Latvijā iebraukušajiem kara bēgļiem no Ukrainas ir tiesības strādāt, ja saņemta uzturēšanās atļauja. Lai arī, piemēram, 80% no Rīgā dzīvojošajiem bēgļiem ir ar augstāko izglītību, vairums ukraiņu strādā mazkvalificētu darbu, kur nav nepieciešamas valsts valodas zināšanas. Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēti 14 Ukrainas civiliedzīvotāju, kas uzsākuši savu uzņēmējdarbību Ventspilī. Viena no tām ir Katrīna Usatika, kas Latvijā sameklējusi arī savas dzimtās saknes.
Ļoti daudziem Ukrainas kara bēgļiem jau apritējis gads, kopš viņi mēģina iedzīvoties līdz šim nepazīstamā zemē – Latvijā. Lielākais vairums šobrīd atraduši darba vietu un strādā.
Ventspilī, kur dzīvo viena no lielākajām bēgļu diasporām, šī gada sākumā bija reģistrēti 255 strādājoši ukraiņi, 14 no tiem pašnodarbinātā statusā. Viņi uzsākuši savu uzņēmējdarbību un uzcītīgi mācās valsts valodu. Ukrainas kara bēgļu koordinatore Ventspilī Irina Hubarčuka saka: "Jāuzsver tas, ka daudzi ukraiņi saprot, lai varētu dzīvot Latvijā, ir jāapgūst latviešu valoda. Bez valodas nevarēsim iekārtoties darbā un uzsākt savu uzņēmējdarbību. Latvijas likumdošana paredz, ka jau 2024. gadā visiem, kas vēlas strādāt Latvijā, ir jāzina latviešu valoda. Mēs par to esam informēti un saprotam, ka jāgatavojas un jākārto eksāmens. Šobrīd mums ir plašs piedāvājums A1 un A2 līmenim. Arī Ventspilī. Kursi ir arī tiešsaistē un mācību centrā "Buts"."
Karīna ir viena no Ventspilī dzīvojošajām ukrainietēm, viņa ir kara bēgle no Kijivas apkaimes. Iebrauca pirms gada aprīlī, maijā jau reģistrēja savu uzņēmējas statusu Valsts ieņēmumu dienestā. "Es ļoti daudz jautāju cilvēkiem, kas man jādara. Gāju, prasīju un pamazām visu uzzināju. Tas bija sarežģīti, jo sveša valsts, lai gan nu jau vairs nav tik sveša. Te ir citādāki likumi. Ukrainā tas ir vienkāršāk. Ukraina ir iespēju zeme. Gribi pelnīt – strādā! Šeit, ja gribi strādāt, strādā arī ar galvu!"
Karīna ir masiere, nākammēnes tiks atvērts viņas masāžas salons. Ukrainietei ar Latviju ir īpaša saistība. 1978. gadā viņas mamma – valmieriete – strādāja Ventspils restorānā "Sārtās buras" kā viesmīle, šeit iepazinās ar Karīnas tēti no Ukrainas, kas pilsētā uzturējās, jo strādāja uz naftas tannkuģa. Sākoties karam, Karīna ar 72 gadus veco mammu un diviem bērniem, ne mirkli nedomājot, devās uz Latviju. "Es visu dzīvi nevarēju saprast, kāpēc mana mamma ir tik lēna, noslēgta, vēsa. Tās ir tieši tās īpašības, ko es ieraudzīju starp latviešiem. Tāda būtība. Viņi ir jāpieņem tādi, kādi viņi ir," saka Karīna.
Šobrīd Karīnas Usatikas mamma jau ir atpakaļ Ukrainā, kur ģimeni gaida tētis. Bet pati Karīna sižeta tapšanas dienā devusies uz Rīgu, lai pirms pareizticīgo Lieldienām aizvestu Ventspils Augstskolas dienesta kopmītnēs izceptās pashas kara ievainotajiem ukraiņu karavīriem, kas ārstējas Latvijas slimnīcās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
