Kur meklēt tautas tērpu? Iegādes un nomas iespējas Rīgā un ekspertu ieteikumi pareizai tā valkāšanai  (2)

"Iegādājoties tautas tērpu, jārēķinās, ka izmaksas nebūs mazas. Tautas tērpu cenas var būt dažādas un galvenokārt ir atkarīgas no auduma izcelsmes, kā arī darba apjoma, kas ieguldīts tērpa darināšanā. Ja audums tiks iegādāts no amatnieka, kas to audis pats, izmaksas būs krietni augstākas, salīdzinot ar rūpnieciski ražotajiem materiāliem. Tāpat jāpievērš uzmanība, vai tērps ir izšūts vai kā citādi īpaši rotāts – roku darbs vienmēr maksās vairāk," skaidro tautas tērpu eksperte un konsultante.

Tāpat Muze piebilst, ka liela nozīme ir arī modeļa specifikai – piemēram, Nīcas brunčiem audumu vajadzēs krietni vairāk. Tāpat arī Zemgales novada tautas tērpos audums izmantots bagātīgāk, šujot šiem modeļiem raksturīgās ieloces, kas prasa ne tikai papildu izejmateriālu, bet arī ieguldīto laiku un darbu.

"Protams, tautas tērpu var šūt arī cilvēks pats, ja jūtas gana pārliecināts par savām spējām un ir uzkrājis vajadzīgās zināšanas un prasmes. Vienmēr ir iespējams iepazīties ar izglītojošu literatūru un konsultēties ar speciālistiem. Iespējams, audumu mantojumā ir atstājusi vecmāmiņa – tādā gadījumā būs jāparūpējas vien par ieguldīto darbu un jāizbrīvē laiks vai arī jāatrod prasmīga šuvēja," stāsta Muze.

Kā skaidro eksperte, šo iemeslu dēļ tautas tērpu cenas ļoti variē – krekls var izmaksāt 60 eiro un dārgāk, taču šeit jāvērtē, vai lins ir amatnieka austs, kā arī – vai krekls ir rotāts izšuvumiem, kas cenu atkal sadārdzina. Tautiskie brunči savukārt var izmaksāt vairāk nekā 250 eiro, viss atkarīgs no auduma un piegriezuma, kā arī novada specifikas.

Tiesa, šai sakarā jāatceras, ka tautas tērpu šujam vien reizi mūžā un tas kalpos arī nākamajai paaudzei, tāpēc, ja iespējas to ļauj, vērts piedomāt pie tērpa niansēm, uzšujot vai iegādājoties to tieši tādu, kādu visvairāk gribas. Protams, laimīgi būs tie cilvēki, kam tautas tērps palicis no mantojumā – šādā gadījumā to atliks vien papildināt ar atbilstošām detaļām, ja nepieciešams.

Jāpiebilst, ka, valkājot tautas tērpu, ir būtiski ievērot dažas nianses. Ja to gribas uzvilkt vien uz Līgo svētkiem vai kādu citu tematisku pasākumu, iespējams, pietiks ar vienu tautisku elementu – brunčiem, kreklu, jostiņu vai saktu, to izmantojot kā īpašu tērpa akcentu. Šāda pieeja tautiska tēla veidošanai nav peļama, bet, ja gribas saposties pilnā tautas tērpā, velkot gan brunčus, gan kreklu, gan zeķes, jostu, galvasrotu un pat villaini, obligāti jāpievērš uzmanība tam, vai visas tērpa sastāvdaļas patiešām nāk no viena etnogrāfiskā novada.

"Brunčus, kreklu, ņieburu un jaku var neizdoties sakomplektēt, piemēram, vien no Liepupes novada, tāpēc, veidojot tautas tērpu, jālūkojas pēc konkrētajai vietai tuvākajiem reģioniem. Šai gadījumā tas būs Rietumvidzemes tautas tērps, kas, lai gan pārstāv vienu novadu, var dažādām sievietēm izskatīties krasi atšķirīgi," skaidro Muze, piebilstot, ka vienotas stilistikas ieturēšana ir būtiskākais priekšnoteikums tautas tērpa valkāšanā.

