Neinteresantākās profesijas un hobiji. Vai tādas ir?

Lai ieskicētu situāciju, portāls iepazīstina ar Marku Leihmanu – vīru, kuram pašam šķiet, ka strādā pat ļoti interesantu darbu. Viņš ir "Mojave Desert Inventory and Monitoring Network" datu menedžeris, un ikdienas pienākumu sarakstā ir datu, kas ievākti no ASV nacionālajiem parkiem konkrētā reģionā, organizēšana un analīze. "Mans darbs "sakņojas" ļoti reālās pasaules lietās – ūdens kvalitātē, veģetācijā. Tam ir tieša saikne ar šo reģionu ekoloģisko "veselību"," sacījis Leihmans.

Taču, ļoti iespējams, kāds no šī raksta lasītājiem, ieraugot vārdu savienojumu "datu menedžeris", jau zaudēja interesi un aizvēra to ciet, savā pēdējā izpētē sacījusi sociālo psihologu grupa no Eseksas Universitātes. Šajā pētījumā neliels skaits amerikāņu sarindoja profesijas, pamatojoties uz saviem uzskatiem par to, cik tās ir garlaicīgas. Datu analītiķis ierindojās šī saraksta augšgalā.

"Mani nepārsteidz sabiedrības pieņēmumi, un, pat neskatoties uz to, uzskatu, ka mans darbs pilnīgi noteikti ir man interesants," tā Leihmans.

Pētījuma dalībnieku neinteresantāko profesiju top5 bija sekojošs: datu analītiķis, grāmatvedis, darbs nodokļu vai apdrošināšanas jomā, kā arī apkopējs/sētnieks. Savukārt par visgarlaicīgākajiem hobijiem nodēvēta gulēšana, reliģija, televīzijas skatīšanās un dzīvnieku vērošana. Tāpat aptaujas gaitā noskaidrots, ka cilvēkiem dzīve nelielā ciematiņā vai pilsētā šķiet garlaicīgāka nekā lielā pilsētā.

Zīmīgi, ka uz interesantāko profesiju pjedestāla otrā pakāpiena dalībnieki nolikuši zinātniekus – profesiju, zem kuras principā varētu "paslīdēt" Leihmans ar savu analītiķa darbu, vienlaicīgi ielaužoties arī interesantāko profesiju topā. Pēc šī pētnieki secina – pieņēmums par to, kurš darbs ir garlaicīgs, pamatā balstās tās nosaukumā, vēršot mazāku uzmanību reālajiem darba pienākumiem.

Ņemot vērā, ka garlaicība ir diezgan "slidena" tēma, tai ir ļoti dažādas definīcijas un skaidrojumi. Lielā mērā tā atkarīgs no tā, kam vaicā – pusaudzim, visticamāk, garlaicība ir "tas, kas patīk veciem cilvēkiem", kamēr 19. gadsimta filozofs Arturs Šopenhauers to redzēja kā pierādījumu jēgas trūkumam dzīvē.

Vienalga, kurā pusē vairāk izvēlies stāvēt tu, garlaicība ir kas tāds, ko labāk redzam ejam nekā nākam.

Kāds var mēģināt izvairīties no lietām, kuras tiek uztvertas kā garlaicīgas, un patiesībā nepatika pret ikdienišķo ne vienmēr ir kaitīga. 2011. gada grāmatā "Boredom: A Lively History" filozofs Pīters Tūhijs sacījis, ka vēlme izvairīties no garlaicības palīdzēja attīstīties mākslai un literatūra. Taču, ja uzskatām, ka cilvēki jau pēc savas būtības ir interesanti, stereotipi, kas saistīti ar garlaicību, ir absolūti negodīgi un var atstāt nopietnas sekas to cilvēku dzīvēs, kuri "ierakstās" šajā kategorijā.

"Šī stereotipu neskaidrība apliecina, ka ar to piedēvēšanu jābūt ļoti uzmanīgiem," teic Vinjands Vantilburgs, Eseksas Universitātes lektors un viens no pētījuma autoriem. "Izvairoties no teorētiski garlaicīgiem cilvēkiem, var rasties situācija, ka viņiem nekad nebūs iespēja mainīt citu cilvēku pieņēmumus par sevi."

Pētījuma noslēguma fāzē Vantilburgs ar kolēģiem pievērsās sarežģītajām sekām, ko rada stereotipi par garlaicību. Kādus pieņēmumus varētu izteikt par grāmatvedi, kas dzīvo mazā ciematiņā un kuram tīk pasnaust? Rezultāti atklāja – cilvēkiem, kas stereotipiski tiek uztverti par garlaicīgiem, tiek piedēvētas arī citas negatīvās īpašības. Pētījuma dalībnieki mēdza viņus raksturot arī kā nekompetentus ļaudis, kuri neizstaro siltumu.

Piezīmi par garlaicīgu cilvēku pieredzes, izpratnes un zināšanu trūkumu Vantilburgs uzsver kā ļoti pārsteidzošu. Pētot stereotipus, bieži parādoties pretstati starp kompetences iezīmēm un cilvēka "siltumu", tāpēc šie cilvēki tiek uztverti kā patīkami neveiksminieki.

Šie rezultāti parāda, cik stereotipi par garlaicību ir nepatiesi. Kamēr sociopātiem piedēvē tādas īpašības kā viltīgumu un asprātību, garlaicīgie cilvēki tiek uztverti kā absolūti nevērtīgi. Taču šajā stāstā ir arī zelta maliņa – lai gan pētījuma rezultāti iezīmē tendences, Vantilburgs ir pārliecināts, ka attiecīgais cilvēks nebūs garlaicīgs pilnīgi visu acīs. "Nav jau arī tā, ka pilnībā visi un visus grāmatvežus uzskata par garlaicīgiem," tā eksperts.

Ļoti iespējams, taisnība ir to cilvēku pusē, kuri nevienam nepiedēvē garlaicības stereotipus, jo tie ierobežo sazināšanās prasmes, kā arī limitē iespējas no viņiem mācīties. Šis pētījums vēlreiz mudina ikvienu pārvērtēt vispārpieņemtus stereotipus par cilvēkiem mums līdzās.