Dizainers kā žargons, mainīgās tendences un latviešu gaume - saruna ar radošo interjera arhitekti Annu Buteli  (9)

Nevar nepiekrist vēlāk Annas sacītajam, ka interjers kā nozare šobrīd ir aktuāla tēma. Tomēr, neraugoties uz to, ka ikdienā esam intensīvā saskarsmē ar dizaina jomu, ir tikai daži nozares profesionāļi, kuru darbi spilgti paliek atmiņā, un tieši Annas Buteles interjera rokraksts man rada šādas asociācijas. Gluži kā viņas darbi, arī pati Anna par sevi atstāj iespaidu kā par ļoti daudzpusīgu, radošu, krāsainu un dzīvespriecīgu personību.

Vaicājot par to, ar ko mākslinieces radošais prāts nodarbināts šajā laikā un pie kādiem projektiem tiek strādāts, Anna atklāj, ka gads iesācies dinamiski - ar jauniem izaicinājumiem gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Viens no aktuālajiem projektiem, pie kā šobrīd Anna strādā, ir boulinga un skvoša komplekss un dizaina konceptveikals Rīgas klusajā centrā. Pieminēšanas vērts ir arī interjers ēkai Skārņu ielā, kas atrodas starp Vecrīgas vēsturiskajām celtnēm un izceļas ar savu mūsdienīgo arhitektūru, kas organiski iekļaujas vecpilsētas vidē. Ēkas pirmajos stāvos top restorāna projekts, un noslēgts līgums arī par pārejās daudzstāvu ēkas interjera projekta izstrādi.

Tā kā Anna strādājusi pie ļoti dažādiem projektiem un arī šie pieminētie tomēr ir divas dažādas sfēras, neviļus rodas jautājums – kā šie darbi atnāk? Anna stāsta, ka ar projektiem ir līdzīgi kā ar cilvēkiem - tu pievelc tādus cilvēkus, kāds esi tu pats. Arī katrs nākamais projekts kaut kādā ziņā ir saistīts ar iepriekšējiem. ''Vēl tagad atceros, kā savā darbības sākumā priecājos par to, ka man piedāvāja iekārtot kādam dzīvokli, tas deva azartu un entuziasmu. Šī sajūta arī šobrīd virza uz priekšu, mainījies tikai projektu mērogs un apjoms. Lai motivācija progresētu un nepazustu, ir vajadzīgi aizvien jauni mērķi, savukārt tie jaunie izaicinājumi paši no sevis neatnāks, arī tagad, kad it kā labu laiku esmu šajā apritē. Uz to ir mērķtiecīgi jāvirzās un jāzina tas īstais ceļš, pa kuru doties, lai sasniegtu vēlamo galamērķi. Darbības sākumā mēs vairāk fokusējāmies uz privāto interjera izstrādi, savukārt šobrīd fokuss ir vairāk uz viesnīcām un sabiedriskiem interjeriem. Ir jābūt konkrētam mērķim, plānam, shēmai un vīzijai, kā to sasniegt, tad arī attiecīgajā līmenī var nonākt. Nekas nenotiek pats no sevis, tas tomēr ir ieguldītā darba nopelns,'' atklāti stāsta interjera arhitekte.

Darbi nāk un iet, taču katram ir kaut kādi spilgtākie brīži un atmiņas par padarīto, ko vienmēr ar prieku gribas atminēties. Vaicājot Annai par kādu viņas mīļāko darbu, par ko ir īpašs prieks un lepnums, viņa atklāj, ka itin viss viņas dzīvē ir mainīgs, arī mīļākie projekti. ''Tajā brīdī, kad es strādāju pie kāda projekta, tad es esmu tajā iekšā uz visiem 100 procentiem, un tajā mirklī tas ir svarīgākais un mīļākais projekts," atzīst Anna.

