Ar lielu pieredzi laika un konfliktu vadīšanā. Atkal darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma

Par šiem jautājumiem portālā "Delfi.lt" spriež Brigita Ercē, kas veido emuāru mamosmamoms.lt, un psiholoģe Rasa Vaicekauskiene.

Bieži vien māmiņa pēc grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājuma uztraucas par savu karjeru – vai pēc šī pārtraukuma viņa nezaudēs nepieciešamās prasmes, vai darba devējs turpinās viņu novērtēt un gaidīt atgriežamies. Vai šīs bailes ir pamatotas?

Manuprāt, ir normāli satraukties par karjeras pārtraukumu – īpaši sabiedrībā, kur karjera un profesionālie sasniegumi tiek augstu vērtēti. Taču uz jautājumu, vai darba devējs gaidīs no bērna kopšanas atvaļinājuma atgriežamies darbinieci, varētu atbildēt tikai pats darba devējs, un tikai tajā brīdī, kad būs laiks šo jautājumu risināt – biznesa pasaulē viss mainās ātri, tur nav jēga apsvērt to, kas notiks pēc gada vai diviem. Turklāt darba devēja lēmumi ir viņa atbildība – mēs par tiem neatbildam.

Vēl jo vairāk, es uzskatu, ka cilvēka vērtības sajūtai ir maz saistības ar amatu, prasmēm vai karjeras sasniegumiem. Ja cilvēks uztic noteikt savu vērtību ārpasaulei, tā nevajadzīgi jautājums par savu vērtību tiek nodots cilvēkiem, kuri ar to nav saistīti un nav par to atbildīgi. Vērtības sajūta nāk no iekšienes, sava veida garīgās prakses, nevis tas ir kāda cita apstiprinājums. Interesanti, ka tieši laiks, kad pauze ir karjerā bērnu kopšanas atvaļinājuma dēļ, sniedz nepieciešamo telpu pārdomām un pieredzes meklēšanai, praktizēšanai, lai šo savu vērtību apzinātos. Visbeidzot varu apliecināt tiem, kas apšauba to māšu kompetenci, kuras atgriežas no grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājuma, ka mātes nedodas šajā laikā neko nedarīt. Es nezinu spēcīgāku pieredzi, kas attīsta organizatoriskās, laika vadības, konfliktu, krīžu, cilvēku vadības, problēmu risināšanas, radošuma, komunikācijas prasmes nekā būšana par mammu. Papildus šīm kompetencēm sievietes attīsta arī vairākas citas savstarpēji saistītas īpašības, kuras mūsdienās ļoti augstu vērtē darba devēji – spēju elastīgi un efektīvi reaģēt, saskaroties ar jauniem izaicinājumiem, gatavību pieņemt jaunu informāciju un mācīties. Vecāku statuss neizbēgami izstumj cilvēku no komforta zonas un liek meklēt jaunus rīcības veidus. Dabiski rodas dažādi jautājumi, kas rosina interesēties, jautāt, meklēt piemērotākos risinājumus. Tas savukārt attīsta spēju izturēt nezināmo, nepazust, uzdrīkstēties nezināt, pieņemt jaunu informāciju un pielietot to praksē. Mūsdienu biznesa pasaulē, kur nemitīgi tiek ieviestas jaunākās tehnoloģijas un tiek meklēti arvien efektīvāki problēmu risināšanas veidi, šīs darbinieka īpašības ir nenovērtējamas. Tos nenovērtējot, darba devējs pats zaudē daudz cilvēciskā potenciāla.

Kad māte atgriežas darbā pēc grūtniecības un bērna kopšanas atvaļinājuma, viņai parasti joprojām ir pienākums līdzsvarot bērna aprūpi un darbu. Kad bērns saslimst, kad viņš pielāgojas bērnudārzam, bieži mamma ir tā, kas paņem slimības lapu vai paliek viņam blakus, palīdzot viņam pierast pie jaunās kārtības. Var rasties sajūta, ka pat pēc atgriešanās no grūtniecības un bērna atvaļinājuma viena kāja joprojām ir iekšā laiku paņemošā bērna aprūpē un nav iespējams pilnībā nodoties savai karjerai. Kā šo problēmu var atrisināt vecāki kā pāris? Būtu vēlams, lai bērna audzināšanas jautājumi būtu abu pārziņā.