"Ja rocība neļauj uzreiz iegādāties pilnu tautas tērpu vai arī to uzšūt, var sākt ar vienu elementu, piemēram, brunčiem, ko nākamajā gadā papildināt jau ar jostu. Pēc tam piemeklēt kreklu, tad ņieburu, galvasrotu un tā tālāk. Novadus nedrīkstētu jaukt kaut aiz cieņas pret mūsu senčiem, kas šo mantojumu mums atstājuši. Kurzemes brunči, kas kombinēti ar Vidzemes kreklu, ir rupja kļūda. Un, ja tautastērps ir Nīcas, tad visiem elementiem arī jābūt no Nīcas novada – gan neiztrūkstošajai villainei, gan galvasrotai," rezumē Muze.

Jāpiebilst, tautas tērpa valkāšana nav aktuāla vien Līgo svētkos. Tuvojoties Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, par tērpu piemeklēšanu un valkāšanu tiek domāts teju katrā mājā.

Šai sakarā noderīgu informāciju iespējams atrast arī Valsts aģentūras "Tautas mākslas centra" klajā laistajā brošūrā "Ieteikumi latviešu tautas tērpu valkātājiem", kurā sniegti padomi koristiem un dejotājiem, kas pošas Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem.

Tautas tērps nav uniforma, pat vienā korī vai deju kolektīvā, piemēram, vīri var atļauties dažādu krāsu kakla lakatiņus, bet sievas - dažādas, attiecīgajam novadam raksturīgas galvas segas, atzinusi etnogrāfe Aija Jansone, kura kopā ar Aneti Karlsoni sastādījusi ieteikumus.

Uzvelkot tradicionālo tautas tērpu, ir būtiski, lai tie būtu ne tikai atsevišķi "seno laiku" apģērba gabali, bet arī veidotos laikā un telpā precīzs koptēls, uzsver etnogrāfe, tādējādi papildinot Muzes minētos ieteikumus.

Ja tiek komplektēts 19.gadsimta sākuma trūcīga zemnieka svētku tērps vai 19.gadsimta darba apģērbs, kājās var aut vīzes vai pastalas, attiecīgi padomājot par piemērotāko kāju āvuma veidu - sietavām, autiem vai vienkāršām adītām zeķēm.

Ja mugurā tiek vilkts 19.nogales jebkura novada goda tērps, kurš ir salīdzinoši bagāts un grezns, kājās jāvelk ādas apavi - kurpes, zābaki, kā arī attiecīga novada tradīcijās adītas zeķes.

Jansone atgādina, ka īsās zeķes ar atlocītu rakstainu valnīti vai atsevišķi adīts rakstains valnītis neatbilst vēsturiskajai patiesībai, tos izdomāja 20.gadsimta 30.gadu rokdarbu žurnāli.

Jansone arī uzsver, ka jauniešu vai bērnu deju kolektīvi var apaut pastalas, bet pusmūža svētku dalībniekiem būtu vēlams vilkt ādas apavus. Sievietēm tās ir dažādu modeļu melnas ādas kurpes, vīriešiem - melnas ādas kurpes vai stulmu zābaki.

Bagātīgi ilustrētajā izdevumā būtiska vieta atvēlēta villainēm, kas ir vienas no senākajām nešūtajām virsdrēbēm pasaulē. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Latvijas teritorijā villaines nēsātas jau 7.gadsimtā. Rotātās villaines visā Latvijas teritorijā sasprauda uz krūtīm ar lielu saktu, tikai Dienvidkurzemē tās aplika ap vidu un sastiprināja uz viena pleca. Nerotātās villaines ar saktām nesasprauda.

Tiesa, pošoties uz Dziesmu svētkiem, dejotājiem par villainēm nemaz nevajadzētu domāt, jo villaines ir virsdrēbes, ar kurām sedzās aukstā laikā, dodoties ceļā, bet ar tām nekad nedejoja.

Savukārt koristiem, velkot mugurā konkrēta novada tautas tērpu, jāparūpējas, lai villaine atbilstu attiecīgās vietas un laika tautas tērpam. Koncertos villaines var tradicionāli segt uz pleciem vai arī salocītas turēt uz rokas.

Vietas Rīgā, kur iespējams iegādāties vai iznomāt tautas tērpus: