Antropologs: Mocarts mūsdienās, iespējams, strādātu ātrās ēdināšanas restorānā

"Mūsu lielākā slimība ir nebeidzama neapmierinātība, nebeidzama tiekšanās pēc laimes, pārāk liela uzmanība finansiālajai labklājībai un pārāk maza uzmanība citām vērtībām," portālā "Delfi.lt" saka Suzmens, antropologs ar lietuviešu saknēm no Dienvidāfrikas Republikas.

Pēc Stenfordas universitātes absolvēšanas Suzmens daudzus gadus pavadīja, pētot mednieku-vācēju cilti Namībijā, un septiņus gadus ieņēma augstu amatu dimantu raktuvēs, kur labi nopelnīja. Divas radikāli atšķirīgas pieredzes pamudināja viņam pievērsties darba dzīves izpētei. "Dimantu raktuvēs, lielā starptautiskā organizācijā, daudzi darbinieki bija neapmierināti, valdīja satraukuma pilna gaisotne, nemitīgs stress. Daudzi strādāja nevis organizācijas izaugsmes labā, bet personīgiem mērķiem: iegūt lielāku atalgojumu, paaugstinājumu, atzinību. Tas neradīja vērtību ne organizācijai, ne pašam cilvēkam, tieši otrādi, darbiniekam radās liels stress un uzņēmumam – papildu izmaksas."

Tikmēr mednieku un vācēju senču izpratne par darbu, ko tas nozīmē un kāda nozīme tam ir dzīvē, absolūti atšķīrās no tagadējās: "Viņi novērtēja darbu kā līdzekli vajadzību apmierināšanai šeit un tagad, ļoti maz uzmanības pievērsa nākotnes labklājības nodrošināšanai. Lai gan praktiski viņu dzīve bija daudz grūtāka nekā mūsu, dzīves apmierinātības ziņā viņi dzīvoja labāk nekā mēs."

Dažādu pētījumu dati liecina, ka gandrīz puse ASV un Eiropas uzņēmumu darbinieku nav apmierināti ar savu darbu, Japānā šis rādītājs pārsniedz pat 70 procentus! Galvenais iemesls tam ir nevis alga, bet gan atzinības trūkums, teic Suzmens. Pēc "Forbes" datiem, tikai 12 procenti darbinieku pamet darba vietu algas dēļ. "Gallup" pētījumi liecina, ka to organizāciju produktivitāte, kurās darbinieki jūtas iesaistīti, palielinās par 21 procentu, darbinieki ir laimīgāki, mazāk kavē darbu un ir lojālāki organizācijai. Tikmēr neapmierinātie darbinieki ASV uzņēmumiem vien izmaksā aptuveni 500 miljardus dolāru gadā. Kā norāda "HR Cloud", tas daļēji ir saistīts ar darbinieku motivācijas trūkumu un samazinātu atbildības sajūtu, kas rada zemāku produktivitāti, kļūdas, nokavētus termiņus, sliktāku klientu apkalpošanu un mazāku peļņu.

Jau ceturtdaļu gadsimta antropologs, kas pēta darba aspektus, ir mēģinājis saprast, kā tas nākas, ka mēs veltām tik daudz laika un enerģijas darbam, bet tik maz jūtam gandarījumu, piepildījumu un laimi.

"Absolūtais vairums cilvēku mūsdienās strādā nevis to darbu, kas viņiem sagādā laimi un kas viņiem patiešām padodas, bet gan, lai apmierinātu savas vajadzības. Un galu galā mēs kā globāla kopiena esam tik bagāti, ka katrs varētu strādāt ne naudas dēļ," saka Suzmens.

Kad jautājat bērniem vai pat pirmkursniekiem, kādu darbu viņi vēlētos strādāt, teju neviens no viņiem nepiemin, ka sapņo būt par menedžeri, bankas ierēdni vai miljonāru. Absolūtais vairākums sapņo par jēgpilniem darbiem: ārsta, skolotāja, policista, kaut ko tādu, kas nestu labumu sabiedrībai. Interesanti, ka, neskatoties uz to, ka sabiedrība ir gana bagāta, mēs maksājam viszemākās algas par sociāli noderīgākajiem darbiem: salīdziniet, cik, piemēram, saņem veselības aprūpes darbinieks un baņķieris. Tāpēc, pēc viņa teiktā, izvērtējot visus pasaulē esošos mākslīgā intelekta īpašumus, tehnoloģijas un potenciālu, jāuzdod sev jautājums – vai nevajadzētu katram strādāt ko tādu, kas mums patiesi ir nozīmīgs, nes laimi un lielāku vērtību sabiedrībai?

Pēc Suzmena teiktā, pandēmija bija revolucionārs izaicinājums organizācijām, kas skaidri parādīja, ka par optimālajiem uzskatītie darba modeļi nav tie labākie: "Covid-19 pandēmijas laikā trūka ārstu un medmāsu personāla. Kāpēc? Ne tāpēc, ka nav pietiekami daudz cilvēku, kas vēlas strādāt, bet tāpēc, ka viņiem ir jāizvēlas darbs, kas garantē pienācīgu iztiku. Ja Mocarts būtu dzimis šodien, ņemot vērā pašreizējos modeļus, viņš, iespējams, strādātu Makdonaldā. Mūsdienās izcilam dzejniekam, mūziķim, gleznotājam nav iespējas veltīt laiku un enerģiju tam, kur viņš ir patiesi talantīgs. Vairāk atmaksājas strādāt ātrās ēdināšanas restorānā vai vadīt kravas automašīnu. Tas ir izaicinājums, ar kuru saskaramies – kā vislabāk izmantot mūsu rīcībā esošos līdzekļus un potenciālu?"

Antropologs iesaka organizācijām koncentrēties nevis uz lieliem ilgtermiņa plāniem vai jaunu darba noteikumu radīšanu, bet gan uz to, kā būt veikliem, elastīgiem un nebaidīties eksperimentēt. "Mēs nevaram gaidīt, ka ekonomisti vai politiķi atradīs un sniegs mums labākos risinājumus. Ņemsim piemēru no inženieriem, kuri, saskaroties ar jaunu problēmu, meklē risinājumus, izmantojot izmēģinājumu, kļūdu un eksperimentu pieeju. Pretējā gadījumā mēs riskējam kanibalizēt savu labklājību," nešaubās Suzmens.

Izvēloties darbavietu, ar vienkāršu sludinājumu vairs nepietiek – arvien lielāku uzmanību pievēršam kopīgām vērtībām, modernai darba videi, personīgajai izaugsmei un citiem faktoriem. Lai ļautu darba devējiem un darba ņēmējiem satikties, "Delfi" piedāvā platformu #darbavietas – ērtu, pārskatāmu un uzticamu vietni, kur iepazīt uzņēmumus un aktuālās vakances tajos."