Plānu vietā jaunības entuziasms. Agniete Pranckūniene par alpaku audzēšanu Lietuvā

Šogad jūsu alpaku fermai apritēs 10 gadi – pastāstiet, kā tas viss sākās! Kāda dzirkstelīte "aizdedzināja" šo biznesu?

Tādu dzirksteļu bija daudz. Tiklīdz ar vīru pirmo reizi ieraudzījām alpakas, tā zinājām, ka mēs gribētu tādas audzēt. Jau no paša sākuma mēs šajā piedzīvojumā piedalījāmies kopā, tādēļ nevar pateikt, kura iniciatīva tā bija – mana vai Mindauga. Varbūt tomēr vairāk manējā. Lielu plānu mums nebija – tikai jaunības entuziasms! Sākām alpakas audzēt kā mājdzīvniekus vecajā lauku mājā un kādu laiku tām varējām veltīt tikai nedēļas nogales. Nopirkām trīs mātītes gaidībās, un gandrīz pēc gada vienai piedzima mazulis. Tad nopirkām vēl trīs. Un tā sākām rosīties. Vēl viena dzirksts bija mana interese par vilnu, dziju un adīšanu. Mana vecmāmiņa bija fantastiski radoša adītāja, viņa man iemācīja adīt pirms skolas gaitu sākšanas. Un brīvdienās es visu laiku redzēju, kā no diezgan ierobežota materiālu klāsta dzima skaistākie darinājumi. Redzēju, kā ar rokas šķērēm tiek cirptas aitas, iemācījos vērpt diegu, mazgāt un sagatavot materiālu adīšanai. Mani tamborējumi un adījumi kļuva arvien sarežģītāki, un skolas izlaidumā jau vilku pašdarinātu plānas mohēras kleitu. Tāpēc pēc pirmo trīs alpaku cirpšanas man nebija citu domu, kā vien mēģināt no vilnas sagatavot dziju!