Kā padomju laikos sievietēm arī ziemā mācīja būt sievišķīgām  (1)

Par to, ka mode ir mainījusies, nav vairs nekādu šaubu. Tas pagaidām gan redzams galvenokārt modes žurnālos un modeļu skatēs, taču drīz vien, cerams, jaunās vēsmas būs vērojamas arī veikalos un uz ielām. Kāds tad ir tas sievietes veidols, kādu modes radītāji šobrīd vēlas redzēt? Jauna mode taču galvenokārt ir stila maiņa.

Vispirmām kārtām jārunā par sievišķīgu, izsmalcinātu eleganci, zināmu romantiku. Dažos ārzemju žurnālos ievietotie modeļi šo tendenci pauž ārkārtīgi spilgti, varētu teikt – galējās izpausmēs: dziļi jo dziļi dekoltē, pūderēti pleci un mugura, dārglietu mirdzums, kažokādu pārpilnība, strausa spalvas, vārdu sakot, viss, kas saistīts ar greznību, izlutinātu dīkdienību.

Mums tas, protams, nav pieņemams, jo neatbilst mūsu dzīves stilam. Taču mode, kaut arī katrā zemē citādi traktēta, pasaulē ir viena, un arī pie mums tā tagad prasa vijīgas līnijas, sievišķīgu stilu. Te gan jāpiebilst, ka dažkārt modes ieteikumi varbūt paliks tikai ieteikumi, jo mūsu tekstilrūpniecība diemžēl neražo pietiekamā daudzumā vieglus, mīkstus, piekļāvīgus audumus, kādus prasa jaunais apģērba risinājums.

Svinībās visvairāk pievēršamies greznajiem tērpiem, turklāt to veidojumā varam viskonsekventāk sekot modei. Vispirms par audumiem. Sevišķi iesaka piekļāvīgus, mīkstus materiālus, cieņā ir rakstainas drānas, izšuvumi. Ļoti moderns ir samts, it īpaši melnais, kā arī audumi ar spīdumiem, taču ne blīvais brokāts. Lielajiem vakartērpiem mēdz būt dziļš, smails, kakla izgriezums, kaili pleci un atsegta mugura. Tāds tērps, protams, piemērots tikai lielām svinībām.

Intīmākos apstākļos, šaurā draugu lokā labāk uzģērbt mazo vakartērpu. Tā vairs nav minikleitiņa – arī jaunietēm ne. Svārkiem, saskaņā ar jaunākajām modes prasībām, jāapsedz ceļgals, tie var sniegties arī līdz puslielam. Jaunas meitenes gan var atļauties arī kleitiņu, kuras garums ir apmēram divi centimetri virs ceļgala. Audumi visumā tādi paši kā lielajām vakarkleitām – mīksti, augumam piekļāvīgi, tādi, kas viegli drapējami plecu daļā vai jostas vietā. Svārku daļa visbiežāk piegriezta pa auduma diagonāli.

Arī ikdienā kleita atguvusi pēdējos gados daļēji zaudēto popularitāti. Visumā tā kļuvusi apjomīgāka, brīvāka: ar drapējumiem augšdaļā, plastiskās krokā krītošu svārku daļu, ko tagad ieteic pat piekrokotu. Jostas vieta mēdz būt skaidri iezīmēta. Svārku daļa vai nu tikai nedaudz paplatināta (korpulentām sievietēm), zvanveida vai salikta mīkstās vai iegludinātās ielocēs. Uzsvērta joprojām plecu daļa, tāpēc ieteicama apjomīga piedurknes galviņa, izteiksmīgi apkakles atloki, mīksta, plata, atlocīta stāvapkakle, kakla izgriezumā iesiets košs lakatiņš vai arī balta apkakle un aproces.

Blūzēm tāpat ir tendence kļūt sievišķīgākām, taču kreklblūze savas pozīcijas patur, kaut arī jaunajā stilā labāk iekļaujas sievišķīga blūze ar kupli sasietu lenti pie kakla un bagātīgiem krokojumiem.

Ziema ir adījumu laiks. Ko vislabāk darināt? Vispirms – padomāsim par ielas apģērba papildinājumiem. Joprojām iesaka biezā adījumā darinātas cepurītes ar atlocītu malu, kas visbiežāk ir cits raksts nekā pārējai cepures daļai. Šalles ieguvušas lielu dekoratīvu nozīmi – tās ada garas, virs mēteļa valkājamas, ar bārkstīm galos. Ļoti ieteicams no tādas pašas dzijas kā cepuri, cimdus un šalli adīt ari zeķes, kas apģērba ansamblim piešķir lielāku nobeigtību.

Adījumi ir arī lielisks ikdienas apģērba papildinājums: adīt var kleitas vai ikdienas kostīma apkakli, aproces, jostu, apmalojumu, pat veselus gabalus – jakas vai kleitas augšdaļu, sānu daļu utt. Tam gan vajadzīga lielāka prasme, toties čaklas rokdarbnieces tā var sev darināt interesantus ansambļus skaisti saskaņotā krāsu gammā. Turklāt šajā gadījumā, darinot jaunu tērpu, var izmantot apvalkātu apģērbu.

Ziema nav iedomājama bez svītera un jakas. Svīteri joprojām ļoti vienkārši, pieguļoši, kādus jau dažu labu gadu valkājam; tiem var būt smails kakla izgriezums. Silti un moderni ir biezi, blīvi adīti svīteri ar izteiksmīgu stāvapkakli. Modes aktuālākais ieteikums ir blīvā adījumā darinātas stipri garas jakas ar jostu, parasti – sasietu, ar šallveida apkakli un palielām, virsū šūtām kabatām. Adījuma raksts vienkāršs – sviķelainais vai labiskais adījums, pīnes. Mežģīņadījumā darina galvenokārt greznas jaciņas, kas paredzētas svētku gadījumiem.

Ziemas mētelim svarīga ir kažokāda, kas varētu noteikt visu apģērba risinājumu. Joprojām modē galvenokārt garspalvas kažokādas – sudrablapsa, polārlapsa, jenots, lūsis. Lapsādu var arī krāsot mēteļa tonī. Taču ūdeļādu joprojām uzskata par klasisku, it īpaši cienījamāka vecuma sievietēm tā piestāv. Tāpat kā jebkuram apģērbam, arī mētelim uzsvērta ir plecu daļa, tāpēc apkaklei vajadzētu būt lielai. Piedurkņu piegriezums dažāds: gan iešūtas, bieži vien ar apjomīgu galviņu, gan reglāns vai ērts kimono. Ja drāna ir pietiekami viegla un mīksta, mēteli var veidot platu, viduklī viegli saņemtu ar jostu.

Garās bikses paliek mūsu garderobē kā ikdienas vai ceļojumu apģērbs. Tas joprojām iesaka paplatinātas vai nu gurnu līnijas, vai ceļgala, galu platums – 30 līdz 40 centimetru. Taču savu popularitāti tās daļēji zaudējušas.

Tik ļoti iekārotās "platformas" kurpes neglābjami iziet no modes. Vismaz pie vakartērpa tās vairs nevajadzētu valkāt.

Avots: S. Jaunarāja, "Padomju Latvijas Sieviete",1974. gada decembris (Nr. 12, 1-28)