Uzlikt kādam atbildību nav tik vienkārši – mēs to bieži uzņemamies paši. Dažkārt – neapzināti. Varbūt tā bijusi norma savā ģimenē, varbūt pakļaujamies sociālajā vidē valdošajām normām un automātiski atkārtojam pazīstamus uzvedības modeļus. Šajā gadījumā izpratne varētu būt lielisks sākums, lai panāktu lielāku vienlīdzību bērnu aprūpē. Lai mamma nebūtu vienīgais atbildīgais par bērnu aprūpi, ir svarīgi būt gataviem šo atbildību dalīt. Ja pirms atgriešanās darbā tā bija galvenokārt mātes atbildība, tev un tavam dzīvesdraugam var būt vajadzīgs zināms laiks un iejūtība, lai pieņemtu jauno realitāti un atklātu jaunus veidus, kā rīkoties kopā. Šajā gadījumā rodas arī jautājums par uzticēšanos – vai es uzskatu, ka mans partneris ir vienlīdz spējīgs saimniekot un aprūpēt atvasi? Pozitīva atbilde uz šo jautājumu var ievērojami atvieglot līdzīgu pienākumu sadali.

Arī pāris, kas šādu jautājumu risina kopā, jau ir uz pareizā ceļa – gatavība sadarboties, lai atrastu abiem labāko risinājumu, ir daļa no atbildes. Šādas sarunas pārī ne tikai satuvina, bet arī palīdz labāk izprast otru, dod iespēju atklāti izpausties un dod iespēju apmierināt svarīgas personiskās vajadzības. Visbeidzot, bērnu aprūpei nav jāattiecas tikai uz vecākiem. Ne velti saka, ka bērnu jāaudzina veselam ciematam. Lai arī mūsdienu pasaulē šis "ciemats" kļūst arvien grūtāk aizsniedzams, joprojām meklēt un lūgt palīdzību bērna kopšanā ir ne tikai apsveicami, bet nereti arī nepieciešami. Varbūt bērna slimības gadījumā palīgā var saukt auklīti, un bērnudārza pielāgošanās posmā var palīdzēt vecvecāki? Es uzskatu, ka visi jautājumi, kas saistīti ar bērniem, ir ārkārtīgi jūtīgi – vecāki vēlas, lai bērnu dzīvēs būtu mīloši un vērīgi pieaugušie, taču nereti ir jāsamierinās ar to, ka tie ne vienmēr būsim mēs paši. Spēja paskatīties uz situāciju radoši un paļauties uz pieejamo palīdzību var būt ļoti atbrīvojoša.

Domāju, ka daudzas mammas jūtas vainīgas, ja jūt nepieciešamību atgriezties darbā. Kā orientēties šajās sajūtās un sabalansēt nepieciešamību audzināt bērnu un strādāt un veidot karjeru?

Daudzas mammas mūsdienās saskaras ar zināmu paradoksu – tā, kura izvēlas palikt mājās un audzināt bērnus, tiek klusiņām tiesāta par karjeras pamešanu novārtā. Taču tikpat lielu kritiku var saņemt māmiņa, kura jutusi vēlmi agrāk atgriezties darbā un mazo palaidusi bērnudārzā vai uzticējusi auklītei. Šādas pretrunīgas gaidas nereti satrauc jau tā šaubīgu māti. Vēl jo vairāk, viņa bieži vien izvirza ārkārtīgi lielas gaidas par to, kādai viņai jābūt mātei, sievietei, sievai. Un tas tikai lielā mērā veicina augošo vainas sajūtu, kas šajā laikmetā jau ir kļuvusi par pandēmiju. Manuprāt, atbilde uz to, kā saskaņot iepriekš minētās vajadzības, daļēji slēpjas šo vajadzību apzināšanā un pieņemšanā. Godīgi sev uzdodot jautājumu "ko es šobrīd īsti vēlos?", māte var rast lielāku skaidrību un pārliecību savos lēmumos.

