Ko parastajiem mirstīgajiem nesaprast par smalko dizainu un interjeru  (3)

Aplūkojot dažādus interjeru foto vai lasot stāstus par mājām, viena no uzkrītošākajām lietām ir pedantiskā kārtība. Iemūžinātajos foto nekad neredzēt bērnu izmētātās rotaļlietas, atstātos netīros traukus izlietnē, nesaklātu gultu vai nevietā noliktu džemperi. Tā vietā viss ir tik perfekti, ka perfektāk vairs nevar būt. Jautājums ir viens – vai cilvēki tik tiešām tā arī dzīvo, vai tā tomēr ir maldināšana un realitātē ne par mata tiesu nav tik perfekti? Varbūt ir ļoti svarīgi citiem radīt iespaidu, ka tā cilvēks dzīvo, bet patiesība ir nedaudz citādāka? Var jau būt, ka reizi nedēļā tik tiešām tā arī izskatās, bet būsim godīgi, pat pedantiskākajiem cilvēkiem paslīd kāja un kaut kas reizēm ir nolikts nevietā.

Pēc pedantisko interjeru apskates prātā iezogas viena doma, kā gan šiem cilvēkiem izdodas neapkrauties ar mantām un kā var ik dienas uzturēt mājokli tik perfektā kārtībā, nenoalgojot apkopēju? Un kur ir tā robeža starp kārtību un fanātismu? Ir jau labi mājiniekus pieradināt pie kārtīgas vides uzturēšanas, bet pārmest par nevietā noliktu žurnālu, jo tas bojā kopskatu, ir jau nedaudz pārspīlēti. Šajā sakarā Rihardam Baham pūrā ir trāpīgs citāts par drupačām uz galda – "tās nevis atgādina par šīrīta brokastīm, bet gan atrodas uz galda tāpēc, ka esi izvēlējies tās nenoslaucīt".

Minimālisms interjerā ir modē un arvien vairāk tas parādās arī mūsu platuma grādu mājokļos, taču nereti ar šo minimālismu tiek pārspīlēts. Virtuvē, kur visai normāli vajadzētu uz galda virsmas būt kādam gatavošanas rīkam, pannai, traukam vai kam citam, kas liecinātu, ka tā ir virtuve, tā vietā ir tikai mēbeles un sienas. Reklamējot sienu krāsu, grīdas segumu vai mēbeles, šāda pieeja varētu derēt, bet, lai parādītu interjeru vai vidi, kur mitinās cilvēki, laikam ne. Šķiet, par mājīgu šādu telpu nekad nenosaukt. Piekritīsiet taču?

Baltais šobrīd ir topā – mēbelēs, sienu krāsojumā, tekstilijās, traukos un visur, kur vien piedien vārds dizains. Izskatās jau bezgala skaisti, noteikti izvēle ir pateicīga arī tāpēc, ka pēc laika interjeru var pamainīt ar aksesuāriem, jo baltais vienmēr būs ideāls fons. Bet kā lai šis baltais joprojām paliek balts pēc dažiem gadiem? Te pat nav runa par pašsaprotamu tīrību ikdienā, bet to, cik ļoti uzmanīgam un pedantiskam katru dienu jābūt, lai balto nesabojātu. Ne viens vien lēmumu par labu baltam dīvānam atceļ, ja ir mājdzīvnieki vai mazi bērni, kas šo prieku varētu visai ātri sabojāt. Un vai tas ir tā vērts, tik ļoti pakārtot savu dzīvi vienas baltas mēbeles vai dīvāna saglābšanai? Nešausti sevi, ja neievēro šo tendenci un lem par labu kādai praktiskākai krāsai.

Gan jau tas nebūs nekas svešs, ka redzētas mēbeles, kuru funkcionalitāti grūti izprast. Nereti dizaina mēbeles, kas cenas ziņā pielīdzināmas vidējās algas apmēriem Latvijā, grūti iedomāties ērtai pielietošanai mājās. Te gan nevar noliegt to kvalitāti, dizainera ieguldījumu estētiskajā faktorā, taču, kā gan tāds mazs koka beņķītis var būt ērts sēdēšanai pie galda? Vai arī – kā galds, uz kura stiklotās virsmas paliek redzams katrs mazākais pirksta nospiedums, var būt kārotākā mēbele? Cits noteikti to summu par galdu labprātāk iztērēs kādā ceļojumā vai labāk atstās kādā restorānā, par ko gan arī varētu veidot atsevišķu stāstu. Bet ko tur strīdēties, katrs savu naudu tērā kā māk.

Katalogā vai reklāmas bukletā dizaina cienīgās mēbeles izskatās ļoti glauni, bet kaut kā grūti iedomāties tās esamību mājās, kur nu vēl atļauties uz tās nolikt rokassomiņu vai apsēsties kaķim. Pavisam iespējams, kādam daudz lielāku prieku sagādā tas, ka mājās ir kāds ilgi lolots krēsls vai cita dizaina mēbele, bet citi tikai brīnīsies un neizpratnē nodomās, kam tas ir vajadzīgs? Taču galvenais, lai pašam ir prieks, un, ja mēbele iepriecina, tad tai mājās ir jābūt!

Ielūkojoties smalkajos interjeros, pārsteidz vēl kāds fakts – perfektā saskaņotība. To, ka trauki visi ir vienā krāsā, vēl varētu saprast, bet, ka neviens dvielītis nav citādāks, aksesuāros dominē tikai viens metāls un atkāpes no toņiem nav pieļaujamas, gan rada sajūtu, ka šie cilvēki ir no citas planētas. Nekas nav neiespējams un ikviens jau var iekārtot visu tik perfekti un fotografēšanai sagatavotu, taču, vai to izdosies saglabāt arī pēc kāda laika, un galu galā – kam kaut kas ir jāpierāda? Sev vai citiem? Viens ar savu darbu lepojas, cits ar apbrīnu un varbūt pat sašutumu to visu tikai vēro, prātodams, kā to dabūt gatavu, ja telpās paredzēts arī dzīvot.

Interjera aksesuāri nav slikta lieta un patiesībā nekas, kas vien sagādā prieku būt mājās, nav slikts, bet izbrīns acīs var parādīties, ieraugot, ka interjeram tiek piedāvāts svečturis kafijas automāta vērtībā, grozs, kura mantisko vērtību pat tā grūti novērtēt, vai sedziņa, kurā pat bail iesegties, zinot, cik tā maksājusi. Būtu jau skaisti, ja to visu varētu atļauties, kaut vai dizaina vārda dēļ, bet nu tiešām, dažreiz šie nieki maksā pārspīlēti dārgi, zinot, ka pat kaut ko labāku var atrast par krietni zemāku samaksu.