādi valsts noteikti likumi uz priekšnieku nestrādāja, kolēģei – pirmklasnieces mammai – nācās rakstīt atlūgumu. Un tas nav ne pirmais, ne pēdējais gadījums, kad darbinieki beiguši darba attiecības uz kara takas. Kāda no jaunajām darbiniecēm esot tik ļoti baidījusies no bosa, ka paziņot par darba uzteikumu ieradies viņas vīrs.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
