Daudzi mūsdienās ir dzirdējuši par globalizācijas procesu. Kāds ar to saskaras ikdienā, kāds to ļoti pārdzīvo, cits varbūt pat neko nav par to dzirdējis. Globalizācijas taustekļi tiecas iekļūt katrā valstī, tas viss nedaudz atgādina padomjlaikus Latvijā, kad kādā rūpnīcā ražoja nevainīgus plastmasas puļķus, kurus sūtīja uz citu rūpnīcu, kur tos savukārt ievietoja atombumbās. Tik prasmīgi atombumbām domāto puļķu ražotāji kā Latvijā, noteikti citur nebija... Taču, ja par globalizācijas ietekmi kāds kaut ko ir dzirdējis, tad reti kurš ir dzirdējis terminu traibeālisms - no angļu valodas veidots neveikls apzīmējums, kas radies izmantojot angļu vārdu tribe - cilts. Šis process būtībā it kā ir pilnīgs pretstats globalizācijai.
Globalizācija jau nav tikai "plastmasas puļķu" ražošana kādas transnacionālas korporācijas labā. Globalizācija faktiski veido bezsejainu monstru ar kosmopolīta "nacionalitāti"- cilvēku kopuma pārstāvi bez savas valodas un nacionālās identitātes. Un traibeālisms (lai lasītājs man piedod šo terminu)? Ja globalizācija ir diverģences process, kas rada vienveidīgu ļaužu kopumu, kuri visi ir vienādi visā pasaulē, tad traibeālisma pamatdoma- atkal apvienot cilvēkus mazākās vai lielākās kopās- kolekcionāri, baikeri, mednieki, alus dzērāji, sportisti un sporta līdzjutēji u.tml.-tā savukārt ir konverģences procesa izpausme. Kaut kur šajā jūklī pavīd vārds mode. Kas ir mode - globalizācija vai traibeālisms? Nē, tas ir vēl sliktāk.
Mode pēc būtības ir patērētāju civilizācijas stūrakmens- orientēta uz muļķiem (bagāti, bet nejēdzīgi) un nabagiem (ir iespēja, piemēram, kaut ar apģērbu pietuvināties "lielajiem" cilvēkiem). Paskatīsimies uz to visu nedaudz savādāk. Ja cilvēks, kas tiecas būt moderns, iegādājas preci, kura tajā brīdī ir modē, tad pēc pusgada viņš saprot, ka šī lieta jau ir kļuvusi nemoderna (nevajadzētu jaukt ar sieviešu dabisko vēlmi visu vilkt vienreiz mūžā- tad viss, ka jau reiz bijis mugurā ir nederīgs). Ko dara cilvēks, kuram piederošā nesen kārotā manta kļuvusi nemoderna? Jā, tieši tā - meklē jaunu, modernu. Tātad lieta tiek izmesta vai atmesta tikai tāpēc, ka tā ir nemoderna, nevis tāpēc, ka sabojājusies, saplīsusi vai citādi kļuvusi nederīga.
Starptautiskās korporācijas berzē rokas - kārtējais muļķis uzķēries uz āķa, nu tik pirks, nu tik mainīs pēc brīža un atkal pirks, pēc tam atkal pirks, pirks, pirks... Kā izskatās cilvēks, kas domā, ka ir moderns? Pēc viņa paša domām - viņš izceļas, ir pārāks par citiem, kaut tikai ārēji, kaut uz brīdi. Bet...vai tā ir? NĒ. Cilvēks, kurš seko modei vienkārši ir attiecīgās modes, attiecīgās "cilts" piederīgais, viņš sevi ir iezīmējis, izcēlis kopējā ļaužu masā, bet, neraugoties uz to, patiesībā pievienojis sevi simtiem un tūkstošiem citu, līdzīgo. Šie cilvēki kā karavīri uniformās - īslaicīgi nēsā vienveidīgas drēbes, vienveidīgas frizūras, izmanto vienas un tās pašas smaržas, jo tas ir stilīgi, tas ir forši, tas ir...modē...
Ja redzi sievietes džinsās ar zemo jostas vietu (nabaga olnīcas!!!), tad skaidrs, ka būs vajadzīgas biksītes ar zemo jostasvietu un attiecīgi arī zeķbikses ar zemo jostasvietu - tātad vesela industrija barojas uz kāda muļķību. Vai tas ir forši, vai šādas sievietes, meitenes izskatās stilīgi. Moderni? Protams, ka nē (un ne jau tāpēc, ka šis ģērbšanās stils tieši šobrīd jau nav modē, ne par to ir runa). Tas ir pat smieklīgi, jo patiesībā tāds stils bija modē 50.-60. gados. Ir pat iegājies teiciens, ka mode atgriežas... Briesmīgi, kāpēc tā atgriežas? Tāpēc, ka tā notiek arī ar maziem bērniem. Ja tu viņam uz laiku noslēp kādu rotaļlietu, tad pēc kāda brīža, to ieraugot, bērns priecīgi plaukšķina rokas un sauc- jauna mantiņa, jauna mantiņa! Ar modi ir nedaudz līdzīgi, kaut gan šeit spēles noteikumus diktē paaudžu maiņa.