Runājot par vainas apziņu, ir lietderīgi atcerēties britu bērnu psihoanalītiķa Donalda Vinikota jēdzienu "pietiekami laba māte", kas atgādina, ka mātei nav jābūt perfektai, nekļūdīgai, vienmēr pieejamai ikvienai mazuļa vajadzībai. Ir pietiekami labi, ja māte nodrošina to, ka mazulis var augt vesels, drošs un laimīgs. Šis pietiekami labas mammas termins labi darbojas arī darba vidē. Nevajag kļūt par perfektu darbinieku, ir gana būt pietiekami labam. Šī tēla pieradināšana un gaidu pret sevi samazināšana, var ievērojami atvieglot lēmumu pieņemšanu, kas saistīti ar bērnu aprūpes un karjeras līdzsvarošanu.

Dažkārt lēmuma stingrību palīdz nostiprināt pētījumu atziņas. Piemēram, ir pētījumu rezultāti, kas liecina – ar bērnu kopā pavadītajā laikā svarīgāka ir kvalitāte nevis kvantitāte. Visticamāk, māmiņa, kura vēlas doties uz darbu, jūtas tur piepildīta un mājās atgriežas iedvesmota un lepna par sevi, iespējams, viņa ar daudz lielāku entuziasmu un apziņu, pavadīs vakaru kopā ar savu mazuli nekā mamma, kurai trūkst vietas pašrealizācijai un prombūtnes no viņas mazuļa. Un mazajam ir svarīgi sajust, ka mammai ar viņu ir jautri! Pieredzot, ka mammai ar viņu ir labi, bērns secina, ka viņš ir brīnišķīgs kompanjons, un tādā veidā tiek ielikti pamati veselīgai pašcieņai.

Lai arī izņēmumu ir arvien vairāk, tradicionāli vīrietis veido karjeru un lielākā daļa bērna audzināšanas pienākumu gulstas uz sievieti. Vai jūs domājat, tas nav tāpat vien? Varbūt tas ir tik dabiski un būtu pat nepareizi, ja bērns pirmo gadu lielāko dienas daļu pavadītu bez mammas?

Lai kā gribētos skaidras atbildes, kas bērnam ir kaitīgs un kas nē, šī ir viena no sarežģītākajām tēmām, kas rada visvairāk jautājumu un diskusiju. Mēs nepārprotami zinām, ka bērnam nodara kaitējumu fiziska un psiholoģiska vardarbība. Tāpat skaidrs, ka bērna fizisko un emocionālo attīstību pirmajos dzīves gados, iespējams, visvairāk ietekmē drošas un stipras attiecības ar gādīgu cilvēku, kas saprot bērna vajadzības un spēj uz tām reaģēt. Vai tikai viņa māte viņam var sniegt šādu pieredzi? Nav teikts. Tēvs, vectēvs, vecmāmiņa, aukle – svarīgi, lai bērnam blakus būtu vismaz viens pieaugušais, kas viņu dzird, redz un spēj atbildēt.

Tradicionālās sieviešu un vīriešu lomas, kas pastāvēja vairāk nekā divus tūkstošus gadu, bija ne velti – tās ne tikai palīdzēja izdzīvot, bet arī sniedza skaidrību un drošību. Tomēr tas, kas bija dabisks pirms simts gadiem, mūsdienās kļūst relatīvs. Skaidras dzimumu lomas un pienākumi, ko nosaka reliģija, hierarhija un citi spēkā esoši noteikumi, tiek mainīti ar divu cilvēku vienošanos. Šī ziņa ir gan atbrīvojoša, gan vienlaikus prasa vēlmi runāt, izteikt savas vajadzības un rast labāko risinājumu visai ģimenei. Vienošanās, kas apmierina abas puses un vecākus padara laimīgus un mierīgus vecākus, ir lielākā dāvana bērnam.

Izvēloties darbavietu, ar vienkāršu sludinājumu vairs nepietiek – arvien lielāku uzmanību pievēršam kopīgām vērtībām, modernai darba videi, personīgajai izaugsmei un citiem faktoriem. Lai ļautu darba devējiem un darba ņēmējiem satikties, "Delfi" piedāvā platformu #darbavietas – ērtu, pārskatāmu un uzticamu vietni, kur iepazīt uzņēmumus un aktuālās vakances tajos.