Kur dodas "nomirt" slavenību krāšņie tērpi pēc sarkano paklāju pasākumiem?

Tērpu liktenis pēc sarkanā paklāja var būt ļoti dažāds. Daži tiek noglabāti dizaineru noliktavās kā arhīva paraugi, citi nonāk mākslas vai modes izstādēs, kur tie turpina piesaistīt uzmanību. Ir tērpi, kas nonāk brīvajā tirgū un tiek pārdoti izsolēs kolekcionāriem vai modes entuziastiem, savukārt dažus iegādājas pašas slavenības kā piemiņu. Tomēr ir arī gadījumi, kad tērpi "neizdzīvo" pat pašu svarīgo pasākuma nakti.

Pēdējo 20 gadu laikā slavenību tērpi sarkanā paklāja pasākumos ir kļuvuši par arvien nozīmīgāku modes un kultūras fenomenu, sacīja izsoļu nama "Sotheby's" rokassomu un modes speciāliste Lūsija Bišopa izdevumā CNN. Viņa kā vienu no būtiskākajiem pagrieziena punktiem min Džona Galiāno radīto kleitu "Dior" modes namam, kuru Nikola Kidmena valkāja 1997. gada Oskara balvu pasniegšanas ceremonijā. Šī kleita kļuva par simbolu, kas iezīmēja modes namu oficiālo sadarbību ar slavenībām.

"Pirms tam šādas partnerības nebija tik formalizētas," viņa paskaidroja, norādot, ka tas bija brīdis, kad sarkanais paklājs pārtapa par skatuvi globālajam modes mārketingam. Šī kleita aizsāka laikmetu, kurā sarkanā paklāja tēla radīšanā un realizēšanā piedalās stilistu un dizaineru komandas, īpaši tādos prestižos pasākumos kā Ņujorkas Kostīmu institūta gada balle "Met Gala" un Oskara balvu pasniegšanas ceremonija. Tas ir radījis daudz lielāku motivāciju saglabāt milzīgo darbu, kas nepieciešams, lai radītu izcilu viena vakara tēlu.

"Šie laiki, kad kleita tika iesaiņota un aizmirsta uz daudziem gadiem, lai vēlāk atkal tiktu atrasta, ir pagājuši," atzīmēja Bišopa. "Tagad, kad kleita tiek uzvilkta uz sarkanā paklāja, parasti jau ir izstrādāts plāns, kur tā nonāks." Lielākoties par šiem plāniem ir atbildīgi modes nami, jo tie parasti saglabā īpašumtiesības uz pašu radītajiem tērpiem. Tomēr dažos gadījumos konkrētas kleitas slavenības iegādājas pašas sev.

Kima Kardašjana 2024. gada maija intervijā žurnālam "Vogue" atklāja, ka viņa savā garderobē glabā visus "Met Gala" tērpus. Viņa īpaši uzsvēra, ka katrs tērps ir ne tikai modes, bet arī viņas personīgās vēstures daļa. Tomēr viņa piebilda, ka ikoniskā Merilinas Monro kleita, kuru viņa valkāja divus gadus iepriekš, ir izņēmums. Šo leģendāro tērpu viņa aizņēmās no kolekcijas, kas pieder "Ripley's Believe It or Not!", un pēc pasākuma tas tika atgriezts kolekcijas glabātājiem.

Zendaija pati iegādājās melno 1996. gada "Givenchy" kleitu, kuru 2024. gada "Met Gala" pasākumā valkāja uz sarkanā paklāja. Kleita, ko sākotnēji radījis modes dizainers Džons Galiāno, ir viens no ikoniskajiem gabaliem, kas pārstāv 90. gadu augstās modes estētiku. Šo faktu apstiprināja Zendaijas stilists.

Pirmā lieta, kas notiek ar sarkanā paklāja tērpiem pēc pasākuma, ir rūpīga tīrīšana, atklāja Klīvlendas Mākslas muzeja galvenā tērpu glabātāja Sāra Skaturro (Sarah Scaturro) intervijā CNN. Viņa norādīja, ka cilvēks, kurš tērpu ir valkājis, iespējams, ir lietojis ķermeņa losjonus, eļļas, smaržas vai kosmētiku. "Pat ja sākotnēji nekas nav redzams, laika gaitā šie materiāli un traipi var sākt oksidēties, mainot auduma krāsu vai pat tā tekstūru," viņa piebilda.

