Zināms, ka jau senajās civilizācijās mūsu priekšteči savu vajadzību kārtošanai izmantoja speciālus māla podus un vāzes, kuri bija pārnēsājami. Senajā Romā pastāvēja publiskas maksas tualetes, no tā arī radies sen zināmais teiciens, ka ''nauda nesmird". Viduslaiku pilsētas vispirms varēja saost un tikai pēc tam ieraudzīt, jo ar ūdeni skalojamas tualetes šajā vēstures posmā bija liels retums, un vajadzību saturs no namu ārējām sienām nonāca notekgrāvjos.
Par tualetes poda dizaina pirmsākumu vēstures annāles uzskata 1596. gadu, kad sers Džons Haringtons savai krustmātei – karalienei Elizabetei I – izgudroja ierīci: pirmo ar ūdeni skalojamo klozetpodu, kas atkritumus aizvadīja uz atkritumu bedri. Podam, kuram bija izbūvēta klape zem tā un skalošanas sistēma, Aleksandrs Kumings Londonā ieguva patentu 1775. gadā, bet tādu tualetes podu, kādu mēs to pazīstam mūsdienās: ar sēžamo daļu un ūdens tvertni, izdomāja anglis, kurš savu karjeru sāka kā santehniķis, Tomass Kreppers. Santehnikas attīstības vēsturē paliekošu vietu Krepperam nodrošināja arī tas, ka viņš izgudroja dozētu un ekonomisku ūdens padevi no tvertnes. Drīz pēc tam santehnikas ražošana sāka attīstīties arī citās valstīs. Parādījās dažādu modeļu podi, pisuāri, bidē, līdz 20. gadsimtā tualetes pods kļuva par pavisam ikdienišķu lietu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