Iztaujājot Annu par to, kā viņa nezinātājam izskaidrotu, kas ir dizains un dizainers, saņemu visai pārsteidzošu atklāsmi. Ja dizainu Anna raksturo visai patiesi – kā visu mākslīgo, kas radīts mums apkārt, tad par vārda ''dizainers'' lietojumu izveidojas pat neliela diskusija. ''Šobrīd dizainera vārds ir tik plaši lietots, ka teju ikviens sevi par tādu jau sauc. To jau attiecina arī uz cilvēku, kurš strādā, piemēram, flīžu veikalā, jo arī viņš tur rada dizainu. Taču jomu, kurā strādāju es, negribētu raksturot ar šo vārdu,'' teic Anna.

Annas ikdienas darbs nav telpas dekorēšana, bet telpu analīze un projektēšana tajā. Jēdziens - interjera arhitektūra visprecīzāk raksturo ''Annvil.lv'' darbības sfēru.

Arī man pašai līdz šim bija izveidojies priekšstats, ka Annas darba rokraksts ir ļoti spilgts un krāsains, vislabākajā nozīmē, taču, kā viņa pati atzīst, tad nevarētu teikt, ka vispār ir kāds vienojošs stils, ko varētu attiecināt uz padarīto. "Darbs ir mainīgs, jo pasūtītāji ir dažādi, vadoties pēc tā, veidojas individuāli risinājumi attiecīgi uzstādījumam un konceptam. Iespējams, ka vienojošais faktors ir krāsas, mēs daudz domājam par tām un to ietekmi uz cilvēka pašsajūtu. Tumši interjeri nav man raksturīgi, taču ir bijuši arī šādi projekti, kad pasūtītājs pamatoti pārliecinājis, kāpēc telpai jābūt tumšā tonalitātē un kapēc tā viņam ir piemērota,'' par darbu procesu stāsta Anna.

Projekta stilistika izriet no vairākiem faktoriem - darba uzdevuma, pasūtītāja personības, biznesa moduļa, konteksta, vietas un laika. ''Visa pamatā ir loģisks pamatojums, un nekas manis radītajā dizainā nav nejaušs. Tas, ka es šobrīd izstrādāju viesnīcas vai restorāna interjeru tieši tādu, nenozīmē, ka pirms pieciem gadiem vai pēc gada, to būtu veidojusi tieši tāpat. Versijas ir neizsmeļamas.'' Par zelta vidusceļu un kompromisiem runājot, Anna arī skaidro, ka reti kad sanāk domstarpības ar pasūtītāju, jo tie cilvēki, kas ir izvēlējušies Annas pakalpojumus, jau zina, kāpēc veikuši šādu izvēli un parasti ir jau radusies savstarpēja interese un kontakts.

Taujājot par to, kāds ir ideālais klients un kas jāzina, pirms doties uz tikšanos ar interjera arhitektu, uzzinu, ka, jau pirms tam svarīgi pašam sev nodefinēt darba uzdevumu un vēlamo funkcionālo galamērķi. Ideālā situācija ir tad, ja cilvēks zina vai var paredzēt kādu laiku uz priekšu, kas ir tās nepieciešamās ērtības un vajadzības telpā. Kā atzīst interjera arhitekte, tad stilistikas izvēle ir vienkāršākais projekta etaps. Anna stāsta, ka tā ir sava veida psiholoģija un salīdzinoši neilgā laikā var ''nolasīt'', aptuveni kāda interjera stilistika būtu piemērotākā konkrētā cilvēka dzīves telpai. Ja man pašai šķita, ka tieši stils ir tas, ko būtu visgrūtāk atrast cilvēkam, tad izrādās, tas ir vieglākais posms.

Laikam ejot, mainās ne tikai tendences, bet arī skatījums uz interjeru un visu, kas ar to saistīts. Salīdzinot šīs dienas skatījumu uz interjeru ar to, kas bija aktuāls pirms vairākiem gadiem, noteikti ir mainījusies informācijas pieejamība un tās apjoms. Varētu domāt, ka tas atvieglo darbu, tomēr Anna atzīst, ka mūsdienās tik plašā klāstā pieejamā vizuālā informācija var kļūt par apgrūtinājumu. ''Man kā interjera arhitektei ir garlaicīgi strādāt, ja cilvēks atnāk ar bildi un saka, lūk, šādu istabu es vēlos! Interesantāk ir veidot projektu no nulles stadijas, nevis paļauties jau uz gatavām idejām.''

