Viltvārža sindroms: kad nākas tēlot to, kas tu jau esi

Iznāksim no skapjiem, draugi! Zinu, ka, šo lasot, drīz piekrītoši māsiet ar galvu. Daudzi no mums, cilvēki ar vairākām augstākajām izglītībām, karjeru, saviem uzņēmumiem, panākumiem zinātnē, izcili sava amata meistari, dzīvo ar mazu gļuku galvā, kas rada lielas ciešanas. Katru mīļu dienu, veicot savus amata pienākumus. Ik reizi, kad satiec klientu un skaidro viņam, pie kādiem projektiem tu strādāsi. Aizturot elpu auditorijas priekšā pie slaida "Laiks jautājumiem", jo bail, ka kāds paprasīs ko tādu, ka visi trīssimt klausītāji uzzinās, cik tu patiesībā esi stulba. Jā, tavas smadzenes nodarbojas ar pašsabotāžu, un šo apnicīgo ikdienas pavadoni sauc par viltvārža sindromu.

Kas ir viltvārža sindroms?

Viltvārža sindroms (imposter syndrome – angļu valodā) ir stāvoklis, kurā uzskati, ka tavi sasniegumi ir tikai muļķīga sagadīšanās. Tu tos nejūti kā savu pūļu rezultātu, bet kā veiksmi, nejaušību vai likteņa dāvanu. Neizdodas arī priecāties par sasniegto, jo atzinība sagādā diskomfortu. Katra uzslava rada trauksmi, jo liekas, ka neesi to pelnījusi. Tu taču esi nekompetenta, nespējīga; nevar saprast, par ko tev tiek atzinība! Kāds cits to noteikti pelnījis vairāk. Piemēram, kolēģe, kura darbā sēž augām naktīm, nevis tu, kas nekautrējas reizi mēnesī darba laikā aiziet uz manikīru. Arī izglītība varēja būt labāka. Projektā divas drukas kļūdas pieļāvi. Neko tu neesi pelnījusi, izņemot rājienu! Tāds nebeidzams iekšējais dialogs ilgtermiņā sagādā milzu ciešanas. Kad liekas, ka jāuztur tēls, jāspēlē teātris, lai noslēptu savu nekompetento "es", rodas liels risks saslimt ar izdegšanu.