Nāvējošais krinolīns – modes kaprīze, kas prasījusi tūkstošiem upuru

Šis bija krinolīna uzvaras gājiena sākums – turpmāko gadu laikā apakšsvārku daudzums pieauga teju ģeometriskā progresijā, un katrai sevi cienošai jaunai dāmai pūrā bija vismaz seši krinolīni. Diemžēl, šis smagais un ārkārtīgi neērtais garderobes elements izrādījās ārkārtīgi bīstams un pat nāvējošs, jo, kā vēsta "Thevintagenews", aptuveni divdesmit gadu laikā par krinolīna upuriem kļuva vairāk nekā trīs tūkstoši sieviešu.

Krinolīns Viktorijas laikmetā bija svarīgs garderobes elements, kas apliecināja tā nēsātājas sociālo statusu. Tolaik bieži tika kariķētas krinolīnos tērptas kalpones, kuras mēģināja līdzināties savām kundzēm, šī iemesla dēļ izpelnoties sabiedrības dāmu nosodījumu. Tomēr drīz vien krinolīnu uzvaras gājiens vairs nebija apturams, un iestīpošanai ļāvās gan pilīs, gan būdiņās mītošas daiļā dzimuma pārstāves.

1865. gadā tika izgudroti putnu būra formas krinolīni, kuru stīpas bija veidotas no kaula un tērauda, lai piešķirtu svārkiem vēl nebijušu kuplumu. Pateicoties šim, savā ziņā ģeniālajam, izgudrojumam, dāmas turpmāk varēja valkāt tikai vienus apakšsvārkus, un tas krietni atviegloja viņu dzīvi, jo vairs nebija jācieš no karstuma, turklāt jaunā konstrukcija bija daudz vieglāka, tomēr ne īpaši ērtāka.

Džordžs Rūtledžs 1875. gadā publicētajā etiķetes rokasgrāmatā asi kritizēja Londonas istabenes par stīpu valkāšanu darbavietā un apskatīja arī citas ar krinolīnu nēsāšanu saistītas sociālās problēmas. Viņš bažījās, ka, rāpojot uz ceļiem, lai pienācīgi izberztu grīdu, istabeņu krinolīna stīpas paceļas nepieklājīgos augstumos, pilnā krāšņumā atsedzot ķermeņa lejasdaļu, kas, savukārt, nejaušus vīriešu dzimtes vērotājus iedvesmo uz nepiedienīgu epitetu izteikšanu.

Rūtledžs uzstāja, ka kalponēm vajadzētu pietaupīt modīgus apģērba gabalus brīvajam laikam, un darbā ģērbties atbilstoši veicamajiem pienākumiem un sabiedrībā valdošajām pieklājības normām. Tomēr daudzas kalpones nepiekrita šim, viņuprāt, vecmodīgajam viedoklim, uzskatot centienus kontrolēt apģērbu par mēģinājumu ierobežot sieviešu izvēles brīvību, tādēļ atteicās strādāt pie darba devējiem, kas mēģināja aizliegt krinolīnu nēsāšanu.

Vēsturnieks Aleksandrs Maksvels krinolīnu izsmiešanu skaidro ar stiprā dzimuma autoru nedrošību un bažām, ka sievietes, kuru iespaidīgie krinolīna ietērpi aizņēma vairāk vietas nekā pieci vīri, galu galā varētu iekarot arī visu cilvēci.

Ar krinolīna nēsāšanu saistītās problēmas un neērtības tika uz nebēdu pārspīlētas un parodētas dažādos tolaik populāros satīriskos rakstos, kā arī populārā viktoriāņu izdevumā ''Punch'' ilustrācijās.

Vēstures profesore Džūlija Tomasa, analizējot ''Punch'' antikrinolīna propagandu un ņirgāšanos par šo ārkārtīgi populāro garderobes atribūtu, nonāca pie secinājuma, ka žurnālā publicētie regulārie asie uzbrukumi tā vietā, lai veicinātu šīs modes tendences sagraušanu, to – gluži pretēji – saasinājuši, un pat radījuši "krinolīna māniju", kura sasniedza tādus apmērus, ka pat nabadzīgākajos Austrālijas lauku apvidos mītošās sievietes lepni pozēja iespaidīgās krinolīna kleitās pie savām skumjā paskata būdelēm.

Drīz vien šī sērga izplatījās arī citur Eiropā – sociologs un ekonomists Frederiks Le Plejs, no 1850. līdz 1875. gadam apsekojot Francijas strādnieku ģimenes, piefiksēja krinolīnus arī vairāku šīs šķiras sieviešu garderobē. Tā, piemēram, kādai strādnieku sievai piederējuši divi krinolīni un vienpadsmit kleitas, lai gan ikdienā viņa valkāja koka tupeles un tautiskus, izšūtus priekšautus.

