Arī bijušajā PSRS, tāpat kā jebkurā citā vietā uz zemeslodes, sievietes, protams, gribēja būt pievilcīgas, bet "nomedīt" īstu kosmētiku (pat zem letes) pirms piecdesmit gadiem varēja tikai retā. Īstās modes dāmas tomēr nepadevās un, kā atminas Kulturologija autori, atrada izeju pat no šādas šķietami bezcerīgas situācijas, liekot lietā savu izdomu, kā arī krāsainos zīmuļus, alu, izdegušus sērkociņus un pat sauso alumīnija krāsu.
Kolektīva spļaušana tušā
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados modē nāca tā sauktās "strelkas", jo padomju sievietes negribēja atpalikt no ārzemniecēm un arī piezīmēja sev pagarināto melno līniju virs plakstiņa, bet darīja to ar smalki noasinātu, saslapinātu parasto melno zīmuli, jo kosmētiskā vienkārši nebija.
Arī tušu pat ar uguni nevarēja sameklēt, tāpēc nācās izlīdzēties ar maisījumu, kas bija pagatavots no vazelīna un izdegušiem sērkociņiem.
Vēlāk padomju laika skaistules draudzīgi spļāva jau fabrikā ražotajās tušas kārbiņās, tad šo melno "brīnumu" ķēpāja uz skropstām un pēc tam ar adatiņu rūpīgi tās atdalīja vienu no otras .
Savdabīgas acu ēnas tika veidotas no parastajiem krāsu zīmuļiem, sadrupinot serdeni pareizajā konsistencē un uzklājot vajadzīgo toni uz plakstiņiem. Tās, kuras gribēja izskatīties īpaši neatvairāmas un efektīgas, kā acu ēnas lietoja sauso alumīnija krāsu, iemērcot pirkstu sudrabainajā pulverī un izmantojot to sava skaituma paspilgtināšanai. Runājot par uzacīm, kritiskākajos gadījumos tika izmantota arī ogle, lai piešķirtu tām vajadzīgo tumšo nokrāsu.
Kad grims bija teju jau pabeigts, atlika vien piešķirt vaigiem sārtumu. Kā? Elementāri! Talkā tika ņemtas bietes un to sula ziesta uz vaigiem. Gluži tāpat sarkano dārzeni varēja izmantot lūpu mirdzumam.
Alus un koppapīrs matu skaistumam
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
