Kabatu problēma ir tik dziļa kā pašas kabatas

Gadsimtiem sena aizspriedumu un nevienlīdzības forma, bez pārspīlējuma, ir kabatas sieviešu apģērbā. Ja kabatas vispār ir, tajās nevar ievietot viedtālruni, jo tās ir šaurākas un mazākas nekā vīriešu apģērbos. Kabatu problēma ir tik dziļa kā pašas kabatas, kuras tik ļoti vēlamies.

Tātad, kurš ir vainojams tajā, ka sieviešu apģērbā nav kabatu? Globālu sazvērestību te nemeklēt – nav viena konkrēta vainīgā, kurš būtu izlēmis, ka sievietes nav pelnījušas kabatas. Vaina slēpjas vairākos faktoros: funkcionalitātes un skaistuma līdzsvarā, tirdzniecības apsvērumos (apģērbi bez kabatām ir lētāki) un faktā, ka vēsturiski vīrieši ir baudījuši vairāk privilēģiju.

1899. gadā aktīviste Elizabete Keidija Stentone sūdzējās par kabatu trūkumu sieviešu apģērbā un pat uzrakstīja eseju par modes vienlīdzību. Tā pēc dažiem gadiem tika publicēta Pitsburgas "Post-Gazette" ar nosaukumu "Lūgums pēc kabatām", kurā viņa vīriešus salīdzināja ar ķenguriem. "Sievietēm nav pat tik daudz kā mazas kabatiņas, kur glabāt savu kabatas lakatiņu," viņa žēlojās. Izmisušas bija arī citas sievietes, 1905. gadā Šarlote P. Gilmane rakstīja "New York Times": "Vīriešu apģērba pārākums ir tā pielāgošana kabatām. Sievietes laiku pa laikam nēsājušas somas, dažreiz iešūtas, dažreiz piesietas, dažreiz vicinājušas rokās, bet soma nav kabata!"