Amerikā 19. gadsimta vidū krinolīns kļuva par neatņemamu klasiskas dienvidu skaistules tēla elementu – atcerēsimies kaut vai Skārletu no visiem zināmā Mārgaretas Mičelas romāna "Vējiem līdzi". Tomēr, atšķirībā no Eiropas, Amerikā krinolīnu atļāvās nēsāt tikai turīgas baltās sievietes.

Krinolīnu forma un izmērs to valkātājām sagādāja ne mazums problēmu – tas bija ne vien ārkārtīgi neērts, bet arī bīstams un pat dzīvību apdraudošs apģērba elements. Ar milzīgajiem svārkiem bieži tika apgāztas sveces, kā rezultātā aizdegās ēkas, un sievietes pašu spēkiem nebija spējīgas izkļūt ārā no degošās mājas.

Presē ik pa laikam parādījās arī ziņas par kārtējo krinolīnu mānijas upuri. Šķiet neticami, bet tiek lēsts, ka Anglijā, laikā no 1850. līdz 1870. gadam, aptuveni 3000 sievietes gāja bojā ugunsnelaimēs, kas radušās krinolīnu aizdegšanās (!) rezultātā. Par vienu šāda veida nelaimes negadījumu, 14 gadus vecās virtuvenes Margaretas Deivijas nāvi 1863. gada 13. februārī, ziņoja žurnāls ''Times'': "Viņas kleita aizdegās, kad meitene pakāpās uz kamīna malas, lai aizsniegtu pāris sudraba karotes. Margareta guva plašus ķermeņa apdegumus, kā rezultātā iestājās nāve." Tika konstatēts, ka nāves iemesls ir "krinolīna izraisīts nejaušs ugunsgrēks."

Pēc neilga laika tika ziņots par līdzīgos apstākļos notikušu gadījumu – 16 gadus vecā Emma Masone nomira pēc tam, kad viņas krinolīnu aizdedzināja no krāsns izkritis kvēlojošas ogles gabaliņš.

Par slavenākajiem krinolīna ugunsgrēku upuriem var uzskatīt Oskara Vailda vecākā brāļa Viljama Vailda ārlaulības meitas Emīliju un Mēriju, kuras 1871. gada novembrī traģiski gāja bojā no apdegumiem, kas radās, aizdegoties meiteņu apjomīgajiem vakartērpiem.

Šo nāves gadījumu smaguma pakāpe un iemesli lielākoties ir saistīti ar ievērojamo ugunsbīstamā auduma daudzumu, kas tika izmantots sieviešu krinolīna kleitu šūdināšanai. Jāpiemin, ka, lai gan bija pieejami arī ugunsizturīgi audumi, tos uzskatīja par nepievilcīgiem, tādēļ tie nebija īpaši populāri.

Bulgāru dzejnieks Slaveikovs 1864. gadā apgalvoja, ka, pēc viņa aplēsēm, pēdējo 14 gadu laikā krinolīns iedzinis kapā vismaz 39 927 sieviešu visā pasaulē, un ironizēja, ka šis modīgais aksesuārs esot daudz iznīcinošāks nekā Indijā populārais bēru rituāls, kurš paģēr, ka pēc vīra nāves atraitnei jāveic pašnāvība, vai savulaik inkvizīcijas piekoptā publiskā raganu dedzināšana uz sārta.

Pastāvēja arī citi ar krinolīna valkāšanu saistīti riski, piemēram, tā īpašniece vai kāds no apkārtējiem nereti mēdza sapīties bagātīgajās auduma drapērijās un neveiksmīgi paklupt, krinolīns bieži aizķērās aiz dažādu braucamrīku riteņiem vai mēbelēm, un pat pēkšņas vēja brāzmas krinolīna valkātājai radīja risku zaudēt līdzsvaru. Piemēri nav tālu jāmeklē – 1859. gadā Mančesteras hercogiene Luīza, piedaloties atrakcijā, kuras ietvaros bija jāpārvar barjera, lecot tai pāri, ar vienu kāju neveikli sapinās stīpā, hercogienes svārki pārlidoja pār viņas galvu, un lēdija palika, stāvot vienā krinolīnā, visu skatienam atklājot savu koši sarkano apakšveļu.

Nobeigumā atliek vien priecāties par to, ka laika gaitā šie bīstamie garderobes elementi tika nolemti aizmirstībai, tā arī neatceļojot līdz mūsdienām, jo neviena modes kaprīze nav dzīvības vērta.