Moderna lieta parasti ir ļoti dārga. Bet ko darīt trūcīgas valsts trūcīgai sievietei? Protams, izeja ir. Ir iespēja iegādāties lētāku "pakaļdarinājumu" (labs vārds...). Ir iespēja iegadāties nevis labu somu, bet "pseidoSamsonite", "pseidoGucci"... Modernas lietas piedevām visbiežāk ir nekvalitatīvas. Kuram vajag kvalitatīvu lietu, kas noveco ātrāk nekā sviests...Tātad, ja modē ir lēts plastmasas nieks vai ar fliteriem nošūta žaketīte, tad - uz priekšu! Pēc tam nebūs žēl to visu izmest. Un galvenais, ka izskaties līdzīga Madonnai vai Gagai...
Dzīve man sagādājusi patīkamu iespēju tikties un samērā cieši kontaktēt ar multimiljonāriem - ar zviedriem, ar indiešiem, ar itāļiem, britiem. Patīkami pavērot atšķirību starp moderni ģērbtiem un kvalitatīvi ģērbtiem cilvēkiem. Starp patērētājiem un tiem, kuri patiešām pārvalda pasauli, kuri šiem patērētājiem ražo lietas, ar kurām patērētāji (lasi, modes vergi) vairos kāda bagātību, strādās kāda labā, lai nopirktu īstenībā lētu, neglītu un nekvalitatīvu lietu. Apdullinātais modē esošo lietu kārais to vienkārši neredz. Vai nav pārāk daudz prasīts no nabadzīgas valsts nabadzīgas sievietes? Dārgi pirkt īslaicīgai lietošanai...
Var teikt - nu un tad, tie bagātie jau arī ir līdzīgi ģērbti un vienādi... Jā, tā ir tā galvenā atšķirība, ka patiešām bagātiem (arī garīgi) cilvēkiem modes jēdziens neeksistē - ir klasiskas lietas (domāju, ka dzirdēts termins), kas nenoveco. Tās ir ĻOTI KVALITATĪVAS. Tās nav jāsteidzas mainīt, tāpēc, ka tās būtu nemodernas. Un piederība šai ciltij ir kaut kas pilnīgi cits nekā sekošana modei... To jūs pamanīsiet arī Latvijā. Daudzas ulmaņlaiku dāmas joprojām zina, ko nozīmē labas lietas, ko nozīmē "būt apģērbtam tā kā pienākas"- šajās aprindās nereti lietots termins. Jūs pamanīsiet, ka mākslinieki un dzejnieki, komponisti, vienvārdsakot mūsu inteliģence, ģērbsies kvalitatīvās, klasiskās drānās un staigās kvalitatīvos apavos. Tātad bagātība ne vienmēr nozīmē tikai naudu. Un varbūt vērtīgāks ir tieši galvas "saturs". Bagātam cilvēkam varbūt tīkama ir AUGSTĀ MODE. Pavērot šo šovu, kurā nekas nekad netiks valkāts, kurš patiesībā ir pasmiešanās par modi kā tādu. Ar smaidu pavērot jauno skuķēnu tiekšanos ieiet šajā tirgū, kuru diktē (nejaukt ar modes namiem...) cilvēki, kuriem mode ir vienaldzīga... Paradokss.
Rakstītajā esmu pāris reižu jautājis - ko darīt sievietei? Kāpēc tā? Tāpēc, ka modes industrija kopumā strādā sievietēm. Sievietes ir, t.s., emocionālie pircēji (biznesā lietots termins). Tas apzīmē cilvēku, kurš pērk ieraugot un pēc tam domā, vai vajadzēja. Ļoti bieži dzirdam, ka sievietes pēc kārtējā pirkuma saka - bet man jau vajadzēja citu jaciņu (topiņu, blūzīti, svārkus...), it kā attaisnojot savu rīcību, jo visbiežāk pati nesaprot kā tas nācās, ka tika pirkts. Kaut kas līdzīgs hipnozei...
Bet mode? Bet varbūt labāk - KUMODE? Man atkal kāds pārmetīs vecmodīgumu, bet varbūt mūsu pašu labā, mūsu tautas labā, beidzot atkal pienācis laiks Kaucmindei. Vietai, kur sievietēm mācīja izkopt gaumi, nevis sekot modei. Tā bija vieta, kur sievietei ļāva apzināt sevi kā sievieti nevis huzāru brunčos. Mums pret globalizāciju un tautas iznīcību ir tikai viens līdzeklis - latviska sieviete.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!