Šajā procesā tērpiem tiek veikta rūpīga apkope, kas var ietvert ķīmisko tīrīšanu, mitro tīrīšanu vai pat tikai tīrīšanu ar birstīti, atkarībā no auduma un traipu rakstura. Kad apģērbs ir iztīrīts, tas parasti tiek nogādāts specializētā glabātavā, piemēram, modes nama arhīvā vai privātā kolekcijā, piemēram, "The Wardrobe" Julie Ann Claus arhīvā. Šādas glabātavas ir paredzētas ilgtermiņa saglabāšanai – tērpi tiek rūpīgi uzraudzīti un kopti, lai saglabātu savu sākotnējo stāvokli.

Tērpi no glabātavām tiek izņemti reti, parasti divos gadījumos: ja tos atlasīšanai izstādēm, piemēram, "Crown to Couture" izstādei Kensingtonas pilī, vai atkārtotai nēsāšanai. Atkārtota vintāžas tērpu valkāšana kļūst par arvien izplatītāku praksi, kas ne tikai popularizē ilgtspējību, bet arī piešķir sarkanā paklāja modei vēsturisku noskaņu.

Minētajā "The Wardrobe" Julie Ann Claus arhīvā glabājas aptuveni 100 000 tērpu, kuri tiek turēti zemā apgaismojumā, kontrolētā temperatūrā un īpaši pielāgotā mitruma līmenī. "Katram tērpam ir individuāli uzglabāšanas paņēmieni. Dažas lietas ir pakarinātas, citas iesaiņotas kastēs, bet dažas ir jāuzstāda uz kleitu veidnēm, jo tās ir paredzētas valkāšanai, nevis pakāršanai vai novietošanai plakani," skaidro Džūlija Anna Klausa.

Tādējādi šie tērpi kļūst par mākslas darbiem, kuru meistarība tiek saglabāta un apbrīnota no attāluma. Tie vairs nav valkājami apģērbi, bet gan eksponāti un artefakti, kurus pētīs kāds nākotnes vēsturnieks.

Pirms sarkanā paklāja tērpi kļuva tik svarīgi modes namiem, bija ierasts, ka kleitas glabāja tās īpašniece, un dažkārt tās atdeva vai pārdeva, teica Bišopa.

Slavenākais gadījums ir leģendārā aktrise Elizabete Teilore, kura atdeva "Dior" kleitu, ko viņa valkāja, lai saņemtu Oskara balvu. Tā vietā, lai kleita nonāktu modes nama arhīvos, tā tika atrasta iesaiņota čemodānā, kas piederēja viņas draudzenei un bijušajai darbiniecei Annai Sanzai. Saskaņā ar informāciju no "Kerry Taylor Auctions", kleita vēlāk tika izsolīta par 200 000 ASV dolāru.

Arī mūsdienās kleitas reizēm tiek atrastas brīvā tirdzniecībā, dažkārt izvēloties netradicionālus ceļus. Piemēram, pēc 2019. gada "Zelta globusu" balvas pasniegšanas Lady Gaga esot atstājusi savu kleitu viesnīcas numurā, kur to vēlāk paņēma istabene un nodeva "Beverly Hilton" viesnīcas nozaudēto un atrasto apģērbu nodaļā. "Valentino" Augstās modes kleita tur pavadīja vairākus mēnešus, līdz istabene sacīja, ka viesnīca to "viņai uzdāvinājusi".

Ir arī tērpi, kas neizdzīvo pat nakti. 2024. gadā dziedātāja Tyla "Met Gala" bija tērpusies speciāli viņai darinātā "Balmain" kleitā, kas bija izgatavota no trīs dažādu toņu smiltīm, sajauktām ar mikrokristāliem. Vēlāk tajā pašā vakarā "Balmain" dizainers Olivjē Roustīns ar šķērēm nogrieza garo svārku daļu, lai Tyla spētu uzkāpt pa muzeja kāpnēm. Tāpat kā laika irdenums, ko smiltis simbolizēja, arī kleita bija beigusi savu dzīvi.