No projektu vadības līdz kafijas pasniegšanai un atpakaļ – Intas Šoriņas pieredze

Šoriņa atceras, ka nejauši 2003. gadā nokļuvusi Dziesmu svētku rīkotāju rindās, kad arī sācies viņas darbs lielos masu pasākumos. "Es toreiz biju ārkārtīgi jauna meitene un biju gatava dienām, naktīm strādāt, un, pateicoties tam, guvu vērtīgu pieredzi, kuru tagad varu likt lietā," viņa norāda, piekrītot, ka šo pieredzi var raksturot arī kā tramplīnu.

Savukārt vēlāk Šoriņa nokļuvusi Londonā. "Kaut kā vienā dienā salikās," viņa stāsta, piebilstot, ka vienkārši nolemts ar vīru divatā izbraukt kādu līkumiņu. "Tālu netikām – līdz Londonai. Kad jau puncī bija bēbītis, tad bija jābrauc atpakaļ mājās kā Sprīdīšiem." Viņa novēl visiem padzīvot kaut kur citur, lai saprastu, ka mājas ir laimes zeme. "Reizēm ir jāpatur šī te sajūta, ka jebkurā brīdī, ja ir nepieciešams un ja gribas, var apskriet vēl vienu riņķīti, un tā teikt – šī brīža adrese nav mūža mājas," saka Šoriņa.

Uz jautājumu, vai strādājot Anglijas viesnīcā, kafejnīcā, guvusi arī kādu atziņu, Šoriņa norāda, ka toreiz bijusi laimīga. Pēc 2008. gada Dziesmu svētku noslēguma un vēl kāda liela pasākuma viņa bijusi pārgurusi, izdegusi: "Nekad darba diena nebeidzās. Atbraucot Anglijā, kur ir skaidrs, ka var tikai saņemt pozīciju, kur tu slauki galdu vai pasniedz kādam kafiju, likās – viss, četros es esmu brīva, un man ne par ko nav jādomā." Laiku abi ar vīru izmantojuši, izbaudot kultūras piedāvājumu Londonā.

"Nenožēloju nevienā brīdī, kas atkal bija tāds ārkārtīgi audzinošs mirklis – tu esi izkāpis pa projekta augstumiem, ir ļoti veselīgi atgriezties pie grīdas slaucīšanas, poda mazgāšanas, – mazliet saliek visu atpakaļ galvā pareizās vietiņās," saka Šoriņa.

Pilnu raidījuma ierakstu vari noklausīties šeit.