Pirms sarunas šķita, ka Anna mani iepazīstinās ar aktuālākajām tendencēm, kas interjerā parādīsies šajā gadā, tomēr sarunas gaitā saprotu, ka šīs ieceres nepiepildīsies, un, nevis tāpēc, ka Anna tās nezina, bet tāpēc, ka tendences kā tādas ir ļoti nosacītas. Annas pamatojumam nevar nepiekrist - tendences ir mākslīgi radītas, tāpēc akli tām sekot līdzi būtu maldīgi. Katram ir sava tendence un nekad nebūs tā, ka visiem aktuāla būs tikai viena krāsa vai viens stils. Svarīgākais ir spēt katram pašam nodefinēt savu aktualitāti.

Tomēr dažas iezīmes, kas, Annasprāt, varētu būt aktuālākas tieši šogad, tomēr man izdodas izvilināt. Pavasarī tie noteikti būs pasteļtoņi. Kā bāze un pamats ir klasiskais melnais un baltais, kas neizies no modes nekad. Krāsu ziņā Anna kā aktuālu min kobalta zilo toni. Taču, salīdzinot šīs dienas skatījumu uz interjera aktualitātēm ar to, kas bija aktuāls pirms pieciem gadiem un tagad, moderns ir naturālais stils jeb viss dabīgais. Tas ir vērojams visapkārt, sākot no domāšanas veida, vides, beidzot ar apģērbu un arī interjeru. ''Cilvēks tuvinās dabai, arī no arhitektūras puses var novērot, ka iekštelpa saplūst ar ārtelpu, savā veidā pieskaņojoties dabai. Noteikti vairs nav aktuāls mākslīgais skaistums, tā vietā lielu lomu ieņem viss dabīgais," skaidro Anna. Tāpat šobrīd aktuāli kombinēt materiālus, kas līdz šim likušies nesavienojami, piemēram, kaut ko dabisku kopā ar otrreiz pārstrādājamo un mākslīgi radītu.

Tā kā Annas darbs visai bieži saistīts arī ar projektiem ārpus Latvijas robežām, tad centos iztaujāt, vai radušies kādi secinājumi par to, kāda ir latviešu interjera gaume, taču atklāju, ka šajā ziņā mēs vēl esam tikai ceļā uz to. ''Gaume veidojas vairāku gadsimtu laikā, un mēs vēl esam tajā sākumposmā, jo pagaidām izmantojam visu to, kas pieejams no apkārtējiem, taču paši vēl neesam atraduši stabilas vērtības, kā tas varbūt ir Francijā, Anglijā vai Itālijā,'' rezumē Anna.

Nevaru arī nepārrunāt Annas pašas gaumi uz sava mājokļa iekārtošanu, un šajā ziņā arī man prātā izdodas vizualizēt viņas dzīves telpu. Taču bez tā, ka fons ir balts un to izceļ spilgtas detaļas, svarīga ir plašuma sajūta, gaisma un vides nepiesātinātība, kas raksturīga Annas dzīves telpā. Visbiežāk cilvēki veido savu dzīves telpu ilgtermiņā, taču Anna šajā ziņā ir atšķirīga, jo, tāpat kā darbā, ir tendēta uz izmaiņām arī mājās.

Pēc sarunas ar Annu, atnākot mājās, sāku domāt par to, ko gan varētu pamainīt savā mājoklī, un nevis tāpēc, ka vajadzētu, bet tāpēc, ka tas ir tik interesants un radošs process. Un to arī gribētos novēlēt katram, kam aktuāla savas dzīves telpas izveide - šo procesu izbaudīt un izmantot iespēju būt radošam!